– Patiesību sakot, es arī patibrīnos par to, ka atkal esmu studente. Varētu jautāt – kas manvēl pietrūkst šajā dzīvē, vai ne? No malas raugoties, it kānekas, visa jau gana. Bet, manuprāt, dzīvē visbūtiskākāparādība ir iekšējais nemiers, alkas pēc kaut kā, kas,visdrīzāk, ir tieši jaunas zināšanas. Acīmredzot tā ir vēlmekādā jomā vairs nebūt diletantam, kļūt kādu nieku gudrākam,apgūt to jomu profesionāli. Un tad cilvēks iet mācīties. Estagad jau trešo reizi dzīvē esmu studente.
– Šķiet, esi izvēlējusieslaikmeta prasībām krietni vien nepraktisku jomu, proti, tā nav nejurisprudence, ne biznesa vai vēl jo mazāk banku postošo zinībujoma. Patiešām, jājautā – kāpēc tieši teoloģija?
– Naudas laiks manā dzīvē jaupagājis, ekonomikas un rēķināšanas laiks ir pagātnē, savukārtdomāšanas laiks nebeidzas nekad. Teoloģija liek domāt, redzēt unsaprast to, kā vispār veidojusies domas vēsture. Esmu mēģinājusivismaz pati sev noformulēt to, kas tad īsti ir teoloģija. Vispirmstātad to nedrīkst sajaukt ar reliģiju. Un teoloģija kā zinātneir vai nu filosofijas apakšbrunči, vai filosofijas kronis.
– Proti, reliģijas atšķirībair tā, ka tā nav zinātne, bet gan kaut kas fantastikai jeb pasakužanram pielīdzināms?
– Tieši to arī stāstu savaimazmeitai, kurai pirmajā klasītē it kā labprātīgi, bet faktiskiit kā ar pistoli, kas pielikta pie deniņiem, jau jāmācāskristietības vēsture. Un, kad viņa jautā, kāpēc viņai tasjādara, es skaidroju, ka bērniem vienmēr vajadzīgas skaistaspasaciņas, jo, mācoties pirmajā klasītē, vēl jau gluži neesitālu izskrējusi no savas bērna gultiņas. Ko lai citu saku?Protams, ir smieklīgi to visu stāstīt cilvēkiem mūsdienās, kadjau sen pārliecinoši pierādīts, ka tā ir absolūta nerealitāte,pat aplamība, un sen jau pienācis laiks izdomāt kādus citusveidus, kā kaut ko vēstīt bērniem par šo mītu, teiku un tēlupasauli, ko kāds vēlāk veikli spējis pārvērst reliģijā.Proti, kā un kāpēc tapusi šī labvēlīgā augsne konkrētucilvēku biznesam... Lūk, bet teoloģija ir zinātne. Arīfilosofija tāda ir. Lai gan filosofija, tāpat kā ekonomika unfaktiski visas tā dēvētās saimnieciskās jomas, ir saskaitāma,izskaitļojama un atkārtojama. Filosofijai pietrūkst atklāsmes parvienreizīgumu, tā ir racionāla. Savukārt teoloģija piešķir tomazo, netveramo mirkli, kas baudāms tikai sajūtās. Piemēram,rakstot dzejoli vai stāstu, tu sajūti, ka vienubrīd tu vairs neesitu pats, bet gan kaut kas cits. Lai arī tas ir tikai mirklis, tomērtas sagādā nerealitātes sajūtas. Un teoloģija, manuprāt, kāzinātne dara šo it kā neiespējamo – rada cilvēka apziņā šomazi mirkli, ko nav iespējams racionāli izskaidrot. To var mēģinātskaidrot, tostarp arī ar mācību par Dievu un tamlīdzīgi, bet,visdrīzāk, tā ir cilvēka gara absolūta atkāpšanās no fiziskāķermeņa, nokļūšana uz mirkli citā realitātē. To var dēvētarī par ticību vai vienalga ko, bet to nav iespējams racionāliizskaidrot. Tas ir tikai aprakstāms. Tikai mans pārdzīvojums, konekādi nevaru ielikt kādā citā.
– Bet, ja tu saki, ka teoloģijair zinātne, tad tai jābūt racionāli izskaidrojamai. Pretējāgadījumā tā tad tomēr nav zinātne tajā izpratnē, kā mēs tomūsdienās saprotam.
– Kā zinātne tā ir racionāla unizskaidrojama, bet līdz tai smalkajai robežai, aiz kuras paliekvieta tikai tavam individuālajam pārdzīvojumam. Var sistematizētun izstāstīt reliģiju vēsturi, un var racionāli vēstīt arīpar reliģiju antropoloģiju, kas starp citu skaidri un gaišiparāda, ka visas – pilnībā visas, jebkura – reliģijas irpilnībā līdzvērtīgas, proti, neviena nav kaut kādā ziņālabāka, pārāka vai ekskluzīvāka un neviena nav zemāka par zāli.Katrai ir sava interesantā vēsture un savs ideoloģiskais jebmistēriskais veids, kā saturēt kopā cilti, tautu, valsti.Visbeidzot, ģimeni. Ja to noklusē, un tas tā patiešām noticis unnotiek joprojām, veidojas pilnībā nepareizs priekšstats par to,kas notiek valstī un baznīcā, kādas ir to savstarpējāsattiecības. Mani, piemēram, ļoti sāpina fakts, ka mūsu valdībaun Saeima joprojām noraida latviešu ticības kopēju centienus,apgalvojot, ka viņiem, raugi, prioritāras ir kristīgās vērtības.Ja raugāmies gluži zinātniski, no reliģiju antropoloģijas unsocioloģijas viedokļa, redzam, ka katrai valstij, katrai tautai irsava reliģija, kas to vispār veidojusi par kaut kādu garīgokopumu. To pauž arī visas atbilstošās Apvienoto NācijuOrganizācijas deklarācijas, kas aizstāv katras valsts savu īpašoticību, savu īpašo kultūras vērtību. Tieši tāpat to aizstāvvisi Eiropas likumi, paužot, ka katrai tautai ir tiesības piekoptsavu īpašo reliģiju, gluži tāpat kā attiecībā uz valodu. Betmūsu valsts nezin kāpēc atsakās baudīt šo pašcieņu,deklarējot kaut kādas svešas reliģijas vērtības. Proti, patiaugstprātīgi atsakās no šīs objektīvās vienlīdzības, noplurālisma.
