Aivars Ozoliņš, žurnāls ‘Ir’: Grāvī ar fotoradariem  (250)

Sabiedrībai kopumā ir svarīgi, lai ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu būtu pēc iespējas mazāk. Uzņēmējiem, kuri no šiem pārkāpumiem pelna, ir svarīgi, lai to būtu pēc iespējas vairāk. Interešu konflikts ir principā neatrisināms. Līgums ar radaru uzstādītājiem jālauž. Protams, vislabākais padoms autobraucējiem, kā izvairīties no konfliktsituācijām un sodiem, ir un paliek — nepārkāpiet noteikumus, un jums nebūs problēmu ne ar policiju, ne ar fotoradariem.

Taču, kaut gan tas vienmēr ir labākais, kā rīkoties katram atsevišķam braucējam, šāda padoma apzinīga pildīšana lielo interešu konfliktu nevis atrisinātu, bet gan saasinātu. Jo mazāk būtu pārkāpēju, jo mazāka fotoradaru īpašnieku peļņa. Un kāds tad būtu padoms viņiem — lai cieš zaudējumus un bankrotē? Grūti prognozēt, kā tieši viņi rīkotos, taču pilnīgi noteikti savas peļņas, nevis ceļu satiksmes drošības vairošanai. Turklāt, ja uzņēmums bankrotētu vai izlemtu, ka turpināt biznesu neatmaksājas, vairs nebūtu arī fotoradaru uz Latvijas ceļiem. Tā ka sabiedrības intereses ciestu jebkurā gadījumā.

Sabiedrības intereses jau tagad cieš. Pirmkārt, no policijas demoralizēšanas ar tās funkciju privatizēšanu. Otrkārt, no ciniskas attieksmes pret likuma ievērošanu kā pret vienam valsts varas aizsargātam privātam biznesam kaitīgu rīcību. Treškārt, no tiesiskuma kropļošanas, pakārtojot biznesa interesēm jautājumus par sodāmo — vai tam jābūt auto vadītājam vai īpašniekam — un par soda veidu atļautā ātruma nelielas pārkāpšanas gadījumos.

Par visu jāmaksā

Indivīda un likuma attiecību normālās kārtības nojaukšana laikam gan ir galvenais iemesls, kāpēc šis fotoradaru jautājums izraisījis tik emocionālu viļņošanos sabiedrībā. Ceļu satiksmes noteikumi paliek tie paši, taču „spēles noteikumi” ir būtiski mainīti. Apzinātiem likumpārkāpējiem pretējā pusē nu ir nevis likuma sargi, bet gan tādi paši privāti spēlmaņi, tikai viņus, redz, sargā valsts varas „jumts”. Savukārt apzinīgie autobraucēji var pamatoti justies aizskarti, ka viņu uzvedība patiesībā nav vēlama tās uzraudzītājiem, kurus motivē rūpes nevis par braucēju drošību, bet gan par viņu maciņu patukšošanu.

Problēmas sakne atkal ir nauda. Bijušajai iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei, kura 2009.gadā pieņēma politisko lēmumu deleģēt privātam uzņēmumam ne tikai radaru uzstādīšanu, bet arī soda naudas saņemšanu, bija divi lieli un, kā pašai laikam šķita, skaisti pieņēmumi. Pirmkārt, ka fotoradarus vajag. Otrkārt, ka šādā variantā „valsts neieguldīs nevienu santīmu”.

Pret pirmo nav iebildumu. Protams, ka fotoradari liek braucējiem ievērot ātruma ierobežojumus, līdz ar to samazinās negadījumu un tajos cietušo skaits. Un būtu brīnišķīgi, ja policijai būtu ne tikai radari, bet arī cits vismodernākais tehniskais nodrošinājums. Taču iedoma, ka to var dabūt par brīvu, ir bērnišķīga. Par visu ir jāmaksā.

Līgumā ar firmu „Vitronic” paredzētie 110 stacionārie un vēl daži desmiti pārvietojamo radaru (pašlaik uz ceļiem strādājot 34) nodokļu maksātājiem izmaksātu apmēram 10 miljonus. No biznesa loģikas viedokļa raugoties, ir tikai dabiski, ka firma ir stājusies atpelnīt ieguldījumus. Ja mērķis ir nopelnīt, tad, protams, izdevīgāk likt radarus taisnos un drošos ceļa posmos, kur kārdinājums braukt ātrāk lielāks, vai paslēpt tā, lai var pieķert neuzmanīgu braucēju. Ja nauda nāk, nav arī lielas intereses uzstādīt stacionāros (pirmajiem bija jāsāk strādāt jau pērn oktobrī, visiem jābūt uzstādītiem līdz 20.maijam) vai doties ar pārvietojamajiem tālu prom no Rīgas. Turklāt līgums acīmredzot ir tik labvēlīgs uzņēmējiem, ka tiem izdevīgāk nevis to pildīt, bet gan maksāt soda naudu par nepildīšanu.

Ko darīt?

Sk

Arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis uzskata, ka līgums jālauž, ja radaru īpašnieki līdz 20.maijam nebūs uzstādījuši stacionāros. Iespēju lauzt līgumu pieļauj arī premjerministrs Valdis Dombrovskis. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis šādu iespēju nenoraida, vienīgi teic, ka tas būšot „liels izaicinājums” — būšot jāmeklē cits privāts partneris, un process ieilgtu.

Droši vien ieilgtu. Taču atstāt visu, kā ir, nozīmētu tikai sarežģīt problēmu, kurai nevar būt risinājuma, ja līgums paliek spēkā. Valdībai jāmeklē līdzekļi jaunu radaru iegādei. Tiem nav jābūt uzreiz visiem 110, konkursa noteikumos var prasīt tos uzstādīt pakāpeniski, sadalot izdevumus vairākus gadus uz priekšu. Lai sākumā ir kaut vai tikai 10, toties strādā sabiedrības drošībai, nevis dažu uzņēmēju peļņai.