Tīmeklis savus upurus novāc pa vienam. Vispirms, 90.gadu vidū, drukātie mediji sāka izjust, kādas šausminošas sekas ir tam, ka tiem vairs nepiederēja publicēšanas monopols. Pat tajos tālajos iezvanpieejas modēmu laikos piepeši cilvēki apjauta, ka vara, kas ļauj izplatīt vārdus globālā auditorijā, ir nonākusi vispārējā īpašumā, un rakstītais vārds ātri vien kļuvis par plaša patēriņa preci. Tad, jaunā gadu tūkstoša sākumā, tieši tāds pats liktenis piemeklēja mūziku. Ātri platjoslas pieslēgumi bija pieejami pietiekami plašai publikai, un atsevišķi MP3 dziesmu faili bija gana mazi, lai gandrīz jebkurš gribētājs varētu tos lejupielādēt, piedāvāt citiem un padarīt visu mūzikas komerciālās izplatīšanas industriju teju vai par nevajadzīgu. Apple rijīgais iPod (vai jūs vispār zināt, cik būtu jāmaksā, lai vienu no tiem daiktiem piebāztu ar 10 000 pilnīgi legālu ierakstu?) situāciju padarīja tikai ļaunāku.
Un nu pienākusi televīzijas kārta. 2007. gadā televīzijai pirmo reizi atskanēs tāds kā attāls kapu zvans – tā būs atskārsme, ka skatītāju kodols – 18–34 gadus veci vīrieši – ir pievērsušies tiešsaistei un no TV viņi ir aizgājuši, pilnīgi iespējams, ka uz visiem laikiem. YouTube, Google Video un vesela armija citu bezmaksas video resursu ir radījuši jaunu fenomenu – īsus, lietotāja veidotus video. Šie klipi piedāvā gluži jaunu skatīšanās pārdzīvojumu: tie vairāk atgādina našķošanos starp ēdienreizēm nekā līdz šim pierastās pusstundīgās situāciju komēdijas. Jaunie video izplatās kā vīrusi – ar e-pasta un blogu starpniecību, nevis ar reklāmas plakātiem; tiem nav jācīnās par populārāko laiku televīzijas vakara programmā. Taču vislielākās raizes televīzijas kompānijām sagādā tas, ka šīs jaunās video programmas nepavada 30 sekundes gari reklāmas klipi. Tiem līdzi vispār nenāk nekāda reklāma. Tā ir televīzija, tomēr ne tā, kuru mēs pazinām līdz šim.

Patlaban YouTube straumē vairāk nekā 100 milj. video dienā, tātad šīs vietnes auditorija ir gandrīz tikpat liela kā pašiem varenākajiem amerikāņu televīzijas tīkliem. Katru dienu YouTube lietotāji augšupielādē vairāk nekā 65 000 jaunu video; tie ir ļoti dažādi – no atjautīgas animācijas līdz muļķīgiem jociņiem, un tam visam pa vidu ir ļoti daudz mājas video līmeņa filmiņu. Liela daļa no tā visa pieder tieši pie tā pašbrūvētā satura – realizēta amatieriskā līmenī ar atbilstošas kvalitātes producenta sniegumu, – pret kuru televīzija tik ilgi izturējusies ar tādu nicinājumu, neuztverot to kā konkurenci savām noslīpētajām drāmām. Taču izrādās, ka šie video tik un tā kļūst fantastiski populāri. Piemēram, Lonelygirl115 video dienasgrāmata, uzņemta ar kameru, kas maksā 150 dolārus, pievilināja miljonu auditoriju; skatītājus saistīja šīs mājas apmācībā skolotās pusaudzes patiesums (tāpēc situācija izvērsās vēl jo ironiskāka, kad izrādījās, ka "dienasgrāmata" patiesībā ir kāda jaunā kinematogrāfista pašreklāmas projekts). Un paštaisītais YouTube videoklips indie grupas OK Go dziesmai (tajā izmantoti astoņi "skrejceliņi" un visnotaļ radoša horeogrāfija) kļuva tik populārs, ka tā autori tika pagodināti ar uznācienu MTV ikgadējo mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā.

Tikmēr komerciālās televīzijas pasaulē, šķiet, situāciju komēdijas žanrs iegūlis slimības gultā, no kuras vairs necelsies, ziņu kanāli zaudē vairākus miljonus skatītāju gadā un vienīgā joma, kurā vērojama kaut kāda izaugsme, vēl joprojām ir tā pati realitātes televīzija – interesanti, ka lētā estētika un ticamība, ko piešķir apziņa, ka skatāmies uz tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs, tai ir kopīga ar lielu daļu no tīmekļa video klipiem. Nudien jāteic, ka vienīgais iemesls, kāpēc televīzijas programmu direktori pagaidām vēl nemetas ārā pa logu, ir fakts, ka viņu ienākumu avots – tirgotāji – tīmekļa video pasaulei nav pievērsušies tik strauji kā skatītāji. Ik gadu reklamētāji kopumā maksā vairāk un vairāk par arvien mazāku un mazāku skatītāju skaitu. Šis fenomens jau tik daudzus gadus turējies pretī ekonomiskās gravitācijas likumiem, ka reti kurš vairs komentē situācijas absurdumu, nemaz nerunājot par to, cik smieklīgs ir pats TV reklāmas modelis, kurš balstīts uz programmu pārtraukšanas principu: nokaitināt 90 % no auditorijas, lai uzrunātu tos 10 %, kurus jūsu produkts varētu interesēt, ir jēga vienīgi tad, ja skatītāji sekotu televīzijas programmām ar aizturētu elpu, bet tā taču jau sen vairs nav.

Ja kāds izdomās, kā apvienot Google stila reklāmu, kas pieskaņota saturam, ko cilvēki izvēlējušies skatīties, ar nenoliedzamo video reklāmas rullīšu iedarbīgumu, tad šis kāršu namiņš, ko sauc par ētera televīziju, beidzot sabruks. Vai tas notiks 2007. gadā? Mazākā mērogā – gandrīz noteikti, lai gan tik liela industrija nevar mainīties vienas dienas laikā. Un tomēr – kur iet skatītāji, tur viņiem ar laiku neizbēgami seko arī reklamētāji. Un skatītāji pārceļo uz tīmekli tempā, ko drīz vien būs neiespējami ignorēt.

* autors Kriss Andersons, žurnāla Wired galvenais redaktors, grāmatas The Long Tail autors (izdevniecības Hyperion un Random House)

"Pasaule 2007.gadā" nāk klajā šajā nedēļā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit