- Droši vien! Tieši tā jau tas laikam arī notiek, patiešām. Pēdējo gadu laikā esmu guvis vienu ļoti vienkāršu secinājumu, pēc kā man pasaule acumirklī sakārtojās, proti - visam pamatā ir enerģija, savukārt matērija ir tikai enerģijas sabiezējums, un cilvēkam enerģijas akumulators un atraisītājs ir sirds. Tieši sirds tātad ir augstākais, galvenais motors... Lūk, un esmu sapratis un pieņēmis, ka allaž jācenšas domāt tikai labas domas. Sevišķi mani pārliecināja paša personīgā pieredze. Jāatzīst, vienubrīd kļuva gaužām čābiski ar veselību. Īstena melnā josla - pats vārgs, sieva slima, ziema nāk virsū, bet nobrūk centrālā apkure, mašīna arī pēkšņi nekust no vietas, tamlīdzīgi. Bet tieši tad pie manis nokļuva pareizās grāmatas, es tās salasījos, iemācījos domāt sevī labas domas. Proti, domāt labo nevis ar seju, bet gan tieši smaidīt ar sirdi. Un - goda vārds! - pasaule sāka izskatīties pilnībā savādāka.
- Tikai labu - absolūti neatkarīgi no tā, kā īstenībā klājas un ar kādiem maitas gabaliem jādzīvo kopā vienā gaisa telpā? Vai vienlaikus nesanāk tikai tāda pasmaidīšana pašam par sevi?
- Arī tas, jā! Pasmiešanās pašam par sevi ir ļoti laba lieta. Bet nav jau runa par to, kā tas izpaužas pret konkrēto situāciju, drīzāk - tā pateicības, prieka, laimes sajūta nāk nevis galvā, domās, bet gan tieši no krūšu dziļumiem.
- Esmu dzirdējis arī citu viedokli par šiem aicinājumiem pilnībā neatkarīgi no apkārt valdošās īstenības domāt tikai labu un neko citu, proti - ja tu to vari izdarīt, tad patiesībā savā dzīvē īstos sūdos vēl neesi pabijis. Kā to vari komentēt?
- ...Katram kaut kas pašam savs. Manuprāt, ja tu savas domas un sajūtas spēj sakārtot, tad patiešām kļūst pilnībā vienaldzīgi tas, kas notiek ar to apkārtējo pasauli. Jebkurā gadījumā vispirms jāsakārto sevi, jo pasaulei tu nekad neko neizdarīsi. Ja kādam der joga, tad viņam tas ir labi. Ja labumā iet lekšana kā vardei, tad arī tas ir labi. Un tamlīdzīgi. Tikai - nevajag ar to savu labumu uzbāzties citiem. Tas ļoti lielā mērā attiecināms tieši uz reliģijām. Un to starp citu es pietiekami daudz esmu pētījis saistībā ar savu grāmatu, attiecībā uz to konkrēto vēsturisko periodu. Man absolūti nekas nav pret kristietību kā tādu, taču šeit runa ir par organizāciju. Proti, ja man kādreiz sanāk kāda diskusija ar kristiešiem, parasti saku tā - ja jums nebūtu tas pirmais bauslis, labprāt parunātu. Bet tā - nekas nesanāks...
- Tas par to vienīgā dieva pielūgšanu un citus ne par ko?
- Jā!
- Vai tādā izpratnē, ka šie, sak, paši jau pirmajā bauslī atzīstas, ka, raugi, pastāv taču arī kaut kādi citi dievi, bet vislabākais ir tikai tas viņējais?
- Uz to pusi, jā. Tiklīdz viņi man to paziņo, tas faktiski nozīmē to, ka viņi man jau uzmācas. Lūk, un tāpēc es uzsveru, ka runa nav par reliģiju kā tādu, bet gan par organizāciju, par ideoloģiju. Arī agrāk tā bijis, bet mūsdienās risinās jau sevišķi asa cīņa tieši par ideoloģiju. Tas kļuvis jau tik acīmredzami, ka, piemēram, presi es faktiski nelasu. Kādreiz nejauši pašķirstu, ja jāsēž pie kāda kabineta vai jāgaida, kamēr uzvāra kafiju. Turklāt, manuprāt, mums, latviešiem, tā ir sevišķi sāpīga parādība, proti - pārlieku liela pietāte pret rakstīto vārdu. Man kā rakstniekam laikam nemaz neklātos tā runāt, bet - viens no sliktākajiem cilvēces izgudrojumiem laikam ir Gūtenberga grāmata. Jā! Tieši tas pavēra slūžas tādai smadzeņu skalošanai, kāda nebija pieredzēta. Un aiz katra tāda izdevuma, sevišķi jau preses jomā, stāv tik konkrētas intereses, ka tas viss jau sen pārvērties tikai un vienīgi smadzeņu skalošanas instrumentā. Man neviens neiestāstīs, ka mūsdienās kāds laikraksts nodarbojas ar tā dēvētās patiesības stāstīšanu. Pat tad, ja tur strādā kādi cilvēki, kuri varbūt cenšas to darīt, kopumā tas nemaina lietas būtību. Nesen palasījos vairākus specifiskus izdevumus. Viena daļa bija par tādu Anastasiju, kura darbojas kaut kur Krievijas Sibīrijā un vēsta par savu pasaulīti, kur viss ir skaisti, maigiem pirkstiem glāstīts un tamlīdzīgi. Vienubrīd šķiet ļoti skaisti, es pat aizrautīgi lasīju. Bet tad citās krievu grāmatās, tajās, no sērijas "Sitiet žīdus!", es pēkšņi sastopu tieši tās pašas frāzes! Un tad man viss kļuva skaidrs: no viena gala spēlē Anastasija, no otra šie "Sitiet žīdus!", bet pa vidu ir visas tās smalkās nianses un gradācijas. Saprotu, ka patiesībā zem tā visa jābūt veselam institūtam, kas ar to nodarbojas.