– Valsts varbūt atsakās kaut kāsevišķi izcelt to mūsu pašu reliģisko domu, bet katrā ziņā tāto vismaz neapkaro, neaizliedz un nevienu par to nevajā. Kas,salīdzinājumā ar labi zināmo vēsturisko kristietībasagresivitāti, tomēr arī laikam nav maz.
– Tas, protams, nav maz. Bet valststo neatzīst par mūsu kultūras sastāvdaļu.
– Vai tad kaut kas var kļūt parkultūras sastāvdaļu ar valstiska dekrēta starpniecību? Tānetraucē – sak, lūdzu, darbojieties, aplieciniet, ka esat tikspēcīgi, lai kļūtu par tādu kultūras sastāvdaļu, kas spējieņemt savu objektīvo vietu, nobīdot nost to, kas varbūt ir tādastatusa necienīgs.
– Tam var piekrist. Tomēr ir viens"bet". Un tās ir šīs ANO un Eiropas deklarācijas, kasjāiekļauj Latvijas Kultūras ministrijas veidotajā LatvijasKultūras likumā. Un šajā likumā, kas vēl pat nav pilnībāpabeigts, izmantojot dažādus viltīgus paņēmienus, šie punktipar savas tautas reliģijas jeb tā dēvētās etnoreliģijasatzīšanu jau ir izņemti laukā. Vai patiešām tagad paši savāmrokām jau gluži oficiāli vēlamies atteikties no sava mantojuma,savas kultūras bagātības, kas turklāt pasaules kontekstāpatiešām ir kaut kas ļoti īpašs? Kaut vai ar to, ka latviešuDievs ir viens no vishumānākajiem, jo nevienu nenogalina. Tā vietāviņš visu audzē un briedina par skaistu un labu.
(..) – Tātad savās teoloģijasstudijās tu izteikti specializējies tieši uz latviešu reliģijasjeb faktiski pasaules uzskata zinātnisku pētīšanu?
– Jā, tas ir viens no galvenajiemvirzieniem un dzinuļiem pamazām iet prom no mūžīgādiletantisma. Otrkārt, rakstot romānu "Pētera zvērests",un pētot baltu vēsturi, atskārtu, ka pamazām pārvēršosizmeklētājā, kurš ārkārtīgi alkst uzzināt iespējami vairākpar savas tautas vēsturi, par to, kas īsti mēs, latvieši, esam,kāpēc tieši mums ir šīs unikālās tautas dainas, kurāsietverta ģeniālā dzīves dziņa, attieksme, un – kas tad īstiir tas mūsu, latviešu, Dievs. Kur un kurā brīdī mēs viņu esampazaudējuši, kurā ceļmalā esam nometuši?
– Mums iedots cits, sak, kāpēcgan vajadzētu meklēt vēl kādu?
– Un kas ir tas cits? Patiešām, kastas vispār ir? Izrādās, mazas, Āzijas nomalē mītošā tautādzimušas reliģiskas idejas integrācija jeb faktiski mākslīgiinstalācija citās kultūrās.
– Teoloģiski un zinātniskipareizāk pat būtu teikt tā – varmācīga uzspiešana.
– Un svarīgi saprast arī veidus unmetodes, kādā veidā šī reliģija sev nodrošinājusiekskluzivitāti noteiktā daļā pasaules. Patiesību sakot, krietnivien gļēvi. Jo, piemēram, attiecībā pret Ķīnu, Indiju, Japānušī mācība tik vien varēja, kā puslīdz līdzvērtīgisarunāties, klāstot savas idejas, bet neko neiespēja padarīt, jatur tās neņēma par pilnu. Tāpēc, ka tur pretim bija pietiekamiliels spēks, lielas ļaužu masas ar savām kultūras unreliģiskajām tradīcijām. Toties tur, kur pretim stājās mazākaapjoma tautas, kurās varēja ienākt ar savu ekskluzivitātesambīciju, apsaukājot visus par barbariem un visādi citādinepilnvērtīgajiem, viņi jutās ļoti vareni. Šīs divasattieksmes vairāk nekā skaidri apliecina, ka tā ir tikai unvienīgi cīņa par ietekmi un varu. Tagad, lasot Romas katoļuvēsturi, atradu dokumentus, kuros pausts šaušalīgais viņupārdzīvojums par to, kā atdalījies pareizticīgais zars, un tāpēcviņi, raugi, vairs nevalda pār visu pasauli. Neskatoties uz to,nākamo divsimt gadu laikā viņi tik ļoti turpināja savasaplamības, ka atdalījās vēl viens zars, proti, radāsluterānisms, un atkal viņi kļuva vājāki, un atkal galvenokārtpārdzīvoja tieši to. Šis viens teikums, kurā paustas bažas, ka"mēs vairs nepārvaldām pasauli", vairāk nekā skaidriapliecina, ka tam pamatā ir tikai kailas varas ambīcijas, ko spējnodrošināt mistērisks ideoloģiskais pamats.
– Vai šāda informācija arī tevpalīdz labāk izprast pamatuzdevumu, proti, latviešu reliģiskoideju un tās pazaudēšanas iemeslus?
