Mākslinieks neaprobežojās ar radošu tikšanos, bet devās uz nemiernieku pozīcijām Doņeckas lidostas tuvumā, kur jau vairākus mēnešus notiek kaujas, un, pozējot kamerai, izšāva no lielkalibra ložmetēja "Utjos" ukraiņu pozīciju virzienā. Pie tam, uzvilcis ķiveri ar uzrakstu "Prese".
Par apšaudes upuriem netika ziņots - laikam jau tādu nebija. (Tiesa, dažos ukraiņu medijos tika publicēta informācija, ka it kā Porečenkovam nācies rūgti samaksāt par šaudīšanos "ukropu" virzienā - atriebe bijusi līdzīga medību safari. Nešaubos, ka tā ir pīle "krustā sistā zēna" vai "simtiem pakausī nošauto sieviešu" stilā. Abu pušu propagandisti sasprindzina fantāziju.) Īsi sakot - Poročenkovs izrādīja "morālu uguns" atbalstu.
Šis stāts Krievijā izsauca trakotu rezonansi - vispirms jau sociālajos tīklos un opozīcijas medijos. Tiesa, arī oficiozie spēki strēlnieku-liekuli īpaši neatbalstīja. Krievijas Žurnālistu savienība uzstājās ar asu nosodījumu - galvenokārt par to, ka aizsargtērpu ar uzrakstu "Prese" (tāpat, kā, piemēram, "Sarkanais krusts") drīkst valkāt vienīgi neapbruņotie. Un vispār Porečenkovs neesot nekāda prese. Un tagad "nacionālās drošības aģenta" dēļ žurnālistus turpmāk bez žēlastības šaus nost! (Manuprāt, šis ir apšaubāms slēdziens, lai arī loģisks.)
Mihails attiecīgi sāka raustīties un taisnoties, arī biedri no Doņeckas ieslēdza atpakaļgaitu - patronas bijušas tukšas, apšaude inscenēta, un vispār - ne jau ložmetēja kārtas tur bija, bet vienkārša salutēšana!
Pat tie, kas bija Porečenkova pusē (piemēram, rakstnieks Zahars Priļepins) pauda, ka aktieris rīkojies muļķīgi un izgāzies. Pie tam ne tik daudz attaisno viņu, cik sargā, izmantojot šādu argumentāciju: kāpēc "jūsu" Makarēvičs drīkst paust savu pozīciju, bet "mūsu" Porečenkovs ne?
Par stulbuma faktoru man iebildumu nebūtu - Mihails nekad nav skaitījies pie gudrajiem, pie tam kam viņam tas - ar tādu iespaidīgu ārieni. Turpretī salīdzinājums ar Andreju Makarēviču acīmredzami klibo! Piekritīsiet, ka dziedāt bērniem un bliezt no ložmetēja ir stipri atšķirīgas nodarbes. Pat, ja ticam, ka šāva ar tukšām patronām.
Porečenkova gadījums liek aizdomāties par divām atziņām. Pirmā: Ukrainas konflikts un tam sekojušā plaisa Krievijas sabiedrībā radījuši maksimāli draudīgu "riska zonu" visiem tiem publiski zināmiem ļaudīm, kas pārstāv "nepolitisko spektru".
Jā, ar politiķiem viss jau sākotnēji ir skaidrs - vieni atbalsta varu, citi to kritizē, viņiem tāds darbs. Toties aktieri, mūziķi un citi izklaidējošās brālības pārstāvji nokļuvuši Krievijas - Ukrainas karadarbības teātra mīnu laukā, un riskē ļoti. Vieni var palikt bez valsts subsīdijām, koncertiem, ētera un iespējām spēlēt korporatīvos pasākumos. Otri - bez Eiropas un Amerikas vīzām (starp citu, Porečenkovam ir māja Spānijā).
Un jo populārāks ir politiskā skandāla figurants, jo sliktāk viņam. Viens stāsts ir margināla un sen aizmirsta dziedātāja Vika Ciganova, kurai nekāds Jaunkrievijas pīārs nepalīdzēs, bet cits - īstas slavenības Porečenkovs, Arbeņina, Makarevičs, Valerija... Tāpēc jau arī gandrīz visi Viskrievijas mīluļi klusē. Pie tam - abās barikāžu pusēs.
Un otra atziņa - piesardzīgi optimistiska. Gadījums ar Mihailu Porečenkovu ļauj pieņemt, ka kara histērija Krievijā tomēr pamazām iet mazumā. Man izskatās, ka ja šis idiotiskais demaršs notiktu vasarā, reakcija būtu bijusi citāda. Visi telekanāli aktieri uzdotu par pašaizliedzīgu varoni, un aiz Porečenkova safari uz Lugandoniju dotos vesela vipu ķēdīte kameru ielenkumā. Arī žurnālistu aprindas tik asi neuzstātos. Un kāds no lielās priekšniecības (kā minimums, Rogozins) noteikti paustu atbalstu cēlajam gājienam. Toties tagad kaut kā ne tā... Pamiers, vai?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