- Mēs ar tevi jau sen vairs neesam tā mērķauditorija, uz kuru tādas shēmas spētu iedarboties, jo - viņiem par nelaimi - pārāk daudz saprotam paši. Bet nevar noliegt, ka tas labi iedarbojas uz jaunajām ausīm un sirdīm. Skat, ko parasti vēsta ikviens jaunais preses izdevums - mēs orientējamies uz sociāli un ekonomisko aktīvo mērķauditoriju vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem un tamlīdzīgi.
- Katrā ziņā patlaban pasaule kļuvusi lielā mērā infantila. Bet laikā, par kuru es rakstu, hronikās parādās viens sevišķi skaudrs fakts - gūstā vairs neņēma zēnus, kuri bija jau sasnieguši divpadsmit gadu vecumu. Tas nozīmē, ka patiesībā tā dēvētā mērķauditorija vienmēr bijusi vecumā zem šiem divpadsmit gadiem, kurus sasniedzot, senajās kultūrās visi jau bija izgājuši iniciāciju jeb iesvētīšanas rituālu un faktiski jau bija vīrieši, kuru smadzenes stabili iestellētas uz citiem viļņiem. Un ir vēl kāds interesants fakts, ko pauž fiziologi, runājot par sirdi, precīzāk - par tās ritmiem. Izrādās, tie arī, gluži kā pirkstu nospiedumi, katram cilvēkam ir unikāli. Lūk, un sasniedzot vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumu - meitenes mazliet agrāk, zēni vēlāk -, bērniem sirds ritms kļūst unikāli patstāvīgs, proti, viņi pilnībā atraisās no vecākiem: meitenes no mātes, zēni no tēva sirds ritmiem.
- Tas ir process, kas notiek objektīvi, pilnībā neatkarīgi no viņu pašu, no kādu citu cilvēku un vēl jo mazāk no nezin kādu sadomātu dievu gribas?
- Pilnībā neatkarīgi. Toties kopš šā brīža viņš uzņēmis visu, ko viņā ielikusi piederīgā kultūra, un ar šo bagāžu viņš arī aiziet tālāk dzīvē.
- Tad kļūst aizvien skaidrāks tas uzmākšanās princips, sak, tāpēc jau melnsvārči joprojām tik izmisīgi cīnās, lai iespējami ātrāk pievilinātu sev tieši bērnus, izmantojot viņu nespēju pretoties vai iebilst. Un tāpēc viņi pat lien iekšā skolu mācību programmās.
- Jā! Turklāt, manuprāt, nevar būt absurdāks nosaukums mācību priekšmetam par šo - "Ticības mācība". Kāda tur mācība un kāda tur ticība - izteikta kristietības propaganda! Bet, atkārtoju - es pazīstu pietiekami daudz cilvēku, kuri ir kristieši, taču mēs nekad nestrīdamies par šādām lietām. Ja viens otram nepārmet, ka viņš, raugi, kaut kā tur nepareizi kaut kam tic, tad viss ir kārtībā. Jo - katram ir kaut kas savs: vienam kristietība, otram joga, trešajam - vienkārši sirdsgudrība.
- Bet tomēr taču nāk un spiežas iekšā pa visām vīlēm!