– Svarīgi, ka cilvēkiem ir prāts,ka viņi domā arī paši. Savu teoloģijas studiju pirmajā semestrīspeciāli izvēlējos pētniecības tēmu par Luteru un zemnieku karuno 1524. līdz 1526. gadam. Luters, kurš patiesībā sākotnējinemaz nevēlējās būt nezin kāds reformators, vienkārši paudasavu cilvēcisko protestu pret Romu un to, ko redzēja sev visapkārt.Vācu zemnieki noticēja Luteram, uzskatot, ka viņš būs tas, kuršbeidzot atdos viņu veco ticību un izglābs no absolūti izvirtušās,bezkaunīgās Romas. Diemžēl, Luters viņus pamatīgi pieviļ. Joviņam ir tikai sava fanātiskā ideja, savs Dieva redzējums, unviņš zemniekiem uzsauc – jūs, pagāni, neesat tie, ar kuriem esiešu kopā. Un izcēlās karš, kurā divu gadu laikā nogalinājavismaz simt trīsdesmit tūkstošus cilvēku. Vācieši nogalinājavāciešus kāda viņiem pilnībā sveša dieva vārdā. Piemēram,vienā ciemā visiem zemniekiem izdūra acis un tādus palaida, laiiet kur grib, un neviens nedrīkstēja viņiem palīdzēt. Lūk, unes gara acīm redzu to seno cilvēku, kurš jau ir garīgi nobriedistam, lai mēģinātu novelt no saviem pleciem šo varmācīgiuzinstalēto svešķermeni, kas viņam nav pieņemams. Bet viņufiziski sakauj, nogalina. Šis darbs man pašai ļoti patika, tasmani pamatīgi satrieca, palīdzēja vēl vairāk atvērt acis. Jobūtībā tas ir jaunums. Oficiālā vēsture par to klusē. Par tovar uzzināt, tikai izlasot paša Lutera rakstu lapaspuses, kas,protams, gluži apzināti nav padarīta par sevišķi populārulasāmvielu... Patiešām vēl nezinu, ko ar šo un līdzīguinformāciju vispār darīšu, bet man ir liels prieks, ka kaut kotādu esmu sev atklājusi.
– Kas ir tie avoti, kurus tu pēti?Noprotu, darbiņš tāds nepateicīgs, jo, atceros, savulaik sarunārakstnieks Jānis Lejiņš pauda, ka ātri vien sapratis to, cikrūpīgi un apzināti kristieši rediģējuši hronikas un slēpuši,pat iznīcinājuši, dokumentus un liecības, kas viņiem neglaimo.
– Šajā ziņā varu teikt lielupaldies Teoloģijas fakultātei, kas piešķir šo iespēju. Jo jautagad mums izaugusi pilnībā cita jaunu zinātnieku paaudze, kasizpētījusi visdažādākās cilvēka attīstības peripetijas.Fakts, par kuru pirms mirkļa runāju, piemēram, pašā Vācijā irpamatīgi izpētīts. Latviešu valodā Lutera raksti tieši saistībāar vēršanos pret zemniekiem, protams, nav tulkoti. Vārdu sakot,laiki ir pamatīgi mainījušies. Arī teoloģijā iestājiesdivdesmit pirmais gadsimts. Tiesa, šīs daudzās durvis pavērušāstikai teoloģijas fakultātēm. Baznīcas tās joprojām tur stingriciet, sak, jūs, teologi, tur tad cīnieties, bet mēs stingripaliekam savos ierakumos. Mācieties, studējiet, tikai nenāciet tovisu stāstīt baznīcā, jo cilvēki tam nav gatavi un pat nemaznevēlas kaut ko tādu dzirdēt. Viņiem ir vienkāršāk un vieglākgluži kā vīnstīgai vīties apkārt ap kādu, kurš skaidro unnorāda, kā jādomā. Esmu pārliecināta, ka latvieši vai nu jauir pārauguši, vai arī ļoti drīz pāraugs šo vīnstīgas līmeni.Tāpat, kā valodas jautājumā, arī šajā ziņā latvieši irpielīdzināmi krūmiem, kurus ziemā līdz zemei noliec sniegs, bettad tas izkūst un krūmi burtiski atkal ar joni, ar milzīguatsitienu iztaisnojas un sāk zaļot vēl pamatīgāk. Tāpēc,manuprāt, mums ļoti lielisks atsitiena jeb atspēriena punkts irnesenā valodas referenduma balsojums. Tam noteikti jau drīzākālaikā jāatbalsojas daudzkārt nopietnākā līmenī un izpausmē.
(..) – Ko vēl tu apgūsti un sāclabāk izprast, pateicoties šīm studijām?
– Piemēram, ļoti interesantas bijalekcijas par kristiešu tā dēvētajiem apokrifiem. Jeb to, kāsavulaik viņi izplatījuši savas idejas. Proti, nemitīgi unuzstājīgi gājuši visapkārt, stāstījuši savu pasaku tik ilgi,kamēr ļaudis tam arī notic. Tagad mēs zinām, ka boļševikuPadomju Savienība tieši tāpat veidoja savu mītu vēsturi, nezinno kurienes izceļot kaut kādus varoņus, viņu veikumu, vispārkaut kādus notikumus, kuriem, kā vēlāk izrādījies, ar patiesībunav itin nekādas saistības. Sevišķi tas skar 1905. gada notikumuatainojumu, kas vispār, manuprāt, vēl ir pamatīgas vēstures unliteratūras pētnieku izpētes objekts, lai tajā visā ieviestukaut ko līdzīgu patiesajai ainai. Tas pats sakāms par kristiešuapokrifiem, kur arī vēl joprojām ir daudz pētāmā un salāgojamāar patiesību. Un mums fakultātē patiešām ir iespējas ļotinopietni pētīt arī to, kā vēstures gaitā veidoti šie dažādiemīti.
– Bet, atkal atgriežoties pielatviešu reliģiskajām tradīcijām, jāatceras arī tas acīmredzotsabiedrībā pietiekami izplatītais viedoklis, ka arī dievturībapatiesībā ir tikai mīts jeb mākslīga konstrukcija, kas radusiesLatvijas pirmās brīvvalsts laikā. Un tieši tāpēc tā nav unnespēj kļūt par visas tautas reliģiju.
