Veidot rakstu mani pamudināja divi neseni notikumi. Pirmais – Centrālā Statistikas pārvalde paziņoja, ka ekonomiskā izaugsme šī gada otrajā ceturksnī ir sasniegusi iespaidīgos 11,6%, salīdzinot ar to pašu laika posmu pērn. Šis ir augstākais izaugsmes rādītājs, kāds jebkad konstatēts Latvijā, augstākais ES un pārsniedz pat Ķīnas rezultātus. Otrais – kaut arī Latvijas ekonomika pilnā sparā dodas uz priekšu, 1.oktobrī Latvijā notika protesta akcija pret nabadzību. Pretrunīgi? Ne īpaši. Ja vidējais ienākumu līmenis uz vienu cilvēku ir tikai 43,2% no ES 25 dalībvalstu līmeņa, Latvija ir 25.vietā no 25, tātad, ir visnabadzīgākā, vismaz ES kontekstā. Taču ikviens, kurš ikdienā vēro šo relatīvo nabadzību, sastopas arī ar pārsteidzošām atšķirībām – pavērojiet krāšņās automašīnas vai dārgos veikalus, kas paredzēti tiem, kas pelna pietiekami daudz. Taču visvairāk šīs atšķirības redzamas reģionālā līmenī. Ja pieņemam, ka vidējais Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis ir 100, tad rīdzinieks vidēji saņem 182, kas ir par 80% vairāk, nekā vidējais rādītājs, savukārt Latgales iedzīvotājs nopelna mazāk nekā 50. patiesību sakot, Latgale ir viena no nabadzīgākajiem reģioniem Eiropas Savienībā. Iespējams, tāda informācija jau ir izskanējusi, taču ne tik daudzi zina, ka arī otrais un trešais nabadzīgākais reģions ir tepat netālu – tā ir Zemgale un Vidzeme (savukārt Rīgas reģions ir otrais bagātākais Baltijas valstīs, atpaliekot tikai no Tallinas reģiona, tomēr ievērojami atšķiroties no vidējā ES līmeņa).
Šī iemesla dēļ Latvijai ir jācenšas tuvoties ES līmenim, taču svarīgi ir arī mazināt dzīves līmeņa atšķirības arī pašā valstī. Vecās ES dalībvalstis jau ir nonākušas pie vairākiem secinājumiem, kas varētu noderēt arī Latvijai.
1) Saplūšana nenotiek automātiski – ja valsts ir nabadzīga, tas nenozīmē, ka tās stāvoklis drīzumā uzlabosies. Dažas valstis, piemēram, Īrija, ir samazinājusi atšķirības starp iedzīvotāju slāņiem, taču līdz šim to nav izdarījusi Grieķija un Portugāle. Tāpēc ir īpaši svarīgi mēģināt noteikt faktorus, kas palīdzēs radīt šo saplūšanu. Par to tiks runāts arī vēlāk.
2) Nav noteiktas receptes. Tas nozīmē, ka mums nevajadzētu paļauties uz pastāvīgu izaugsmi līdz lielajai “Saplūšanas dienai”. Jebkurā mirklī var notikt un arī notiks kas līdzīgs Krievijas krīzei 1998.gadā.
3) Parasti saplūšanas periodā vērojama izaugsme 2-2,5% apmērā. Tas nozīmē, ka Latvija varētu sasniegt, ja tas vispār notiks, vidējo ES līmeni pēc 30-35 gadiem, kas ir patiesi ilgs laika posms, tāpēc dažas sabiedrības grupas, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, no tā iegūs maz. “Bagāta Latvija” būs tikai nākamajai paaudzei.
4) Vēl draudīgāka ir ekonomiskās izaugsmes izkliedēšana. Attīstīsies visi reģioni, taču ne vienādā ātrumā un ne tādā veidā, lai nabadzīgākie reģioni, piemēram, Latgale, attīstītos ātrāk. Straujāka attīstība tuvākajā nākotnē paredzama Rīgai, kas jau tagad ir bagātākais reģions. Valsts attīstīsies, taču nevienlīdzība kļūs arvien lielāka! Rīga ir vieta ar labāko infrastruktūru, tajā atrodas lielākā daļa mācību iestāžu, tur uzturas lielākā daļa labi izglītoto un zinošāko cilvēku. Ņemot vērā tās izmēru, te atrodami visdažādākie cilvēki. Jaunas kompānijas, kas meklē prasmīgus darbiniekus dažādās nozarēs (inženieri , grāmatveži, mārketinga speciālisti u.c.), visdrīzāk dosies uz Rīgu, un šī iemesla dēļ arī uzsāks savu darbību tieši tur. Pašlaik ir pieejami dati no 1995.gada, un tie pierāda hipotēzi – Latvija ir attīstījusies kā valsts, taču valsts mērogos Rīgas rajons ir audzis straujāk nekā pārējie, tāpēc tagad, relatīvi runājot, tas ir vēl bagātāks nekā pirms desmit gadiem. Turklāt šāda tendence būs novērojama vēl kādu laiku.