- Nu... pie manis jau vairs nevar ne atnākt, ne iespiesties. Bet es zinu, ka tie cilvēki, kuri patiešām no sirds tic, nav tie, kuri nodarbojas uz uzmākšanos citiem... Mēs iesākām par to runāt saistībā ar ideoloģijas briesmīgo ofensīvu, kas sevišķi izpaužas arī mūsdienās. Lūk, un tad, manuprāt, labākais piemērs, kā to apjaust un saprast, ir reklāmas televīzijā. Mums ar sievu tā dažkārt ir lieliskākā izklaide - nevis slēgt laukā televizoru, kad rāda tās reklāmas, bet gan tieši iedziļināties tajās, iztaustīt katru pateikto vārdu, paanalizēt. Zini, kādreiz no jautrības var gluži vai nobeigties! Man pat trūkst vārdu, lai raksturotu šo... glupības pakāpi. Bet, kad to visu atkal saliek pa plauktiņiem, paveras kārtējā skaidrā aina. Protams, es nezinu, cik lielā mērā man ir vai nav taisnība, bet ir ļoti smagas aizdomas, ka šīs reklāmas nedod ekonomisku labumu. Neticu! Tātad zem tā visa tomēr ir kaut kas cits. Visdrīzāk, tas tomēr ir viens no smadzeņu skalošanas instrumentiem. Un tas patiešām nevar neiedarboties, ja tev viena vakara laikā teju vai simts reizes atkārto: tu esi muļķis, tu esi muļķis, tu esi muļķis un tā tālāk. Savādāk es to nevaru izskaidrot. Jo es esmu tas indivīds, kurš skaidri zina, ka, piemēram, visi neskaitāmie veļaspulveri patiesībā nāk no vienas fabrikas jeb vismaz no viena koncerna, un labākajā gadījumā atšķiras tikai iepakojumi. Tas pats ir ar atlaižu kampaņām lielveikalos un tamlīdzīgi.
- Vai tas, tavuprāt, ir jau minētās ideoloģiskās ofensīvas novirziens, vai vienkārši brutāla krāpniecība?
- Tas pat nav novirziens, tas viss pieder pie lietas, tā ir visas tās organizācijas sastāvdaļa. Zināma šīs publikas daļa to labprāt dēvē par sazvērestības teoriju, bet tas man vienalga neaizmiglo acis. Manuprāt, tā ir vienīgā sakarīgā teorija, ar kuras palīdzību ir iespējams izskaidrot visu, kas notiek šajā pasaulē.
- Un kas notiek šajā pasaulē?
- Notiek tas, ka ir viena vai vairākas grupas, kuras veido cilvēki ar atbilstošiem resursiem, un kas ļoti mērķtiecīgi virzās uz pasaules novienādošanu, uz mauriņa nopļaušanu vienā līmenī, lai paši pa to varētu eleganti pastaigāties basām kājām. Un patiesībā par to es arī rakstu savā grāmatā - jo cilvēki padarīti vienādāki savās domās un jūtās, jo vieglāk viņus valdīt. Tas ir tas pats, kas tā spēlīte lielveikalos ar atlaidēm.
- Un ko tu saki tādos brīžos, kad cilvēki sāk par tevi smīnēt, sakot - ai, tās jau tikai sazvērestības teorijas, ko tu te tagad klāsti?
- Es esmu nodzīvojis pietiekami ilgi un sapratis pietiekami daudz, lai justu situācijas, kurās ir vērts, un kurās nav vērts diskutēt. Arī tā savā ziņā ir katram sava ticība. Ja viņš tam netic, man nav vērts viņam uzbāzties ar savu ticību. Tad var tikai pasmieties pretim, paironizēt, un ar to viss beidzas. Bet, ja cilvēks patiešām izrāda interesi, tad varu arī iedegties, aizrauties, un stāstu visu, ko par šo padarīšanu zinu kopš pirmās Romas impērijas laikiem līdz mūsdienu tērauda un ogļu apvienībai, ko dēvē par Eiropas Savienību. Un šī pēdējā nav nekas vairāk par Romas impērijas turpinājumu.
(..) - Tad katrā ziņā iezīmējas skaudrais jautājums par to, kam tad vispār var vai nevar ticēt, pētot vēsturi? Vai nav tā, ka mums pieejamās vietējās un varbūt mazliet arī kaimiņu hronikas ir tik skopas, ka paļaušanās uz tām nebūtu cienīgs darbs?
- Pirmkārt, cenšoties saprast vēsturi, esmu apguvis vienu gluži skaidru aksiomu - netici rakstītiem avotiem...
- Bet uz notikumu aculiecinieku liecībām laikam vēl mazāk jāsaceras...
- Nē, nē - pagaidi! Mana metode ir šāda - atrast loģisko kontekstu. Es iebridu gan Rietumeiropas, gan senās Romas, gan Krievijas vēsturē, lai tad visus tos faktus, ko viņi man tur piespēlē, aplūkotu iespējami vispusīgāk. Zināmā mērā mums pat ir liela vēsturiskā priekšrocība, proti - tajā laikā jāaplūko gan nemitīgā cīņa starp Krieviju un Rietumiem, un iekšējā cīņa starp bīskapu varu un ordeni. Un, pētot, kā viņi apsūdz viens otru, saliekot kopā visas pretrunas, tajā lielajā laukā rodas iespēja visus pavedienus pamazām savilkt kaut kādā loģiskā secībā. Katrā ziņā es pats tam ticu, un man šķiet, ka zināmā mērā man tas ir arī izdevies.
