Arī Kuļikovas kauja ir vēsturisks notikums, ko der izanalizēt. Jo tā patiešām ir viens no mūsu kaimiņvalsts veidošanas pamatnotikumiem. Viss jaunais, kā joko, ir labi aizmirsts vecais. Un ģeopolitikā šajā jokā ir daudz patiesības. Ja 13. gadsimta Latvijas vēsturē mēs nosauktu Hanzas savienību par ES, krustnešus par NATO, Kaupo par eirooptimistu, mēs ieraudzītu, cik maz ģeopolitiski ir mainījies.
Pasaciņas par to, ka varenā Krievzeme 1380. gada 8. augustā tieši te un tagad bija izlēmusi nokratīt nīsto mongoļu jūgu lai nu paliek pasaku mīļotājiem.
14. gadsimta vidū mēra epidēmijas izpostītā Krievija, gadsimta otrajā pusē slēpās no mēra neskartās Lietuvas lielkņazu Ģedimina un Aļģirda uzbrukumiem aiz mongoļu-tatāru sabiedroto vairogiem. Bijušās Kijevas Krievzemes teritorijas līdz 14. gadsimta beigām nonāca Lietuvā.
14. gadsimta otrajā pusē mongoļu valsts sadalījās un to plosīja iekšējie konflikti. Pirms Kuļikovas kaujas par varu bijušās Zelta Ordas teritorijā cīnījās hani Mamajs un Tohtamišs. Mamaja sabiedrotā bija Lietuva. Kad 1371. gadā Maskava un Lietuva noslēdza mieru, visas Krievijas kņazistes atzina sevi par Maskavas padotajām. Tajā pat 1371. gadā Maskavas kņazs Dmitrijs tikās ar hanu Mamaju. Nākamreiz viņi tikās Kuļikovas laukā. Bet 1371. gadā Mamajs deva Dmitrijam lielkņaza tiesības un divus gadus vēlāk izpostīja Maskavas pretinieces Rjazaņas kņazistes zemes.
Divos gadu desmitos pirms Kuļikovas kaujas pareizticīgā baznīca, apvienojot Krievzemi, bija nostiprinājusi Maskavas kņazisti. Un pieradusi vadīt kņazus. Bet jaunais Maskavas kņazs Dmitrijs izrādījās aktīvs un ambiciozs. Tas izpaudās arī vēlmē padarīt savu galma garīdznieku par visas Krievijas patriarhu. Un pareizticīgā baznīca rīkojās - tās pārstāvji izprovocēja konfliktu ar Mamaju.
Dionīsijs, Suzdaļas bīskaps 1374. gadā lika Nižņij Novgorodā nogalināt Mamaja sūtņus. Viņš lieliski zināja, ka mongoļi vienmēr jau kopš Čingishana laikiem izpostīja pilsētas, kur tika nogalināti viņu diplomāti. Pirms Čingishana sūtņu slepkavošana bija ierasta prakse, bet Čingishana stingrība lika stabilus diplomātiskās imunitātes pamatus.
Pēc bīskapa sarīkotās slepkavības notikumi attīstījās lavīnveidīgi. 1377. gadā tiek ieņemta un nodedzināta Nižņij Novgoroda. 1378. kaujā pie Vožas upes Maskavas Dmitrijs sakāva Mamaja karavadoni murzu Begiču. Tā Maskavas Dmitrijs kļūst par Tohtamiša sabiedroto un, protams, paliek tatāru – mongoļu valsts sastāvā. 1380. Lietuvas lielkņazs Jagailis noslēdz mieru ar Vācu ordeņa krustnešiem, lai sūtītu armiju uz Kuļikovas lauku palīgā Mamajam. Viņa armija nokavēja par vienu dienu, kas būtiski ietekmēja kaujas rezultātu. Lietuvas armijas jātnieki (kijevieši un baltkrievi) pēc kaujas panāca Maskavas armijas vezumus ar ievainotajiem un nogalināja daudzus.
Divus gadus pēc Kuļikovas kaujas hans Tohtamišs kavalērijas(!) triecienā ieņēma ar mūriem apjozto, labi nocietināto Maskavu un nogalināja 24 000 maskaviešu. Tas notika ar Tveras kņazistes intrigu rezultātā – hans Tohtamišs noticēja ziņojumam, ka maskavieši gatavojas pāriet Lietuvas pusē.
Bet uz Lietuvu aizbēgušā hana Mamaja dēla Mansura mazmeitas pēctecis Ivans kļuva par Krievijas caru Ivanu Bargo. Ko Ivans Bargais izdarītu ar marša dalībniekiem, kas svinētu uzvaru pār viņa asinsradinieku Mamaju?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