– To es vēl tikai pētīšu. Lai ganjau tagad varu pateikt, ka mani ārkārtīgi fascinē ErnestaBrastiņa personība. Viņš būtībā bija pirmais, kurš vērsauzmanību uz to, ka mūsu zemē ir milzīgs daudzums ar sentlatviešupilskalniem, kas tagad apauguši ar kokiem un krūmiem, tādējādisimbolizējot to, ka tauta pati aizmirst savu vēsturi. Brastiņaizpildījumā tas faktiski bija izmisīgs mēģinājums parādīt, kalatviešiem vispār ir pašiem sava reliģija. Viņa izveidotā"Dieva dziesmu grāmata" ir gana apjomīga, lai mūsdienāsto varētu uzskatīt par pietiekamu, reālu, autentisku materiālu unpētītu šodienas teoloģijas kontekstā. Tur absolūti navnepieciešams radīt kaut kādus mītus vai konstruēt jaunureliģiju, tikai atliek pamatīgi izpētīt un atcerēties, kāds irbijis mūsu Dievs.
– Par to jau laikam arī tasjautājums, proti, vai tāds vispār ir bijis?
– Autentiskie dainu materiāli mumsskaidri apliecina, ka tāds ir bijis.
– Bet tu jau pati mirkli iepriekšteici, ka katrai tautai, katrai ciltij bijis savs dievs. Savukārtlatvieši kā tauta objektīvi noformējusies tikai gluži nesen. Kāmēs varam runāt par kādu lielisko latviešu dievu, ja tās pašasdainas tapušas laikā, kad te mita tikai neskaitāmas ciltis?
– Bet dainas nesniedz cilšuaprakstu, it kā uzsverot, ka vienā pagastā ir viens dievs, otrācits...
– Es saprotu. Bet mans jautājumsbija tāds: dainās ietvertais pasaules uzskats jeb pasaules izpratneir kaut kas viens, savukārt konkrētas personas un tās pielūdzējutapinātā dievturība atkal kaut kas gluži cits, proti, kaut kastik pat sakonstruēts un mākslīgs, kā jebkura cita reliģija. Vaišajā aspektā tev nerodas nekādas izteikti zinātniska raksturašaubas?
– Visdrīzāk, viņš patiešāmgribēja atjaunot to, kas mums jau ir bijis. Vai viņš gājavispareizāko ceļu – tas jau būs cits jautājums. Bet arīšodien, kad mēs visi kopā dziedam dziesmusvētkos, tā ir izteiktalūgšana par mums, par mūsu dvēseli, par baltu dvēseli. Tiešitik grandioza mēroga lūgšana arī satur kopā tautu. Ja tagadjautā tā: ar ko latvietis aiziet pasaulē? Kas ir pirmā atbilde?
– Ar parādiem Starptautiskajamvalūtas fondam!
– Jā... Es domāju citādi. Proti,kas notiek tur, uz kurieni latvieši aizbrauc strādāt un dzīvot.Nav taču tā, ka tad, kad viņi ir paēduši un apģērbušies, viņiiet piedzerties un krīt grāvī. Nav tā! Tā vietā tur veidojastautas deju ansambļi un kori. Tieši tas ir tas garīgais trijstūrisvirs mūsu galvām, kas mūs vieno gan tur, gan šeit. Un šajā ziņāno reliģijām man ļoti patīk jūdaisms, kurā varam saskatītdaudz līdzīga ar mūsu reliģiju. Atceros jau pirms daudziem gadiemFranks Gordons publiski atzina – ja es nebūtu žīds, es būtulatviešu dievturis! Mums, piemēram, visas senās tautas svinamāsdienas ir gluži līdzīgas. Bet tas, kurš spējis sevī saglabātseno ticību, savu seno dievu, tas arī šodien sevi ir saglabājis,nav izplūdis pasaulē, kā, piemēram, kaut kāds jocīgaisamerikānis. Tāpēc žīds arī šodien ir kārtīgs žīds un nekascits. Tieši tāpat, ja latvieši paturētu to savu seno, ja tas patsBrastiņš paspētu no sava darba izveidot savu latviešu Toru, mēsarī būtu tādi. Un es katrā ziņā latviešiem to novēlu, proti,izveidot savu personīgo garīgā pamata apkopojumu, uz kuru varbalstīties jebkur un jebkad, vienalga, kurā pasaules malā esamizkaisīti.
– Tad jautājums acīmredzot irpar to, kāpēc mēs to neesam iespējuši?
– Brastiņš mēģināja, viņšdaudzsološi uzsāka, bet karš pārtrauca. Tad nāca padomjuokupācija. Turklāt viens no latviešu teologiem Grīslistrīsdesmitajos gados to situāciju komentēja, sakot aptuveni tā –tur, kur luterāņi un katoļi ir nolaidīgi, uzrodas Brastiņš arsaviem skaistajiem latviešu svētkiem un mierīgi mūs izkonkurē.Tas bija tajā laikā, pirms vēl Brastiņš gluži personisku motīvudēļ sastrīdējās ar Kārli Ulmani. Tas gan ir it kā gluži citstemats, bet gribu tikai piebilst, ka šajā ziņā tā ir milzīgaUlmaņa vaina, ka viņš ļāva personiskajam ietekmēt valstiskumalietas, kas, jāatzīst, viņam nemaz nebija raksturīgi... Lūk, unja jau pat kristiešu baznīca tajā laikā bija nopietni nobijusiesno Brastiņa skaistā latviskuma, tad laikam mums tomēr jārunā pargluži nopietnu sākumu.
– Tāpēc saku, ka, šķiet, šeitjebkurš pajautās – un kur tad ir latviskās reliģijas sevišķaisspars un spēks, ja to tā var apturēt un nomākt?