- Bet kā tad ar hronikām, saistībā ar kurām jau pats apzīmējums pēc definīcijas pretendē uz bezkaislīgu reālās ainas fiksēšanu?
- Gaužām neviennozīmīgi. Nevienai hronikai faktiski nav zināms tās īstais autors - ne krievu, ne zināmajām latviešu un, iespējams, arī vācu hronikām. Par tām pēdējām gan es patiešām zinu mazāk. Piemēram, neviena krievu hronika, kas vēsta par vienpadsmito un divpadsmito gadsimtu, tekstos nav vecāka par piecpadsmito gadsimtu. Tās pašas Indriķa hronikas vecākais zināmais teksts - labākajā gadījumā - ir aptuveni no 1300. gada. Turklāt tikai fragments. Nākamais zināmais fragments jau ir, ja nemaldos, no septiņpadsmitā gadsimta. Lūk, un vācietis no šiem diviem krikumiem tad izveidoja to materiālu, ko mēs visi šodien pazīstam. Bet - kas ir Indriķis? Vai tāds vispār bijis? Es gan nezinu latīņu valodu nezinu, taču, spriežot pēc tulkojuma, man ir aizdomas, ka tur apakšā ir vismaz divi autori, ja pat ne vēl vairāki. Zināms tikai tas, ka visas šīs hronikas gadu gaitā pārrakstījuši mūki, toties absolūti nav zināms tas, ko katrs no viņiem izsviedis laukā. Vēl vairāk - nereti uzrodas viens un tas pats teksts, piemēram, divos dažādos - divu pretējo, karojošo pušu - traktējumos. Un katrs vienus un tos pašus notikumus viena nosaukuma hronikās pauž savādāk jeb vienkārši sev izdevīgāk.
- Tad jau, latviski sakot, vienkārši ir vāks, vai ne?
- Absolūts vāks! Bet tostarp ir arī neapstrīdami fakti, ko piedāvā arheoloģija, un tos gan nevar nenovērtēt. Piemēram, atbilstoši visām jaunākajām zinātnes metodēm, pārbaudītas mūsu senču šķēpu smailes, un, izrādās, tās izgatavotas tā dēvētajā Damaskas tērauda tehnikā, turklāt pierādīts, ka tās kaltas tepat un no vietējās purva rūdas. Ko tas nozīmē? To, ka mūsējie prata kalt slaveno Damaskas tēraudu! Un tagad, kaut vai balstoties tikai šajā vienā faktā, lai man kāds pamēģina iestāstīt, ka šeit tajā laikā dzīvojuši tikai tumši pagāni, kuriem nav bijis savu veiklo amatnieku. Un vēl. Antropologi konstatējuši konkrētu, neapstrīdamu lietu, proti - divpadsmitajā gadsimtā un trīspadsmitā gadsimta sākumā latviešu vīriešu vidējais augums bijis metrs un septiņdesmit astoņi centimetri. Savukārt citi pētījumi apliecina, ka viduslaikos Eiropā visviet mituši ievērojami mazāka auguma cilvēki. Tas nozīmē tikai to, ka te bijuši veči ar būdu! Un tādiem arī vajadzēja kārtīgus zobenus un kārtīgu visu pārējo.
- Bet tajā laikā te brīvi kuģoja gan pa jūru no visām pusēm, gan pa upēm un tamlīdzīgi, un tādējādi varēja ievest gan uzgaļus šķēpiem, gan milzu zobenus.
- Bet uzgaļi ir kalti no vietējās rūdas! Tepat uz vietas. To noskaidrojuši zinātnieki.
- Un tam tu sliecies ticēt vairāk nekā hronikai?
- Protams. Jautājums drīzāk ir par to, ka šis ārkārtīgi svarīgais atklājums, diemžēl, palicis tikai šaurā zinātnes aprindu līmenī.
- Bet tad atnāca tie mazie negauši no Eiropas un tomēr nolika guļus mūsu būdīgos zēnus ar visiem Damaskas zobeniem!
- Tur jau tā lieta, ka nenolika gan. Te būtisks vēl viens fakts. Zināms, ka Livonija sabruka 1555. gadā. Jautājums - kāpēc? Ir saglabājies teksts, ko var saukt arī par dokumentu, landtāga jeb muižnieku pilnsapulces lēmums no 1507. gada: aizliegt latviešu zemniekiem nēsāt ieročus. Bet tajā laikā ierocis faktiski ir kā brīva vīra pase. Un tas savukārt nozīmē, ka tā dēvētā iekarošana, ko atnācēji pasludina aptuveni trīspadsmitā gadsimta sākumā, kļūst visnotaļ apšaubāma. Jo - vēl trīssimt gadus pēc tā vietējie veči šeit brīvi staigāja ar zobeniem rokā. Ko tas izsaka?
