Aivars Ozoliņš, 'Ir': Prezidenta izrakteņi  (265)

Šajā krīzes situācijā jābūt rīcībspējīgai valdībai, uzstāj prezidents Andris Bērziņš un rīkojas tā, lai padziļinātu krīzi un paralizētu politisko valsts vadību. Saeimas vairākuma atbalsts kandidātam neesot kritērijs kāda aicināšanai veidot valdību, viņš bija paziņojis un izvirzījis savu kritēriju - valdības veidotājam esot jābūt zinošam finansēs un ekonomikā. Un piedāvāja veidot valdību "Vienotības" priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, kura šim kritērijam neatbilst, tomēr viņai tas "loģiski" piedienētu kā partijas vadītājai. Tātad kā politiskai, nevis saimnieciskai personai.

Āboltiņas partija it kā turas pie principa, ka valdība jāveido politiķim. Kad Bērziņš bija bez argumentiem divas reizes noraidījis tās politisko kandidātu Arti Pabriku, partijas priekšsēdētāja bilda, ka nu gan esot "jāietur pauze", kad jau prezidents šādu pauzi paņēmis līdz 7.janvārim. Taču uzreiz arī pārdomāja - nē, tautai jau svētkos esot jāzina jaunās valdības veidotājs.

Rezultātā nupat bija uzniris premjerministra kandidāts, kas neatbilst ne prezidenta uzstādītajiem saimnieciskajiem, ne "Vienotības" deklarētajiem politiskajiem kritērijiem - Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, bijušais Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars. Kāpēc? Bērziņam esot tīkams. Kas tieši prezidentam patīk, ja Vaivars trešdien Latvijas radio pavēstīja, ka varētu uzņemties valdības veidošanu, ja "būs informācija par to, ka man varētu būt Saeimas vairākuma atbalsts"? Varbūt ambīciju nulles līmenis? Ja partijas vienošoties "par spēles noteikumiem, tad novadīt šo valdību, es domāju, es varētu", pieticīgi bilda dīvainais kandidāts.

Taču Vaivars 5.Saeimas vēlēšanās kandidējis "Saskaņa Latvijai - atdzimšana tautsaimniecībai" sarakstā kopā ar Jāni Urbanoviču, Jāni Jurkānu un Andri Ameriku. Jau tāpēc vien informāciju par Saeimas vairākuma atbalstu diezin vai sagaidīs.

Absurda loks ir noiets - iznāk, ka prezidenta Bērziņa un arī "Vienotības" ieskatā rīcībspējīga un labāka par Dombrovska vadīto varētu būtu tāda valdība, kuru "novadītu" politisko spēļu aizkulišu diriģentiem paklausīgs ierēdnis, kuram nav ne valdības darba pieredzes, ne finanšu un ekonomiskās kompetences, ne sava politiskā svara, bet ir tikai prezidenta patikšana.

Aklo vistiņu spēle

"Vienotība" ielaidusies spēlē, kas izskatās pēc sevis pašas diskreditēšanas haotiska pasākuma. Varbūt lielajā partijā lēmēju loks pārāk šaurs. Varbūt Dombrovskis ar Āboltiņu nav tikuši skaidrībā, kurš no abiem dosies uz Briseli un kurš vedīs partiju pretī gaišajai nākotnei Saeimas vēlēšanās.

Varbūt piepešais diplomātu birums (kopā ar Vaivaru bija minēti arī vēstnieks NATO Māris Riekstiņš un Vaivara priekšnieks, ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs) radies vienkārši tāpēc, ka tikties ar prezidentu Āboltiņai un Dombrovskim līdzi bija devusies arī Sandra Kalniete? (Kā zinām, prezidents ir aicinājis jebkuru no mums piedāvāt viņam valdības veidotāju kandidātus - ja nu piepeši kāds iepatīkas.) Bet varbūt tādēļ, lai radītu fonu kāda ar ārlietām saistīta politiķa prezentēšanai?

Nav saprotams, ko vēlas panākt "Vienotība" un vai vispār ir tikusi skaidrībā, ko īsti vēlas. Varbūt vienkārši ļaujas visu spēlētāju it kā pašsaprotamajam pieņēmumam, ka valdība jāveido un tās veidotājs jāizvirza tieši šai partijai, tāpēc jebkurš, kura vārds uzpeld, automātiski top par "Vienotības" kandidātu.

Tomēr vismaz tikpat nesaprotami ir arī prezidenta Bērziņa mērķi. Ja viņš izmanto Zolitūdes traģēdiju, lai palīdzētu oligarhiem revanšēties par sakāvi šīs Saeimas vēlēšanās pēc prezidenta Valda Zatlera "rīkojuma nr.2" par iepriekšējās atlaišanas ierosināšanu, tad šāda "oligarhu apvērsuma" monumentālais lempīgums var viest tikai mulsumu par savulaik tik veiklo shēmotāju aprobežotību.

Bērziņš kā tīšām rada iespaidu, ka ir pamats minējumiem gan par viņa it kā "ģeopolitisko orientāciju uz austrumiem" un īpašām simpātijām pret "Saskaņas centru" kā šo "austrumu" pārstāvi Latvijā, gan par autoritārajām nosliecēm sadot pa galvu ikvienam, kura rīcība neatbilst viņa priekšstatiem par pareizu uzvedību uz ielas un politikā.