– Dziļākajā būtībā latvietis irtik ļoti saaudzis ar dabu, tostarp mūsdienās arī ar pilsētu, kāto apliecina Aleksandra Čaka dzeja, kas vērtējama kā jaunastautas dainas jeb faktiski pilsētas dainas, ka viņam nemaz nekovairāk nevajag, kā tos tradicionālos rituālus astoņas reizesgadā. Kā to dara visas tautas, bet, protams, ar savu īpašopieskaņu. Tostarp, piemēram, franči jau pagājušā gadsimtadivdesmitajos gados tik ļoti novērtēja šo mūsu fantastiskosaglabāto kultūru, ka tam par godu pat izdeva speciālu apkopojošopētījumu trijos sējumos, vārda vistiešākajā nozīmēsajūsminoties par mūsu etnogrāfijā sastopamo ģeometrisko ideāloproporciju, tā dēvēto zelta griezumu, kas nav novērojams nevienaicitai tautai. Franči to novērtēja par kaut ko tik pilnīgu, ka naviespējams atrast neko pilnīgāku. Tā bija pasaules atzinība. Untas, protams, ir lielais jautājums – kas notika Latvijā un kāpēclatvieši paši nostājās pret savu ūnikumu?
– Varbūt tomēr ir kādasbūtiskas problēmas ar šīs idejas spēku?
– Ideja ir pietiekami spēcīga.Iespējams, ir problēma ar spēcīgiem vadītājiem, līderiem,kuriem būtu ne tikai nesēja spēks, bet arī adekvāta izglītība.Teoloģijas fakultāte māca faktiski visas pasaules tā dēvētāslielās reliģijas, bet nav neviena, kas mācītu latviešu reliģiju.Tieši tāpēc vienmēr pastāv iespēja jauna cilvēka prātunovirzīt uz kaut ko svešu. Vispār pat var jautāt tā: ar ko mūsuTeoloģijas fakultāte ir ievērojama jeb atšķirīga pasaulesteologu acīs? Vai ar to, ka mehāniski tiražē līdzīgas shēmas,kā to dara citas visā pasaulē, tā varētu kļūt unikāla?Manuprāt, tieši ar šo jauno attieksmi, ko deklarējusi gan ANO,gan Eiropas savienība, mūsu Teoloģijas fakultāte, atrodot vietulatviešu reliģijas pētīšanai un mācīšanai, varētu kļūt parievērības cienīgu mācību iestādi pasaules kontekstā. Bet,laikam ir šis jautājums – ko darīt tad, kad esi pabeidzis šādasmācības? Vai ar latviešu Dievu mūsdienās var pelnīt naudu?Nevar. Bet ar citiem var. Lūk, un kāds tad ir tas mūsu godaprātstieši šajā jautājumā? Tiesa, nevar noliegt, ka fakultātēpasniedzēju vidē virmo ļoti veselīga, kritiska, domājošagaisotne, un varu atzīties, ka iepriekš nekad neesmu bijusi tikkritiski noskaņota saistībā ar reliģiju jautājumiem, kāda esmukļuvusi pēdējā pusgadā, studējot Teoloģijas fakultātē. Un,iespējams, tas vairs nav tik maz.
(..) – Vai vispār ir kāda mācībuiestāde jeb vispār kāds, kas mācītu tieši latviešu reliģiju?
– Nav. Tas pa kripatiņām jāsalasano tā, kas kaut kur izmētāts. Ir cilvēki, kuri nodarbojas arapzināšanu un apkopošanu, piemēram, Agita Misāne Zinātņuakadēmijā, Valdis Muktupāvels Kultūras akadēmijas paspārnē,bet vispār šādu cilvēku nav tur, kur viņiem būtu jābūt. Irjau arī saprotams, ka teologiem ir goda lieta sagatavot pašiemsavas ticības sludināšanas speciālistus, bet esmu stingripārliecināta, ka nedrīkst būt tā, ka universitātes, kas nesLatvijas vārdu, Teoloģijas fakultātē nav latviešu reliģijasmācību kurss.
– Viena lieta varētu būt šādaaspekta zinātniskas studijas, bet svarīgs jau arī pats pētāmaisobjekts, proti, vai patiešām latviešiem ir tāda pašiem savareliģija visspēcīgākajā šā jēdziena izpratnē?
– Ir – dainas, pasakas, folklora.
– Vai folklora un dainas patiešāmvērtējamas kā reliģija?
– Ja Brastiņš mēģināja to tāpasniegt, un, kā jau teicu, ar to spēja kļūt par nopietnukonkurentu kristiešiem, tad pēc tā pārrāvuma nebija neviena,kurš spētu šo darbu nest tālāk. Tiklīdz atbrīvojāmies noboļševikiem, ārkārtīgi sparīgi sarosījās kristieši, sūtotsavus cilvēkus mācīties uz Vatikānu, Poliju, Franciju un citāmvalstīm, lai viņiem būtu garīgais spēks. Ar latvisko mantojumuto neizdarīja. Varam droši jautāt, piemēram, arhibīskapamVanagam, kurš bērnībā dejojis tautas deju ansamblī, lasījislatviešu tautas pasakas un iepazinis folkloru, kāpēc viņš vēlākvisu savu gudrību un prātu atdevis šai svešajai ideoloģijai, kasmums uzspiesta tieši tāpat, kā gribēja un joprojām grib uzspiestkrievu valodu kā otru valsts valodu? Tāpat Juris Rubenis, kurš arīabsolvējis Teoloģijas fakultāti un arī pieslējies šai faktiskiaustrumnieku reliģiskajai meditācijai. Viņiem un vēl daudziemcitiem patiešām gaišiem prātiem jājautā – kāpēc jūs ejattos svešos ceļus, bet nemeklējat un neatrodat savus latviskos?
– Nevienu neaizstāvot, tomērjoprojām paužu bažas par tās latviskās reliģijas objektīvospēku, kas acīmredzami nespēj – vismaz mūsdienās – iekarotpietiekami plašu aprindu sirdis.
– Paņemt jau paņem, jo savā būtībāmēs visi esam dievturi...
– Pasaki to acīs jebkuram mūsukristiešu baznīcas apmeklētājam! Un tad paklausies atbildes.