- Varbūt to, ka viņus neviens neuzskatīja par sevišķi bīstamiem?
- Bet, tiklīdz viņiem aizliedza tos nēsāt, tā pagāja piecdesmit gadi un Livonija beidza eksistēt! Drīzāk tas tomēr nozīmē, ka te nebija nekāda verdzība, apspiestība vai jūgs. Un vēl - septiņpadsmitajā gadsimtā Kurzemi apceļo franču ceļotājs Lanuā un savās piezīmēs apraksta kuršu svētbirzis, kurās neviens svešinieks nedrīkst spert kāju un to arī nedara. Bet, atbilstoši tām pašām hronikām, visas Latvijas teritorijas skaitās iekarotas un pakļautas kopš 1300. gada. Savukārt fakti - un nevis hronikas - pauž, ka tajā gadā kopumā visā Latvijā ir tikai divpadsmit baznīcas, no kurām sešas ir Rīgā. Tad par kādu masveida kristīšanu šeit vispār var runāt?
- Tad sanāk, ka tie melnsvārču senči vienkārši nekaunīgi plātījušies ar saviem neesošajiem panākumiem?
- Nav ne mazāko šaubu par to. Tieši tāpēc arī, visdrīzāk, rakstītas šīs un citas hronikas, lai vēlāk varētu pierādīt savas tiesības uz šīm zemēm. Raugi, šodien mūsu civillikuma pamatā faktiski ir tās pašas romiešu tiesības, kurās nekas daudz nav mainījies. Proti, attiecībā uz īpašuma likumību darbojas trīs pozīcijas: dāvināts, pirkts, mantots. Bet ir arī ceturtais, faktiski neoficiālais, veids - tā dēvētās kara tiesības, kas mūsdienu izpratnē nav nekas vairāk kā laupīšana. Tomēr ar šīm kara tiesības ir viena būtiska problēma - to rezultātā attiecīgo īpašumu, protams, var paņemt sev, bet juridiski tas nav īsti korekti. Ko tādās situācijās zēni kopš laikiem dara? Zēni tad algo citus zēnus, kuri raksta dažādas hronikas un rūpīgi pierāda, ka, piemēram, kāda vācu muižnieku dzimta savulaik cēlusies no Kaupo vai Jersikas Visvalža un tamlīdzīgi. Respektīvi, šādās hronikās tādējādi kara tiesībām piemeklē arī juridiski pietiekami spēcīgu pamatu.
- Bet ko gan īsti tas dod, ja tāds friču badakāsis sakompilē sev radniecību ar Kaupo? Vai tad Kaupo īpašums bija ierakstīts neapstrīdamā bērza tāss zemesgrāmatā?
- Tas ir jautājums, patiešām...
- Varbūt tāda Kaupo patiesībā nemaz nav bijis?
- Bet - hronika ir! Un tas arī ir vienīgais, pie kā turas. Un, piemēram, es pats esmu sarakstījis trīs grāmatas par Tālivaldi, bet, ja ņem tā gluži precīzi, nemaz nezinu, vai tāds Tālivaldis dabā vispār kādreiz ir bijis. Arī man viņš nāk no tās pašas hronikas, ko tikko te nogāzu zemē. Bet saistībā ar grāmatu tomēr jābūt kaut kam, pie kā pieturēties.
- Tad jau tā tomēr nav tikai klaja plātīšanās, bet gan absolūti viltīga teorija ar visām pārliecinošajām sazvērestības pazīmēm.
- Katrā ziņā nekad neviens teksts nav rakstīts bez konkrēta nolūka.
- Tad jāsaņemas un jāņem šiem tekstiem nost cēlais apzīmējums "hronika"!
- Katrā ziņā, visdrīzāk, tas ir viens no katoļu baznīcas radītajiem sacerējumiem, ko uz nezināmu faktu bāzes par nezināmiem laikiem uzrakstījuši nezināmi autori.
(..) - Vai tu pats guvi pārliecību, ka tavi - mūsu! - tālīnie senči nebija ne zagļi, ne dzērāji, ne maukas un nekas tamlīdzīgi nožēlojams, kā to pauž nelabvēļi un hroniku viltotāji un rediģētāji katoļi?
- Jā, protams. Savādāk es nemaz nevarētu to grāmatu uzrakstīt. Kāds cits varbūt varētu, bet es nē. Ja pats tam no sirds neticētu, nekas labs nesanāktu. Uzdrošinos teikt, ka mana grāmata ir mākslas darbs, un tādus darbus nemaz savādāk nevar radīt. Man vajag to pašu veco labo grieķu katarsi, to es meklēju citās grāmatās, un to vēlējos ielikt arī savējā. Tāpēc katrā ziņā guvu šo pārliecību, jā.
