Ko tur var darīt, ka kaimiņzemē ir tik bagāta lamāšanās kultūra, kuru lieliski esam apguvuši, joprojām atceramies un, jādomā, ka tik drīz neaizmirsīsim arī mēs. "Mātes vārdu" lietošana Latvijā neapšaubāmi nostiprinājās okupācijas gados, tomēr to nevajadzētu uztvert tikai kā mūsu jaunās valsts grūtās bērnības izraisītas sekas. Krievu "mātes vārdus" latvieši pazina arī pirms pēdējā kara, vismaz kaut kādā mērā tie ieviesās mūsu valodā jau tad, kad bijām vēl cariskās Krievijas sastāvdaļa. Droši vien tajā laikā daudz biežāk skanēja arī tādi vārdi kā "mirla", "draņķis", "ģeķis" u. c., kas mūsdienās ir piemirsti un pamazām, šķiet, izzūd no latviešu valodas. Žēl! Tomēr latviešiem laikam nekad nav bijis tik izstrādāta lamuvārdu arsenāla kā krieviem. Vispār reti kurai tautai, izņemot varbūt angliski runājošās nācijas, tāds ir.
Krieviem lamāties patīk mājās
"Mātes vārdu" kultūra ir tiešām fenomenāla parādība. Visa tās neizmērojamā bagātība balstās tikai uz četriem pamatvārdiem — h*j, bļ*ģ, pi**a un je**ķ, kuru tulkojums, jādomā, te nav nepieciešams. Taču no šo vārdu saknēm prasmīgs runātājs spēj atvasināt vismaz divsimt dažādus krāšņus epitetus, un, satiekoties diviem prasmīgiem runātājiem, iespējama visai sarežģīta un krāšņa komunikācija teju par gandrīz jebkuru tēmu, iztiekot vispār vai tikpat kā bez neviena literāra vārda. Mums nekas tāds nav dots. Paši krievi vienmēr sludinājuši, ka rupjos vārdus viņi aizguvuši no tatāru valodas mongoļu–tatāru jūga laikā, un tiek piedāvāti arī daudzi to izcelsmes skaidrojumi. Tomēr tas, šķiet, ir drīzāk diplomātisks (vai arī nedaudz nediplomātisks attiecībā pret tatāriem) taisnošanās mēģinājums. Mūsdienu pētnieki atzīst, ka patiesībā šiem vārdiem ir sena slāviska vai indoeiropiska izcelsme.
Krievu attieksme pret šo savas valodas bagātību vienmēr ir bijusi ļoti divdomīga. Lai cik krāšņā un sadzīvē plaši lietota būtu viņu lamāšanās kultūra, mātes vārdu lietošana publiskajā telpā arvien bijis ļoti strikts tabu. Lai arī kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem cenzūra šajā jautājumā kļuvusi krietni pielaidīgāka, tomēr ļoti interesantus faktus par sabiedrības attieksmi pret "mātes vārdiem" atklāj kāda 2004. gadā Krievijā veikta socioloģiska aptauja. 80% aptaujāto negatīvi vērtē šovbiznesa zvaigžņu publisku lamāšanos, 13% pieļauj šo vārdu lietošanu, ja tie ir nepieciešami kā mākslinieciskas izteiksmes līdzeklis, un tikai 3% uzskata, ka mēģinājumi aizliegt sadzīvē tik populāro "mātošanos" uz skatuves, kino un TV, ir uzskatāma par liekulību.
Tiek uzskatīts, ka arī Puškins savulaik rakstījis dzeju, kurā izmantojis "mātes vārdus", lai gan viņa dzīves laikā tā netika publicēta. Attieksme pret drukātu "mātošanos" Krievijā arvien bijusi ļoti līdzīga attieksmei pret necenzētu vārdu publisku lietošanu. Jau padomju laikā, apelēdami pie vārda brīvības, tos mēdza lietot disidentiski noskaņoti rakstnieki, tomēr faktiski tikai kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kaut kas tāds kļuvis iespējams oficiāli drukātajā literatūrā. Taču ne visi šo iespēju uzreiz steidzas izmantot, bet dažiem pret to ir principiāla attieksme.