– Bet viņš vienalga dzied tāstautas dziesmas un dejo tautas dejas. Visbeidzot – kas tad ir visitie, kuri piedalās dziesmusvētkos? Mēs redzam, jā – kristiešiemir grezni tērpi, skaisti rituāli un tamlīdzīgi. Bet mums tā visapatiesībā ir vēl vairāk. Un mums tas ir harmoniskāks, cilvēkabūtībai tuvāks. Mēs to uztveram tik ļoti dabiski un tieši, kavienkārši nepaceļam līdz reliģijas līmenim. Brastiņš savulaikto ieraudzīja, uzskatot, ka to ir vērts pacelt. Tiesa, es tomēruzskatu, mums to drīzāk jāspēj padarīt par absolūto kultūrasvērtību, nevis tieši par kaut kādu reliģiju. Kas tad ir,piemēram, jāņu svinēšana? Tas jau ir īsts, dabisks rituāls,visas tautas lūgšana, masveida parādība. Mums ir konkrētasvietas, kur sapulcējas pat simtiem cilvēku. Tā jau ir tā dzīvādabas baznīca.
– Proti, latvieši ilgstošidzīvojuši svešās drēbēs, bet spējuši saglabāt savu dvēseli.Pārnākot mājās no baznīcas, viņi novelk tās drēbes, uzvelksavus tērpus un sauc bērnu nevis piekristītajos, bet paši savosvārdos. Vienu dienu nedēļā viņi it kā pakļaujas tam svešajam,bet sešas dienas vienalga ir paši. Un plus vēl tas, kas man šķietārkārtīgi apšaubāms, proti, šī nemitīgā lūgšana jeb kautkā izlūgšanās no kaut kā. Cik nu zinu to mūsu folkloru undainas, tad tur absolūti nav pamanāma šī patiešām svešāparādība.
– Jā, tas ir svešvārds. Latvjudainās vārdiņa "lūgt" gandrīz nav. Tā dēvētajāTeodīcija mācībā par ciešanām un ļaunumu pētīts, kā varsasaistīt kristiešu Bībelē, kas tātad apraksta vienas konkrētāstautas leģendas, pausto ar holokaustu. Secinājums ir tāds, ka šītauta visu laiku kaut ko lūdz un kaut ko upurē. Un Vecajā Derībātā upurē patiesību tā vārdā, lai varētu izveidot savu valsti.Viņi savāc visu līdzās esošo tautu mītus, no tiem izveido savuversiju, vai vēl trakāk – vienkārši rada jaunus mītus pašipar sevi. Mūsdienu zinātne jau sen pierādījusi, ka lielākā daļano tiem vispār nav bijusi objektīvi un fiziski iespējama.Piemēram, nav atrodams neviens fakts, neviens apliecinājums tam, kašī tauta četrdesmit gadus klejojusi tuksnesī. Vārdu sakot, viņiupurē patiesību savas tautas varenības vārdā, turklātpostulējot, ka tam nedrīkst pretoties, jo tad ikviens, kurš todara, pretojas savas tautas Dievam, savas tautas stiprumam. BetJaunajā Derībā viņi jau upurē konkrētu cilvēku, lai saglabātusavu ticību, lai visi pārējie ar savu humānisma ideju iedīgļiemaizvāktos no viņu acīm. Un tā mēs nokļūstam līdz nākamajamlielajam upurim, proti, holokaustam. Ir daudz konkrētu pētījumu,kam vajadzības gadījumā varu nosaukt avotus un autorus, kasapliecina, ka visus briesmīgākos iznīcināšanas ieročusizgudrojuši žīdi, ka tajā pašā fašistiskās Vācijas armijāvadošos ģenerāļu amatos bijuši žīdi, kuri nenogalinājanevienu savas tautas lielo zinātnieku vai mākslinieku, ļaujotviņiem aizbēgt. Toties viņi upurēja daļu savas vienkāršāstautu, lai rezultātā varētu nodibināt Izraēlu. Tātad atkal –viņi paši sevi upurēja savas valsts nodibināšanas vārdā. Untagad atzīšos, ka tieši tas man šajā tautā visvairāk arīpatīk – viņi veikuši šos upurus, lai spētu noturēt savuidentitāti.
– Ja ņemam vērā, kādasciešanas tas radījis citām tautām, varbūt tas tomēr nav labspiemērs?
– Tas ir gana labs piemērs, lai mēssaprastu, ka mums jātaisa pašiem sava dainu derība, kas mumsturklāt faktiski jau ir, un kas ir unikāla visas pasauleskontekstā. Un tad, ja kādi citi vēlas, lai taisa no mūsu dainuderības arī savu ticību.
– Vai, tavuprāt, to varētupanākt ar kaut kādām valstiskām programmām?
– Arī ar valstiskām programmām.Bet, pirmkārt, tas būtu attiecināms uz skolu programmām. Lai,pabeidzot ģimnāziju, es varētu atbildēt – ko es zinu par savulatvisko pagātni. Lai zinātu, ka tā vēsture ir nevis vienkāršikaut kādu faktu virknējums, bet tam ir savas kopsakarības.
– Un ko tas cilvēciņš ar šīmzināšanām darīs mūsdienu vidē, ja nākamajā dienā pēc skolasbeigšanas viņam galvenokārt jāizdomā, kur viņš dosies strādāt– lielveikalā, bankā vai degvielas uzpildes stacijā?