- Pārliecību par to, ka mūsu senči bija pietiekami gudri, rafinēti un organizēti, lai cauri ilgiem gadsimtiem apskaužami sekmīgi no paaudzes uz paaudzi nestu apziņu, ka visa viņu dzīve ir kompromiss kā gudras pakļaušanās māksla?
- Tieši tā. Paskaties, vēl deviņpadsmitā gadsimta beigās un pat divdesmitā sākumā vācu revīzijas protokolos rakstīts, kā kāds mācītājs kaut kur nocirtis nešķīsto elku ozolu, izpostījis svētvietu pie kādas mājas un tamlīdzīgi. Teju vai septiņi simti gadu pagājuši, tauta skaitās iznīkusi, bet nezin kāpēc joprojām svin jāņus un tamlīdzīgas tradīcijas! Protams, bijušas arī dažādas novirzes, bet jēga taču palikusi. Savā grāmatā to esmu nodēvējis par izlietā ūdens principu, proti - katrā ūdens pilē ir visa ūdens struktūra. Lūk, man te ir ūdens spainis, un, ja esi stiprāks un gribi to paņemt sev, protams, tu to vari dabūt. Bet, ja es negribu, lai tu to dabūtu, es to apgāžu un izleju visu zemē. Ej un tagad dabūt to ūdeni!
- Nodedzini priekšpilsētu?
- Tas ir mazliet savādāk, bet jau uz to pusi. Te var nākt talkā viens kuriozs, ko pats piedzīvoju. Tā atbilde, iespējami labākais skaidrojums, nāca gluži negaidot. Kādā lauku veikaliņā nopirku konfektes "Gotiņa", kur bieži vien uz papīrīša nodrukāti pantiņi, galvenokārt tautas dziesmas. Un tādā veidā man patrāpījās šāds teksts:
"Jūriņā ir simtu durvju
Divi simti stenderīšu
Ik pie katras stenderītes
Pa buntītei atslēdziņu".
...Lūk, tātad mūsējie prata atrast veidu, kā palikt dzīviem. Tu it kā ironizē par tiem būdīgajiem zēniem ar zobeniem, bet faktiski tev pat ir taisnība. Visi tie stāsti par kaut kādām varonīgām pretošanās cīņām patiešām ir mīti, kas radīti deviņpadsmitā gadsimta romantisma uzplaukuma periodā. Raugi, ja mūsu senči būtu gājuši kādā varonīgā cīņā, tad gan laikam no mums patiešām nekas nebūtu palicis pāri. Tādā veidā neskaitāmas tautas, dzīvojot līdzīgās krustcelēs, tieši šā iemesla dēļ noslaucītas no zemes virsmas.
- Principā jau es arī tam gribu piekrist, bet tomēr paliek jautājums - vai tas patiešām tā bija, vai arī mēs šodien vienkārši ļoti vēlamies, lai tā būtu bijis? Protams, latvieši ir saglabājušies, bet varbūt tā ir tikai pusobjektīva sagadīšanās. Iespējams, mūs neviens arī nav centies pilnībā iznīcināt, jo laikam jau maz jēgas no iekarotajām zemēm, ja tajās nav neviena, kurš strādātu iekarotāju labā. Arī mūsdienu vienādā mauriņa pļāvējiem taču vajag kādus, kuri ņem no viņiem kredītus un tamlīdzīgi nodrošina iespēju pašiem nestrādāt.
- Savā grāmatā tieši to esmu centies parādīt. Lai gan - atkārtoju - daudz labāk to skaidro konkrētās tautas dziesmas pantiņš. Pamats jau ir tas, ka šāds pantiņš vispār radīts, ka tas nav izjaucams. Un, kopā ar visām blakus versijām, mums ir miljoniem šādu pantiņu. Tas ir kā noslīpēts kristāls, kam vairs neko nevar ne pielikt, ne atņemt. Tiklīdz noslīpēsi nost vienu šķautni, viss pazudīs. Un tur neko arī nevar analizēt, kā māca skolā. Lieliskākais ir tas, ka mēs nepaspējām pazaudēt šādus pantiņus. Tantiņas visos laikos tādus simtiem vien zināja no galvas, tālāk iemācīja savām meitām. Un tas jau drīzāk ir saistāms ar alegoriju par priekšpilsētas nodedzināšanu, nekā zobena vicināšana. Tie ir tie vissmalkākie ceļi, galvenās spēka līnijas, gudrības nodošana no paaudzes uz paaudzi, kam netraucē nekādi attālumi un robežas. Cilvēkam vienmēr vajadzīgs tāds skolotājs, kurš ne tikai pa tiešo iemāca, ka, piemēram, divi reiz divi ir četri, bet arī citas lietas par dzīvi.
(..) - Kādām acīm šajā kontekstā tu skaties uz mūsdienām? Vai māci saviem mazbērniem šādus pantiņus?