"Es nekad nenosaukšu vīrieša ģenitālijas apkaunojošajā un svētulīgajā vārdā "loceklis". Pim**s (šķiet, piemērotākais latviskais ekvivalents vārdam "h*j") ir pim**s, un es rakstīšu šo vārdu ar lielo burtu, kā vārdā Dzimtene. Es izsvītroju šo vārdu no necenzēto vārdu krājuma," raksta Viktors Jerofejevs.
Kanādiešu svētās dusmas
Vispār jau atliek tikai piekrist, ka tajā, ka mēs dažas sava ķermeņa daļas nesarkstot spējam dēvēt tikai medicīniskos terminos, nenoliedzami ir krietna liekulības deva. Tabu uz vārdiem, kas saistīti ar seksu, radies kristietības ietekmē. Arī latviešu nerātnās tautasdziesmās taču čum un mudž no pi**jiem un p**ām un pi**nās, kas liecina, ka tajos tālajos laikos mūsu vecvecvecākiem bijusi daudz veselīgāka attieksme pret šiem vārdiem un šīm ķermeņa daļām, kuras, no jebkuras loģikas viedokļa raugoties, nav sliktākas kā rokas, kājas un galva. Vispār kristīgās baznīcas attieksme šai jautājumā arvien bijusi, maigi izsakoties, ērmota. Ir taču zināms, ka pat pāvests nav "ar pirkstu taisīts", baznīca iestājas pret abortiem, jo auglim esot dvēsele, utt., bet tiklīdz runa ir par procesu, bez kura jaunu bērnu rašanās nav iespējama, tā nez kāpēc tā ir sātana pārvaldīta teritorija!? Interesanti, ka Kanādas franču valodā runājošajā provincē Kvebekā, kur arvien bijusi ļoti spēcīga katoļu baznīcas ietekme, izveidojusies ļoti īpatnēja lamāšanās kultūra, kas sava krāšņuma un izteiksmības ziņā neatpaliekot no krievu "mata" — un to raksta zinātāji Krievijā! Ar dažiem atslēgas vārdiem — „tabarnac” (kastīte, kurā glabā svēto vakarēdienu), „calice” (biķeris, no kura rituāla laikā tiek dzerts vīns, Kristus asinis), „hostie” (dievmaizīte), „sacrament” (sakraments), „Christ” (Kristus), „ciboire” (trauks, no kura rituāla laikā pasniedz dievmaizītes), „calvaire” (Kristus mokas) — dažādās to kombinācijās iespējams paust visu cilvēkam pieejamo emociju spektru, turklāt pārtulkot šos teicienus pieklājīgi citās valodās nebūtu iespējams. Francijas franči šādi nelamājas. Izplatītākais no rupjajiem vārdiem Francijā ir „merde” (sūds).
Šai sakarā varētu piebilst, ka nepieklājīgos lamuvārdus pētnieki iedala divās lielās grupās. Tādos, kas saistīti ar ekskrementiem, un tādos, kas saistīti ar seksu. Interesanti, ka vairumā Eiropas tautu valodu, izņemot krievu un angļu, izplatītāki ir ar ekskrementiem saistītie lamuvārdi. Angļu valodā, kuras stiprā ietekmē esam nonākuši, iespējas piedauzīgi izteikties nav mazākas, nekā mūsu austrumu kaimiņu piedāvātās, un pamazām mēs šīs iespējas apgūstam.
Nepieklājīgā vārda brīvība
Angļiem netrūkst arī citu lamuvārdu, kas pēc savas nozīmes būtiski nekādi neatšķiras no citās valodās lietotajiem neķītrajiem epitetiem, bet "karalis" starp tiem neapšaubāmi ir vārdiņš „fuck”. Starp citu, tam ir ļoti neķītrs skanējums, vismaz zemēs, kur angļu valodu lieto kā dzimto. Interesanti, ka valstīs, kur angļu valodu nelieto sadzīvē, attieksme pret šo vārdu ir krietni pielaidīgāka. Tā piemēram, reti kurā Amerikas vai Lielbritānijas radiostacijā varētu atskaņot dziesmu, kurā skan šis vārds, turpretī daudzās citās zemēs un, šķiet, arī pie mums neviens tam nepiegriež īpašu vērību. Vislabākais piemērs tam, šķiet, ir reklāmas plakāti, kas pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā rotāja Parīzes centra ielas. Uz tiem bija attēlota sieviete ar izaicinoši izbāztu mēli un uzraksts, kurš vēstīja: "Préservatifs Fuck le SIDA", kas tulkojumā skanētu: "Prezervatīvi „fuck” (p*š, ja būsim godīgi) AIDS".