Uzreiz pēc Zolitūdes traģēdijas paziņojis, ka par to kādam ir jāatbild un pat jāsēž cietumā, Bērziņš līdz šim nav bildis, ka politiski atbildīgo ķēdītē pirmie acīmredzami ir Rīgas domes vadītāji. Divas dienas pēc tam, kad bija palīdzējis Dombrovskim pieņemt lēmumu par atkāpšanos no amata, prezidents uz tiešu jautājumu - kā vērtē Nila Ušakova atbildību - strupi atbildēja: "No manis tagad nekas neskanēs."

Nekas daudz, atskaitot pirmīt minētos savstarpēji konfliktējošos signālus par valdības veidotāja izvēles kritērijiem, no Bērziņa nebija izskanējis līdz pat otrdienai. Toties tad gan nāca uzreiz tāds vēstījumu lērums, ka metaforiska "oligarhu apvērsuma" vietā jādomā pat par burtisku valsts konstitucionālo pamatu demontēšanas ieceri.

Kaktu ģeopolitika

Jau LTV raidījuma "Viens pret vienu" sākumā Bērziņš piedāvāja acīmredzot pirms tam apdomātu scenāriju parlamentāras republikas pārtaisīšanai par prezidentālu autokrātiju. Mūždien lēti populāro ideju par visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu viņš izdekorēja ar tādām šāda prezidenta pilnvarām, kādas ir dažam valdniekam bijušajās PSRS republikās, taču nav ne iedomājamas, ne iespējamas demokrātiskā un tiesiskā valstī. Prezidenta kontrolē esot jānodod Satversmes aizsardzības birojs, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un Latvijas Banka.

 Par "Maximas" sabrukšanu vaina esot jāuzņemas tiem, kuri atlaida iepriekšējos Saeimu, uzskata prezidents. (Iznāk - visiem, kuri par to balsoja tautas nobalsošanā.) Iepriekšējā Saeima esot bijusi labāka, "mēs spēlējamies ar šādiem vārdiem kā "oligarhi", lai radītu ienaidniekus", bet patiesībā visas valsts politiskajā sistēmā iebūvētās nejēdzības esot "visu mūsu" kopīgā atbildība. Toties viņa lēmumi par to, kurš būtu cienīgs vadīt valdību, gan neesot mūsu darīšana. "Tā ir mana atbildība un mans lēmums!" prezidents sadusmojās, kad raidījuma vadītājs Gundars Rēders mēģināja izdibināt Pabrika noraidīšanas iemeslus. "Nav nekur teikts, ka man kā skolēnam jāatskaitās par to, kāpēc es uzrakstīju tā vai domāju šādi." (Tiesa, ar to disonēja atziņa, ka "es varu izvēlēties eņģeli", tomēr vajagot arī vismaz 51 balsi Saeimā.)

No visām Bērziņa sarunātajām pretrunām īpaši neomulīgs šķita viņa konceptuālais nerunīgums, kad tika skartas Latvijas stratēģiskās prioritātes - NATO un Eiropas Savienība -, un daudzvārdīgā aizsvilšanās, kad bija jāatbild, kāpēc brauks uz Olimpiskajām spēlēm Sočos, kuras daudzu rietumvalstu līderi izvēlējušies neapmeklēt, ņemot vērā cilvēktiesību situāciju Krievijā. "Jūs apmierina cilvēktiesību situācija Latvijā?" Bērziņš retoriski atvaicāja gluži kā Krievijas diplomāts vai apmaksāts anonīms "trollis" internetā. Un tieši tāpat ieteica labāk ieviest kārtību "savās mājās".

Šķiet, Bērziņš pat nepamanīja, ka sev gribēto dzīvesgudra un patstāvīga lēmēja tēlu pats arī sagrauj, uzstājīgi skaidrodams, ka braukšot uz Sočiem tāpēc, ka to darīt viņu aicinājusi Latvijas Olimpiskā komiteja. Pats lemjot, pats par visu atbildot, nevienam neesot jāatskaitās kā skolniekam, bet iznāk, ka pat viena sabiedriska organizācija var pieņemt valsts galvam saistošus lēmumus?

Valsts prezidents diemžēl pats uztriepj fonu aizdomām par kādām slēptām interesēm. Viņa mundri paziņotais, ka nākamais gads būšot valstij "ļoti izšķirīgs", arī liek bažīties, kurš tad un kādus vēsturiskus pavērsienus mums pa kluso gatavo, ja vien ar to nav domāta "derīgo izrakteņu" pasakainu krājumu atrašana Latvijas zemes dzīlēs, ko prezidents cerot "iekustināt".

"Nākotne ir nākotnes cilvēku rokās" - šis Bērziņa teiciens, nav šaubu, papildinās latvju politiķu domu graudu apcirkņus. Taču prezidenta un arī politisko partiju nesaprotamā "taisām valdību" spēle neizbēgami rada priekšstatu, ka aiz tās ir kādas "spalvainas rokas", un grauj uzticēšanos politiķiem. Jāatgādina - Dombrovska valdība atkāpās it kā tādēļ, lai vietā varētu nākt atbildīgāka, kompetentāka, lemtspējīgāka. Rezultāts pašlaik gan ir pilnīgi pretējs deklarētajam mērķim.