- Saviem mazbērniem es esmu uzrakstījis grāmatu! Tas ir mans pantiņš. Un gan jau uzrakstīšu vēl kādu... Man nezin kāpēc ir ārkārtīgi dziļa pārliecība par to, ka mēs, latvieši, esam tāda nezāle, kas nav iznīdējama. Visas tās šausmas, kas mums gājušas pāri kopš Livonijas kara līdz pēdējiem diviem pasaules kariem, vienalga nav spējušas mūs iznīcināt. Ir iekšēja pārliecība, ka mēs arī tagad atradīsim veidu, vai arī tas varbūt jau ir sācis darboties, kā pārvarēt faktiski jebko.
- Vārdu sakot, tev ir pārliecība, ka arī patlabanējais vispārējās alkatības mēris mūs nenokaus?
- Nevar noliegt, ka tagadējais mēris ir daudzkārt viltīgāks par visiem iepriekšējiem. Bet ir universālākas lietas, kuras šie zēni, kuri pļauj sev mauriņu, kur pastaigāties basām kājām, labi zina, bet viņiem tomēr nav varas pār to. Daba necieš divas lietas - tukšumu un vienādību. Tāpēc jau tagad ir skaidrs, ka nevarēs to vienādību uztaisīt tādu, kā viņiem gribētos. Kaut kas vienmēr objektīvi parūpēsies, lai tas tā nenotiktu.
- Jā, mūsu būdīgie senči tomēr tos zobenus arī vicināja, turklāt itin dūšīgi, bet - pamēģināja un nekas neizdevās, jo nolika visus tomēr guļus.
- Tādā gadījumā aplūkosim vienu konkrētu lietu - tā dēvētos krusta karus. Pāvests Inocentijs III ar speciālu bullu 1198. gadā aicina uzsākt krusta karu pret Baltiju, izvirzot galveno saukli: "Kurš nekristās, tam jāmirst!" Un otra robežšķirtne ir 1290. gads - Sidrabenes krišana, kā pēdējais šā kara pasākums. Tādējādi, rupji rēķinot, var teikt, ka Baltijā krusta karš risinās simts gadus. Mēs no vēstures zinām, ka, piemēram, Cēzars gallus pakļāva astoņos gados. Bet šeit - simts gadi! Pāvesta svētīts krusta karš, pastāvot faktiski neizsmeļamām Eiropas rezervēm, plus vācu zemju pārapdzīvotība, plus vēl fakts, ka palīgos nāca arī citi - beļģi, poļi un tamlīdzīgi. Jo tajos laikos krusta karš bija liela izklaide: kā mēs šodien dodamies medībās vai uz zveju, tā tajā laikā veči brauca krusta karā. Turklāt vēl visa manta tad palika pāvesta aizsardzībā, piedeva visus grēkus, ieskaitot to, ka tajā pašā krusta karā tu apkāvi gan mātes, gan bērnus, gan sirmgalvjus. Lūk, un šāda nodrošinājuma apstākļos krusta karš Baltijā risinās simts gadus. Bet krusta karš tomēr nav nieks, tas ir totāls karš, un simts gadi ir vismaz četras karavīru paaudzes.
- ...Padomju laiks ilga tikai pusi no šā laika.
- Jā, krusta karš bija divas reizes ilgāks.
- Jeb piecreiz vairāk par to, kā mēs tagad karojam jeb, pareizāk sakot, mēģinām aizstāvēties...