Zīmīgi, ka angļu valodā runājošajās zemēs, kur ir daudz senākas vārda brīvības tradīcijas, līdz mūsu dienām attīstījies ļoti plašs neķītro vārdu lietojums arī publiskajā telpā, kaut arī TV un radiostaciju vajadzībām filmas un dziesmas bieži vien tiek cenzētas un rupjie vārdi tajās aizstāti ar dažādām asprātībām vai muļķībām, vai vienkārši pīkstieniem, bet filmu un dziesmu oriģinālversijām tiek noteikti vecuma ierobežojumi, tomēr publiska lamāšanās kļuvusi par neatņemamu masu kultūras sastāvdaļu. Daži pētnieki pat norāda, ka pamazām vārdiņš „fuck” arī angļu valodā sāk zaudēt savu vulgaritāti. Ja sākotnēji ASV jebkuru filmu, kurā kaut reizi dzirdams kāds „fak”, cenzūra ievietoja tikai pieaugušiem cilvēkiem paredzēto izstrādājumu kategorijā, mūsdienās likumi kļuvuši maigāki, un filmas, kurās „fuck” ne seksuālā kontekstā, bet tikai kā ekspresīvs izsaukums atskan ne vairāk kā trīs reizes, drīkst skatīties bērni no 13 gadu vecuma.
Vietu literatūrā tam izkaroja tādi dižgari kā Džeimss Džoiss un Henrijs Millers, kuriem gan bija jāsastopas ar visai sīkstu izdevēju un cenzoru pretestību. Vietu publiskajā telpā, vismaz ASV, tam 1971. gadā nostiprināja kāds Pols Roberts Koens, kuru 1968. gadā Kalifornijas štata tiesa notiesāja par "miera traucēšanu", jo viņš, protestējot pret Vjetnamas karu, bija nēsājis jaku ar uzrakstu: "FUCK THE DRAFT." (Izp*s iesaukumu.) Koens lietu pārsūdzēja apelācijas instancē, kas to paturēja spēkā, un visbeidzot ASV Augstākajā tiesā, kas reizi par visām reizēm atcēla iepriekšējo spriedumu un pasludināja, ka tiesības publiski demonstrēt nepieklājīgo uzrakstu paredz valsts konstitūcija un par to nevienu nevar krimināli sodīt.
Kopš tā laika slūžas bija vaļā, un ar vārdu „fuck” publiski rotaļājušies daudzi, lai arī ne visiem gājis tik gludi. Pornomagnāts Larijs Flints 1983. gadā tās pašas ASV Augstākās tiesas priekšā izsaucās: "Fuck this court!" (Izp*st šo tiesu!) un pēc tam piebilda, ka tā sastāv no astoņiem pakaļas caurumiem un vienas p***s, par ko tika arestēts. Lietu par necienīgu izturēšanos pret tiesu gan vēlāk izbeidza. Kā visneveiksmīgākais šā vārda publiskais lietojums tiek minēts kāds 1976. gada televīzijas šovs Lielbritānijā, kurā tiešajā ēterā tika intervēta grupa „Sex Pistols”. Puiši neskopojās ar „fakiem” intervijas laikā, un, kā runā, uz to viņus esot pamudinājis pats raidījuma vadītājs Bils Grundijs, taču viņam šis atgadījums maksāja darbavietu.
