Abos gadījumos nepieciešama atbilde uz ļoti daudzus uztraucošu jautājumu: vai Igaunijai ir nopietni jābaidās no Krievijas bruņotas intervences, daļas tās teritorijas aneksijas vai, iespējams, pat jaunas okupācijas? Pēc manām domām, nav jābaidās - lūk, kāpēc.
1. Igaunija, tieši tāpat kā Lietuva un Latvija, Krievijai nav būtiski interesanta. Tā nav Ukraina - tradicionāla slāvu "jaunākā māsa" (vai pameita) un milzīgs saimnieciskais un tirdzniecības partneris. Bez maidana, par kuru Putins apvainojās un kurā nepārprotami saskatīja draudus savai paša varai, ir arī kaudze visnotaļ pragmatisku motīvu - sākot ar milzīgām slānekļa gāzes iegulām, kuras ne tik sen tika atklātas Austrumukrainā.
Krievijas Federācijai nav reālu Baltijas valstu ieņemšanas plānu, un nesenais solis mierīga robežu jautājuma sakārtojuma virzienā ir tam netiešs pierādījums. Kas attiecas uz skaļi pieteiktajām rūpēm par etnisko krievu tiesībām, tad, kā pierāda notikumi Turkmenistānā, Kazahstānā un Čečenijā, kur visus krievus vienkārši atstāja bez jebkādām tiesībām un piespieda bēgt, kamēr Kremlis bija pilnīgi kluss - tā ir nekas vairāk kā demagoģija.
Savā ziņā Baltijas valstis to pašreizējā statusā pat ir izdevīgas Krievijai kā nespēcīgs, bet pastāvīgs sabiedriskās domas satraukšanas instruments - skat, kādi "fašisti" un tamlīdzīgi. Vajag paskatīties ar kādu prieku un iedvesmu Krievijas plašsaziņas līdzekļi metas uz katru mazāko šāda tipa ziņu - no kārtējā esesiešu veterānu saieta līdz izstādei ar karikatūrām par holokaustu. (Pēc maniem ieskatiem, gan ir stulbi dot ieganstu tādiem propagandas mediju svētkiem, bet tā jau ir cita tēma...)
2. Praktiski nav organizacionālu un tehnisku priekšnosacījumu, lai īstenotu intervenci. Kara lietu eksperti un analītiķi ir izteikušies viennozīmīgi: pašreizējā Krievijas "hibrīdkara" koncepcija ietver sevī: a) krievu militārā kontingenta klātbūtni "problēmteritorijā" (Abhāzija, Moldova, Kirgizstāna un, protams, Krima); b) cauras robežas un bezvīzu režīmu (Austrumukraina).
Neviens no šiem apstākļiem Baltijas situācijā nav sagādāts. Pat neskatoties uz to, ka robeža tiešām ir diezgan vārgi aprīkota, klusiņām caur to izlaist "zaļo cilvēciņu" bataljonu diez vai izdotos.
3. NATO tiešām aizsargās Igauniju. Paldies Putinam par to: Ziemeļatlantijas alianse, vēl pirms gadiem 10 burtiski agonizējošā un kusli mēģinošā kaut drusciņ attaisnot savu atrašanos postpadomju telpā, piesaucot smieklīgas atrunas par draudiem no Irānas un pat Ziemeļkorejas, tagad ieguvusi otro elpu un jaunu eksistences jēgu.
Faktiski NATO ir kļuvusi par teju vienīgo ieguvēju no Ukrainas avantūras. Un ja argāk politiloga Andrjha Piontkovska jautājums "Vai NATO karotu ar Krieviju Narvas dēļ?" skanēja retoriski un tika uzdots ar domu par negatīvu atbildi, tad tagad situācija, manuprāt, ir radikāli mainījusies.
Protams, ka īstu karu reti kurš vēlas, gan no tās, gan šīs puses - tomēr nepieciešamo aizsardzību saskaņā ar 5. pantu NATO savām dalībvalstīm garantēs. Starp citu, uzjautrinoši: trīs (!) mani visai turīgi draugi no Pēterburgas pārdod savus īpašumus Somijā un taisās strauji pārvākties uz Igauniju. Ne tāpēc, ka te ir zemākas cenas, bet tāpēc, ka ir NATO...
Par šiem trim aplūkotajiem punktiem man var aizrādīt, ka tas viss izklausās pārāk loģiski un racionāli, kamēr pašreizējā Krievijas ārpolitika ir neparedzama, impulsīva un rezultātā var izrādīties nāvējoša valsts interesēm - nemaz nerunājot par atvēziena skartajām kaimiņvalstīm!
Tā ir, bet es tomēr neņemtos pārspīlēt Krievijas valsts varas stulbumu. Austrumukrainas asinspirts, par kuru, kā man šķiet, Kremlī nav visai priecīgi, rezultātā noveda pie diviem aprēķiniem, kas izrādījās kļūdaini: Eiropa un Amerika, lai arī ar nobīdēm un niansēm, tomēr nešķēlās un ieņēma visai stingru un solidāru pozīciju; Donbasa krievu vairākums separātisko noskaņojumu neatbalstīja.
Par to, ka svinīgi ticēja šim kļūdainajam pieņēmumam, starp citu, jau ar negodu un baškīru naftas ieguves zaudēšanu dārgi samaksāja Janukoviča draugs, oligarhs Jevtušenkovs.
Pieļauju, ka tagad Kremļa taktiķi savus slēdzienus veidos daudz piesardzīgāk - tai skaitā arī par to, kāda varētu būt "neapmierināto" Igaunijas iedzīvotāju reakcija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
