Ojārs Kalniņš: Latvijas tēla nākotne dabā un Rīgā

- Institūta mājas lapā var redzēt, ka līdzīgu pētījumu par Latvijas tēlu 2004. gadā jau veica Oksfordas universitātes maģistranti. Kādēļ bija vajadzīgs jauns pētījums?

- Oksfordas pētījums nebija nopietns. Tas bija maģistrantu darbs, vingrinājums, par kuru mēs pat nemaksājām. Vajadzēja nopietni noskaidrot, kādi mēs izskatāmies ārpus Latvijas. Tas līdz šim nebija darīts. Anholts? Viņš šajā jomā ir atzītākais eksperts pasaulē, kurš saprot, kā veidojas valstu reputācijas un identitātes. Es zināju, ka pie viņa mēs naudu nevajadzīgi neizšķērdēsim. Igauņi pirms pieciem gadiem izdeva pusmiljonu, lai uztaisītu savu zīmolvedības stratēģiju. Bet nekur nav parādījies, ka Igaunija tagad būtu atpazīstamāka par Latviju. Anholta pētījums palīdz saprast faktorus, kas ietekmē valsts tēla atpazīstamību pasaulē. Viens no ceļiem, kā viņš to dara, ir ''Nation Brands Index'' (Valstu zīmola indekss), kas ļauj internetā aptaujāt ap 30 tūkstošiem cilvēku 35 valstīs, lai mērītu valstu atpazīstamību zināmās kategorijās. Manuprāt, vēl svarīgāk bija tas, ka Anholts ļāva saprast, kas ir tās lietas, kuras varam un kuras nevaram ietekmēt. Pasaulē ir pāri par 200 valstīm. Ap 50 no tām var uzskatīt par ļoti pazīstamām. Pārējās ir atpazīstamas tikai šauram lokam. Domāju, Latvija vienmēr būs starp šīm atlikušajām. Ar to jārēķinās. Bet mēs varam noskaidrot, kas jādara, lai celtu atpazīstamību noteiktās mērķauditorijās - tūristos, uzņēmējos, kultūras ļaudīs.

- Kādēļ Latvijai nepieciešams kaut kāds zīmols, ja, kā rāda pētījums, latvieši paši to pat negrib?

- Arī to, ka nav nepieciešams veidot kaut ko mākslīgu, ko paši iedzīvotāji negrib, noskaidrot bija ļoti svarīgi. Domāju, esam atraduši formulu, uzsveru - ''mēs'', jo tas nebija tikai Anholts, tas notika kopā ar LI un citiem ekspertiem -, kuru var izteikt tā: izmantot Rīgas priekšrocības, lai veicinātu Latvijas intereses. Ir jāatrod līdzsvars starp Rīgas kā pasaulei atvērtas, modernas pilsētas interesēm un Ārpusrīgu. Kā Rīgai panākt savu un netraucēt tam, ko grib pārējā Latvija, vienlaikus neizslēdzot, ka Kuldīga, Liepāja, Ventspils un citas pilsētas grib investēt tūristu piesaistīšanai. Latvijas nākotne ir viss, kas saistīts ar vidi, dabu, ekoloģiju.

- Ja kādam uz ielas to stāstītu, viņš teiktu: ''Es jau to visu zināju...''

- Esmu runājis arī ar tādiem, kas to nezināja. Aiz katras teorijas, stratēģijas vajag zinātnisku pamatu, lai cilvēkus pārliecinātu, ka tā tiešām ir. Mums bija svarīgi visas šīs lietas apstiprināt.

- Daudzi īgņotos un sacītu - kāpēc pilsoņiem jāsmaida valsts tēla vārdā, ja iekšējie apstākļi tādi, ka smaidīt nemaz negribas?

- Tad es jautātu, vai tiem, kas nesmaida, ir kāda interese? Vai tie saredz ārpusē ko tādu, kas tiem varētu palīdzēt gūt uzlabojumu - investīcijas, sadarbību, tūrismu? Ja viņi to kategoriski neredz, tad viņiem tāda programma nepalīdzēs un Latvijas atpazīstamība viņiem nav vajadzīga.

- Kam tad šī tēla veidošana ir vajadzīga?