"Izdr**tais" kino
Pirmā filma, kurā atskanēja šis vārds, bija 1967. gadā iznākusī „Uliss”, un kopš tā laika, šķiet, aizgājis tik tālu, ka kino bez neviena „fuck” kļuvis gandrīz vai grūti iedomājams. Kronis visam ir šogad Holivudā uzņemtā šausmene „The Devil’s rejects” (Velna atgrūstie). 100 minūšu garajā lentē vārds „fuck” atskan 560 reižu — sanāk 5,6 „fuck” minūtē. Jāatzīst, ka visai iespaidīgi "iekabināts" iepriekšējai ilggadējai līderei, tagad otrajā vietā esošajai 1989. gadā uzņemtajai lentei „Dzimis 4. jūlijā”, kuras varoņi "fakojas" tikai 489 reizes, vidēji 145 minūtēs iespējot pateikt „fuck” vien 3,37 reizes minūtē. Rodas dabīga interese par to, vai vispār un cik daudz citus vārdus savos dialogos izmanto „Velna atgrūsto” varoņi. Varbūt es kļūdos, taču, vismaz spriežot pēc internetā atrodamās filmas anotācijas, šis rekords arī varētu būt vienīgā filmas vērtība, ja tā to var nosaukt. Tomēr jāteic, ka sarakstā ar 50 filmām, kurās „fuck” skanējis visbiežāk (minimums — 110 reižu), netrūkst arī tiešām laba kino. Tur ir gan 90. gadu modes noteicēji Kventins Tarantino („Lubenei” ar 271 «faku» tikai 15. vieta, bet sarakstā ir trīs no pavisam četrām viņa režisētajām lentēm un viena, kas tapusi pēc viņa scenārija), gan Gajs Ričijs, gan arī tādi pavisam noteikti jau pie klasikas pieskaitāmi gabali kā Martina Skorsēzes „Trakojošais vērsis” un Braiena de Palmas „Cilvēks ar rētu”.
Daži pacifistiski noskaņoti kino cienītāji Amerikā pat ieteikuši šo vārdu kā līdzekli, lai cīnītos ar kino valdošo vardarbības propagandu. Piemēram, vecos vesternos aizstājot vārdu „kill” (nogalināt) ar „fuck”, kas kā nekā saistīts ar mīlestību un pēcnācēju radīšanu: ""Okay, sheriff, we're gonna fuck ya now. But we're gonna fuck ya slow..."" ("Labi, šerif, mēs tevi tagad pi**sim un darīsim to lēnām…")
Vārdi zaudē savu nozīmi
Tas gan nedaudz nesaskan ar jau minēto sarakstu. Lielāko daļu no tajā atrodamajām filmām neieteiktu skatīties nepilngadīgajiem ne tikai rupjās valodas, bet arī tajās redzamās nemitīgās vardarbības dēļ. Taču tāds ir lamuvārdu liktenis. Ļoti bieži lietoti sadzīvē, tie zaudē savu sākotnējo jēgu, visbiežāk iegūstot agresīvu nokrāsu. Kaut arī vajadzības gadījumā ar šiem nedaudzajiem vienkāršajiem vārdiem, nemaz nebraucot literārās valodas daudzvārdīgajā purvā, iespējams pateikt jebko, sākot no vakardienas piedzīvojumu izklāsta un beidzot ar kādas nopietnas filozofiskas problēmas apspriešanu. Vai kaut ko tādu var izdarīt arī latviski? Varbūt. Varat pamēģināt. Mēs dzīvojam laikmetā, kad būt par cenzoru, šķiet, kļuvis neparasti grūti un, taisnību sakot, aizvien grūtāk kļūst arī krāšņi nolamāties. Ej nu izdomā kritērijus, ko drīkst un ko — nedrīkst. Un tad vēl visur valdošais politkorektums! Starp citu, Rietumu pasaulē, īpaši ASV, rasistisku terminu lietošana skaitās daudz aizskarošāka, nekā ar seksu un mēsliem saistītie vārdiņi. Kaut gan, protams, līdz visatļautībai tālu un arī to pašu „fuck” jūs diez vai atradīsiet, kādas avīzes lapās, radio vai TV ēterā valstīs, kurās tas nozīmē ko vairāk nekā tikai izteiksmīgu filmās bieži lietotu epitetu. Toties, jo neskaidrāks kļūst jautājums par pieklājības robežām, jo plašākas iespējas darboties un pelnīt paveras juristiem.
Tāpēc esiet uzmanīgi! Ja pateiksiet, ka Saeimā sēž 100 cūkas, kas jūtas vienlīdzīgākas par citām, tad riskējat ne tikai ar slepeno dienestu pastiprinātu uzmanību, bet arī ar iespējamiem tiesu darbiem no dzīvnieku tiesību sargu un lopkopju puses. Arī brīvībai ir savas ēnas puses.
Rakstu pilnībā lasiet šīsdienas žurnālā „Nedēļa”
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