Trešais un ceturtais punkts ir (vismaz tiem vajadzētu būt) nozīmīgi politiķiem. Kaut arī pašreizējie izaugsmes rādītāji ir fenomenāli, tomēr ir acīmredzams, ka daži sabiedrības locekļi no tā gūst vairāk, bet daži negūst neko. Cerams, ka apstākļus var uzlabot arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir visneizdevīgākajā situācijā; tas ir darbs Labklājības ministrijai – bet Rīga būs galvenais izaugsmes dzinējspēks valstī, kas ir arī skaidri saprotams no iepriekš minētajiem argumentiem.
Ilgākā laika posmā, kā mums, ekonomistiem patīk teikt, vissvarīgākais ir pirmais punkts, t.i., kā tomēr galu galā nodrošināt iekļaušanos. Un šeit parādās vēl viena ekonomistiem tipiska lieta – mēs to īpaši labi nezinām. Jā, katrs ekonomists var uzskaitīt faktorus, piemēram, vairāk strādnieku, labāk izglītots darbaspēks, lielākas investīcijas, labāka infrastruktūra (ceļi, enerģijas piegāde, ostas, telekomunikācijas, utt.), ierēdņu sistēma, kas efektīvi pārrauga, taču nerada papildus šķēršļus uzņēmējdarbībai, utt. Taču ekonomiskajai teorijai ir maz sakāms par to, kā šiem faktoriem būtu jāsadarbojas, lai radītu izaugsmi un beigu beigās valsts sasniegtu vidējo līmeni. Ja tas būtu tik “viegli”, valsts jau sen to būtu “vienkārši paveikusi” (un liela daļa no mums, ekonomistiem, paliktu bez darba!).
Negarlaikošu lasītājus ar ekonomikas teoriju, labāk norādīšu uz diviem jautājumiem, kas man šķiet svarīgi Latvijas gadījumā: maldināšana un nevērība.
Latvijas politiķi un citas saistītās personas bieži paudušas, ka Latvijai vajadzētu paaugstināt nodarbinātību tā sauktajos „augstākajos” sektoros, kā visspilgtākos piemērus minot datoru un biotehnoloģijas.
a) Ja mēs visi veidotu datorprogrammas vai aizrautos ar zālēm, Latvija vienalga būtu nabadzīga un nefunkcionējoša valsts: no kurienes ņemtu barību? Kurš grieztu matus? Kurš vadītu tramvajus un trolejbusus, ar ko no rīta mums tikt uz darbu? Acīm redzami ekonomikā nepieciešama plaša darbu, profesiju dažādošana, nefokusējoties vienīgi uz dažiem sektoriem.
b) Valdība nevar ieplānot (katrā gadījumā tai nevajadzētu tā rīkoties – šādu stratēģiju pārstāja piekopt pirms aptuveni piecpadsmit gadiem, jo tā bija absolūti neefektīva), kuros valsts ekonomijas sektoros cilvēkiem vajadzētu strādāt – to noteiks darbspējīgo prasmes, investīcijas uzņēmumiem un tamlīdzīgi.. Ļaujiet tirgum vaļu!
Taču valdība, protams, var asistēt tirgus veidošanā, fokusējoties uz izglītības uzlabošanu. Patiesībā visas Eiropas Savienības dalībvalstis šobrīd cenšas šādi rīkoties; Eiropas Savienība pat sev uzstādījusi mērķi līdz 2010.gadam kļūt par “viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomisko sistēmu”, citiem vārdiem to mēdz saukt par Lisabonas dienaskārtību („Lisbon Agenda”) (tomēr Eiropas Savienība nepanāks savu, jo ASV paliks pirmajā vietā pasaulē ekonomikas ziņā un galvenokārt tieši pateicoties savai pārākajai izglītības sistēmai). Manuprāt, Latvija ir pārlieku bezrūpīga, ja runājam par izglītības jautājumiem. Kāds var norādīt uz skaitļiem, cik daudz jaunu cilvēku apmeklē universitāti vai ir ieguvuši kādu akadēmisko grādu un šie dati patiesi ir iespaidīgi, taču, manuprāt, Latvijā valda tendence fokusēties uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Vai studenti apgūst matemātiku un svešvalodas pietiekošās devās? Diskusijās par šo tematu esmu noskaidrojis, ka skolās esot pārāk vienkārša mācību programma. Vai pārāk daudz universitāšu absolventu ir dažādu veidu biznesa ekonomisti? Vai viņi ir pietiekoši labi? Un kā ar ķīmiķiem, biologiem, psihiatriem, inženieriem? Līdzekļi, kas Latvijā tiek ieguldīti izpētē un attīstībā – vienos no nākotnes attīstības galvenajiem virzītājspēkiem, ir daudzkārt par maziem, norādot uz problēmām attīstībā nākotnē.
Lai izteiktos pavisam skaidri, palūkojieties uz to no gluži citas perspektīvas: Latvijas galvenās eksportpreces ir koksne, tekstilizstrādājumi, kā arī to bieži izmanto kā tranzītvalsti. Pirmā ir dabisks resurss, otrās iemesls ir lētais darbaspēks un trešo sekmē ģeogrāfiskais novietojums. Neviens no šiem nepārstāv augsti kvalificētus speciālistus, liekot domāt, ka šādu speciālistu skaits joprojām nav pārlieku liels. Lai sekmētu saplūšanu ilgākā laika posmā, daudz kas būtu darāms un ir jādara izglītības jomā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