– Tas ir tas pats gadījums ar vienāmdrēbēm, ko valkā baznīcā, un kuras tu novelc, kad pārrodiessavās mājās, savā ģimenē. Kur jāpelna nauda, tur pelni naudu,kad atnāc mājās, tad lasi savu Toru. Pasaulei vienmēr būspasaules likumi, bet tev vienmēr būs arī savi, dabiskie. Un tikaitādā gadījumā latvieši neizšķīdīs visā pasaulē, darotvisādas muļķības, kādas nesen saskatījos vienā dokumentālajāfilmā, kas vēsta par to, kā latviešu misionāri pievērškristīgajai ticībai iezemiešu ciltis. To skatoties, pārņemmilzīga kauna sajūta par latviešiem, kuri atnāk un kādubriesmīgā kārtā nosauc par mežoni, turklāt vispār – nelūgtsnāk un mācas kādam virsū. Neapjēdzot, ka tajā brīdī viņš arto tautiņu džungļos dara tieši to pašu, ko savulaik ar teviLatvijā darīja tāds pats uzmācīgais kristietis. Un filmā, kaskopumā ieturēta visnotaļ objektīvā manierē un patiešām irdokumentāla, ir brīnišķīga epizode. Šie latviešu misionārigluži kā medībās ar helikopteru lido pāri mežiem un raugās,kur var saskatīt kūpam dūmus. Kad ierauga, tad skaidrs – te irtie mežoņi, te mēs tagad laidīsies lejā. Un nākamajā kadrāiezemiešiem jautā, ko viņi tagad darīs, ja ir tāds veids, kāatklāt viņu apmešanās vietas no nelūgtajiem uzmācekļiem. Viņismaidot atbild – nekas cits neatliks, mums būs ēdiens jāgatavonaktīs. Tas tomēr ir vairāk nekā šausmīgi – nākt un faktiskiar fizisku spēku uzbāzt citai tautai kaut kādu savu pārliecību.Un mūsdienās to dara latvieši!
– Kā mēdz teikt, visi jau navvienādi.
– Protams... Katrā latviešu ģimenēvar būt savs veids, kā konkrētas dainas, kas faktiski ir mūsudieva dziesmas, turēt visaugstāk. Iespējams, kāds trešajāpaaudzē varbūt izlasīs jaunu un atskārtīs, ka tā viņam patīklabāk, tā ir atbilstošāka viņa būtībai. Tas viss var plūst unharmoniski mainīties, jo tas, kas ir sastindzis, lemts bojāejai. UnBrastiņa nolūks bija palīdzēt mums saskatīt savās daināsdievību un mainīties, kas faktiski arī ir viņa lielākaisnopelns.
(..) – Un kā tev īsti klājasTeoloģijas fakultāte ar šiem saviem pētījumiem un uzstādījumiem?Vai nejūti kādu pretdarbību vai vismaz neiecietīgu attieksmi?
– Nē. Uzskatu, ka tur strādā ļotigodprātīgi, zinoši un toleranti cilvēki, kuri pat tajā gadījumā,ja viņiem ir kāda sava ticība vai viedoklis, neļauj tiem dominētpāri zinātnei. Arī viņi uzskata, ka viss jāizrisina godprātīgi,bez ekskluzivitātes piešķiršanas kaut kam atsevišķam. Man katrāziņā ļoti patīk diskutēt, bet nekādu pretdarbību gan turnejūtu. Kā jau to savulaik teicis Aristotelis – cilvēks arsaviem jautājumiem pārliecinoši jādzen aizvien dziļāk stūrī,lai viņš nepārtraukti būtu spiests domāt, cīnīties aratbildēm. Man ļoti patīk, ja man liek domāt. Un patiesībā manjau arī nav nekā, ar ko varētu salīdzināt, es tikai jūtu, kaman tur ir ļoti interesanti.
– Ko vēlies redzēt kā savupētījumu rezultātu, proti, kāds darbs no tā taps?
– Maģistra darbs. Lai gan pamatāpaliek pašas redzesloka paplašināšana. Kā jau teicu, rakstotsavu romānu "Pētera zvērests", sapratu, kas ir tas, kasman šajā kontekstā ļoti pietrūkst. Protams, es varētu arīsēdēt mājās un studēt visus pieejamos avotus, taču ir skaidrs,ka universitāte dod stingrāku pamatu un norādi uz to, kāds ir šolietu mūsdienu redzējums. Un tur es pētu ne jau tikai savuizvēlēto jomu, bet secīgi iepazīstu visu, kas saistīts arteoloģiju. Ieskaitot latīņu valodu, kas man, jāatzīst, ir ļotisavdabīgs priekšmets, kas vismaz ļauj pārbaudīt, kā vēldarbojas mana atmiņa, proti, vai spēju iemācīties katru nedēļujaunus četrdesmit vārdus. Un tā es, piemēram, uzzināju parapokrifu, kas daļēji iekļauts arī Jaunajā Derībā, kurāstāstīts par Jēzus dialogiem ar Salomi, un kurā viņš aicinacilvēkus nevairoties, jo tajā laikposmā valdīja uzskats parvispārēju pārapdzīvotību. Katrā ziņā no šādas informācijasvar izdarīt ļoti daudz dažādus secinājumus.
– Ko tu vari ieteikt kādam, kuršvarbūt sirdī jau ir nobriedis, bet neredz virzienu ceļā uzlatviskā pasaules uzskata atgriešanu? Ar ko, tavuprāt, būtujāsāk, kamēr tas vēl nav iekļauts mūsu skolu programmās?
– ...Varētu sākt kaut vai arBrastiņa lielisko darbu "Mūsu dievestības tūkstošgadīgāapkarošana", lai saprastu reālo situāciju, kas īsti notiekšodien un ko tu pats vari uzzināt. Es saviem bērniem saku tā –dažkārt jāizdara kaut kas, lai zinātu, no kā jāatsakās.Realitātē tā vietā mēs sākam ar to, ka uzreiz jau atsakāmiesno savas vēstures, to pat neiepazinuši. Sevišķi tāpēc, ka bijašie piecdesmit gadi, kuru laikā mums plānveidīgi centās ieborēt,ka vispār esam "kaut kas tāds ļoti nekas", un tagad iršie laiki, kad izskan paziņojums – ziniet, mums ir tiešaislīgums ar Vatikānu, tāpēc nekas cits te nevienu nedrīkstinteresēt, jūs, citi, klusējiet, jo mēs te esam tie galvenie.Neskatoties uz citiem absurdiem, noteikti ir arī tāds jautājums –vai tad Latvijai kaut kāds līgums ar Vatikānu ir svarīgāks parANO deklarāciju? Vai tas ir svarīgāks par Lisabonas līgumu, parEiropas cilvēktiesībām, ja kāds var man pateikt, ka līgums arVatikānu mums noteiks, kas mums ir jāmāca skolās, un ko mēs turnedrīkstam mācīt? Un mūsu varas cilvēku trūcīgā izglītībaun pārsteidzošā lepošanās ar šo savu nezināšanu noved pie tā,ka mēs paši grasāmies nogalināt latvieša dvēseli. Pāri tādamlīgumam ar Vatikānu neapšaubāmi stāv izpratne par to, ka katrastautas absolūtā oriģinalitāte, absolūtā vienlīdzība irsvarīgāka par šo varmācīgi uzinstalēto ideoloģiju.