- Tieši tā. Un to, manuprāt, vajadzētu labi apzināties. Skolā mācīja par tā dēvēto Simtgadu karu starp Angliju un Franciju, kas patiesībā bija tāds dīvains cīkstiņš par nelielu zemes pleķīti, kas bieži vien izpaudās kā strīdēšanās un beigās kopīga iedzeršana un pasišana otram uz pleca. Viņiem tas, saproties, bijis Simtgadu karš. Šeit simts gadus noritēja īstens krusta karš! Cilvēki to kaut kā joprojām nespēj aptvert. Gadu desmitiem šurp brauca kuģis pēc kuģa. Tas pats bīskaps Alberts kopumā sešpadsmit reizes brauca uz Vāciju un veda uz šejieni aizvien jaunus krustnešu barus! Leišus no lejasgala jau nospieduši poļi, igauņus no augšas spiež zviedri un dāņi, pretējos sānos jau lamājas krievi - lai gan tajā laikā no viņiem vēl nekā diža nebija, bet, neskatoties uz to, Novgorodas vietvaldis pamanījās apprecināt savu meitu ar tā paša bīskapa Alberta brāli. Nu, un kas tas ir? Gatavais to laiku Molotova-Rībentropa pakts! Viss it kā jauki, tikai kaut kādi vietējie, zini, jau simts gadus kaut kā neļauj te visiem gribētājiem brīvi satikties... Jā, un vēl vairāk! Pēc šīs izmisīgās simts gadu krusta kara izcīnīšanas "laimīgie uzvarētāji" vēl divsimt gadus, kā jau teicu, neuzdrošinās atņemt vietējiem iedzīvotājiem ieročus! Lūk, tāpēc es uzsveru, ka arī tā mūsu senču zobenu vicināšana patiesībā bija itin nopietna. Lai arī kādas būtu tās hronikas, bet senajos krievu aprakstos saglabājušās ziņas par to, kā trīs krievu kņazi 11. gadsimtā apvienojušies un nākuši uz Zemgali laupīt, taču atstājuši šeit deviņus tūkstošus kritušo. Ko atkal tas nozīmē? Pirmkārt, to, ka savus zaudējumus hronikās gan parasti nepārspīlēja, un, otrkārt, to, ka - lai nogāztu deviņus tūkstošus gar zemi, bija jānāk, piemēram, vismaz divdesmit tūkstošiem. Un, cik un kādiem bija jābūt pretim!... Esmu dzirdējis arī tādu vēsturnieku izvirzītu pieņēmumu, ka mūsējie to cīņu tomēr zaudēja faktiski tikai tāpēc, ka aptrūkās izejvielu, lai kaltu aizvien jaunus zobenus. Un tā tas varētu būt. Jo - kas vispār ir krusta karš? Piemēram, mūsdienās Irākā risinās patiesībā visīstākais krusta karš. Darbojas faktiski visas pasaules tirdzniecības embargo, diplomātiskie sakari pārtraukti, tamlīdzīgi. Analoģijā ar krusta karu Baltijā tas nozīmē to, ka līdzīgi bija arī šeit - neviens mūsu senčiem vairs nepalīdzēja, neko nepārdeva, nekādā veidā nesadarbojās. Pāvests speciāli norīkoja "nepārdot pagāniem zirgus, ieročus, pārtiku, kuģus". Un tad jau vairs nav no kurienes ņemt rezerves, ja esi tādas organizācijas ielenkumā... Tas, kā viņi paši apraksta savās hronikās, ka bijušas trīs vai četras kaujas, pēc kurām visi pagāni metušies padoties, nu, vai zini... Nu, tas patiešām izskatās pēc viņiem.
- Vai, tavuprāt, no vēsturiskā materiāla varētu sagaidīt kaut ko vairāk, patiesajai ainai tuvāku, ja izdotos piekļūt pašu iekarotāju hronikām viņu mītnes zemēs vai varbūt pat latīņu noslēpumiem Vatikāna bunkuros?
- Iespējams, ka pat ļoti daudz. Piemēram, esmu dzirdējis vienu interesantu lietu. Tagad nenosaukšu konkrētus vārdus, bet kāds no bīskapiem intervijā vai privātā sarunā atzinies, ka savulaik Vatikāna arhīvos redzējis kaut kādu speciālo baltu arhīvu. Tostarp esmu dzirdējis arī citas runas par to, ka Vatikāna sevišķi slepenajos arhīvos glabājas mūsu senču, seno baltu, raksti. Bet, es atkārtoju - tās tikai saklausītas runas.
- Vai runa varētu būt par tiem melnsvārču slēptajiem arhīviem, kuros it kā esot pat liela daļa no leģendārās Aleksandrijas bibliotēkas izglābto tīstokļu, kurus šie paniski nevēloties rādīt pasaulei?
- Jā, iespējams, runa ir tieši par to... Bija kāds latviešu izcelsmes kristīgais žurnālists, kuram tagad neatceros vārdu, bet kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bijis piederīgs pāvesta galmam. Un viņš kādā katoļu izdevumā rakstījis par kādu konferenci Vatikānā, kurā runāts arī par baltu zemēm. Un, raugi, viens no katoļu baznīcas pārstāvjiem referentiem tad pārliecinoši apgalvojis, ka dominikāņu ordenis savulaik speciāli radīts Baltijas tautu kristīšanai. Lai gan oficiālais viedoklis pauž, ka tas radīts, lai pievārētu franču ķecerus. Šeit ir runa par 1209. gadu. Un tas nozīmē jau kaut ko citu, proti, šis mūku sludinātāju, turklāt sevišķi nikno sludinātāju, ordenis radīts speciāli mūsu zemju pakļaušanai. Tātad, pirmkārt, šīs zemes viņiem bijušas ārkārtīgi svarīgas, otrkārt, viņi labi apzinājušies, ka šim nolūkam vajadzīgs ļoti nopietns instruments, kas kopumā apliecina ļoti nopietno vispārējo pieeju. Un šis fakts jau ir visnotaļ ticams, jo nāk no pašu katoļu avota, nevis ir kaut kas tāds, kas tapis latviešu autoru romantisma jūtu uzplaukuma periodā...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" maija numurā (Nr.81)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