– Vai, piemēram, tāda Brastiņagrāmata vispār ir publicēta?
– Par mūsdienām pat nezinu, jo manārīcībā ir vecais izdevums. Bet Tīmeklī tā ir atrodama.Vajadzētu lasīt arī Haralda Biezā darbus. Tāpat, līdztekus jauminētajiem mūsu laikabiedriem, to mūsu latvisko identitāti visoslaikos lieliski turējusi mūsu astronomu saime, kas pat cauri visiempadomju laikiem, it kā ļoti kautrīgi, bet vienlaikus pārliecinošiuzturējuši mums raksturīgo dabas ritmu. Es uzskatu, ka tieši viņivisu šo laiku zinātniskā līmenī turējuši latvietībuvisaugstāk un vispārliecinošāk. Katrā ziņā avotu, kas vēstapar mūsu dievestību, ir daudz, tikai tos vajag zināt. Vai,piemēram, daudzi zina vēl Merķeļa laikā sarakstīto Latvijasvēsturi, ko sarakstījis kāds vācietis un ko latviešu valodāiztulkojis viens no brāļiem Kaudzītēm? Tā visnotaļ skaistivēsta par mūsu vēsturi, bet mēs taču par to faktiski nekonezinām.
– Vai tad, kad būsi visuizpētījusi, uzrakstījusi un aizstāvējusi savu zinātnisko darbu,kļūsi par latvietības mācītāju tautā?
– ...Labprāt to gribētu darīt, betir jautājums – vai Latvijas valdība ir gatava iekļaut mācībuprogrammās tieši šo Latvijas vēstures sadaļu?
– Bet vai tad tas patiešām būtudarāms tikai ar valdības atļauju?
– Nezinu... Skaidrs ir tikai tas, katie, kuri mums ar to arī tagad nodarbojas, piemēram, dievturi, kautkā pārlieku iedziļinās tikai folklorā, taču absolūti neveidoto būtisko virsotnīti, to gara saskarsmi, aiziešanu atpakaļ piemums pašiem. Varbūt pat nozīmīgāks ir mūsdienu rakstniekuveikums, piemēram, Jāņa Lejiņa triloģija vai Jāņa Valčaromāns "Verķumāte". Zinu, ka šos un līdzīgus darbuscilvēki aizgūtnēm lasa. Jaunā paaudze ir vārda vistiešākānozīmē noilgojusies saprast, kas tad mēs esam, kas ir mūsu zeme,mūsu dievi, un to, cik dažādi varam izlasīt un saprast daināsieliktās zīmes. Mēs vairs lāga neprotam lasīt savas tautasdziesmas. Tāpēc es ļoti vēlētos, lai tie cilvēki, kuri darbojasfolkloras lauciņā, vēl pamatīgāk iedziļinātos un panākt, kato daudzkārt dziļāk māca, piemēram, Kultūras akadēmijā,studēt un pasniegt visus tos tēlus un to vēsti, ko mēs jaudiemžēl esam aizmirsuši.
– Tad jau tomēr ar mums tik trakinav, ja, raugi, ir vairākas agrākos laikos uzrakstītas pētījumuun apkopojumu grāmatas, top jauni romāni, tostarp ir arī cilvēki,kuri studē un rakņājas? Turklāt, ja ielāgojam arheoloģes RaisasDenisovas pausto, mums kā vienīgajiem pasaulē unikālajiemcilvēces pirmtautas baltu gēnu nesējiem nemaz arī nav citasizvēles un iespējas.
– Katrā ziņā latvietim ir ļotijāsaņemas un, kā to savulaik tēlaini noformulējis ImantsZiedonis, no tādas ceļmallapas, ko allaž nobružā visādigarāmbraucēji, jāizstaisnojas un vienreiz jābeidz runāt unrīkoties izvairīgi, it kā aplinkus. Es pati to labi apzinos –vienā brīdī pieķēru sevi, ka esmu savās zināšanāsapstājusies un sāku visnotaļ pieticīgi pārtikt no tā, kas manir, sak, būs jau gana un tamlīdzīgi. Nē! Latvietim vajag mācītiesun studēt. Un vispirms viņam jāstudē pašam sevi, savas tautaspatieso vēsturi. Un man ir ļoti patīkami arī redzēt, kaTeoloģijas fakultātē studē brīnišķīgi jauni cilvēki, kuri tāarī dara, tostarp arī brauc apmaiņas programmās uz citu valstuaugstskolām. Kaut vai tāpēc, ka tur jau ir izstrādāta sistēmaun metodoloģijas, kā šādas lietas var efektīvi pētīt, un tāpētīt, lai nebūtu šīs diletantiskās pieticības piegaršas. Untur, Eiropā, starp citu labi zina to, cik vērtīgi ar savām daināmesam tieši mēs, baltu pēcteči, kā vērtējamas tās zināšanas,kas tajās absolūti perfektā formā ieliktas tā, lai biežajosklejojumos vienmēr droši spētu glabāties galvā, šajā dabasdotajā cietajā diskā. Jau, manuprāt, esam aizdzīvojušiestiktāl, ka ārvalstīs mūs pēta un izprot vairāk nekā mēs todarām paši. Mēs un mūsu senči par šīs pasaules uzbūvi jau senvisu zinājuši, jau krietni pirms visiem tā dēvētajiem zinātniskitehniskajiem atklājumiem. Mēs esam to ģeniāli piefiksējuši.Tikai paši to aizmirsuši...
Vairāklasiet žurnāla "Kabinets" Nr. 95
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