- Pirmkārt, jaunatnei. Jaunatnei viss vēl ir priekšā. Tā gribēs ko darīt pasaulē, gribēs veidot sakarus ar pasauli, jo viņu iespējas izaugt tādējādi kļūst lielākas nekā tikai te uz vietas. Jaunieši no Latgales bēg uz Rīgu un meklē šeit iespējas. Ja viņi tās neatrod, bēg tālāk uz Īriju. Mēs redzam pasaulei atvērtu Latviju, kad šīs iespējas var veicināt tepat mājās.

- Vai tad Rīga tāpat neveidosies par plaukstošu pilsētu arī bez tādas tēla veidošanas programmas?

- Protams, Rīga turpinās attīstīties kā dinamiska pilsēta. Tagad ir jautājums, kā, zinot situāciju, mēs varētu procesu paātrināt. Latvijas institūta uzdevums būtu panākt, lai vismaz valsts iestādes strādātu ar vienotu stratēģiju. Lai nebūtu sadrumstalotības un pretrunu.

Mūsu pirmais solis būs Latvijas konkurētspējīgas identitātes veidošanas programmas iesniegšana Ministru kabinetā 2008. gada martā. Ja valdība piekrīt, tad viņiem jāsaka, kā to īstenos. Viņiem ir jāpasaka, vai tie gatavi piešķirt finansējumu, lai arī patlaban par naudu vēl nav runa. Vai viņi ir gatavi aizstāvēt šīs idejas, pārliecināt visas valsts iestādes, sabiedrību - vispirms jau uzņēmējus. Ja sabiedrība plānam nepiekritīs, tad tas nekur nevirzīsies. Mums ir jāparāda ierindas iedzīvotājam, ka viņš no tā ko labu iegūs.

- Tas, ko iezīmējis Anholts, ir panākams ilgtermiņā - vairākos desmitos gadu. Cilvēki gribēs tagad.

- Diemžēl tagad tas nav iespējams. Nevar lolot ilūzijas, ka tagad nāks kāda brīnumprogramma, kas atrisinās katra problēmas. Bet ir lietas, ko var mainīt īsā laikā. Piemēram, veids, kā uzlabot izglītības līmeni, ir internacionalizēt augstākās izglītības sistēmu. Jāpiesaista ārzemju studenti, ārzemju mācībspēki. Lai to īstenotu, jāmaina likumdošana, izglītības politika, toties tas noteikti paaugstinātu valsts atpazīstamību.

Es vēl īsti nevaru pateikt, kāda izskatīsies programma, ko iesniegsim valdībā. Viens būs priekšlikums izveidot konkurētspējīgas identitātes pētniecības centru. Otrs būs Nacionālā mārketinga aģentūra, ko iesaka Anholts.

- Vai jums nešķiet, ka Latvijas tēla veidošanā Ārlietu ministrija ieņem pārāk pasīvu pozīciju?

- Man šķiet, ka ministrija šo jautājumu principā atstājusi LI rokās. Viņiem līdz šim bijušas citas prioritātes.

- Decembra sākumā vācu avīzē ''Berliner Zeitung'' Latvijas demisionējusī valdība tika nosaukta par ''politisku bandu''. Kā LI reaģē uz tādu ''aspektu'' Latvijas tēlā?

- Institūts reaģē tad, ja tiek minēti nepatiesi fakti, ja kāds apgalvotu, ka Latvijā, teiksim, aizliegts uz ielām runāt krieviski. Šajā gadījumā ir runa par subjektīvu vērtējumu un tur vajadzētu rīkoties Latvijas vēstniecībai Berlīnē. Subjektīvu viedokli var kritizēt, bet ne aizliegt. Nezinu, vai vērts reaģēt uz vienu rakstu, kam nav nekādu seku. Ja tas turpinātos, tad cita lieta. Tas ir tāpat kā ar Holandera filmu. Dažkārt ir labāk nepievērst lieku uzmanību un ļaut, lai šī lieta mirst dabiskā nāvē.

- Saimona Anholta rekomendācijās, kā Rīgu padarīt par vienu no Ziemeļeiropas metropolēm, ir sacīts, ka ''padomju pagātne un ciešanas/trauma'' šim procesam par labu nenāk. Citiem vārdiem sakot, par okupācijas lietām šajā kontekstā labāk paklusēt.

- Tas ir viņa ieteikums, bet mums pašiem jāizdomā, kas ir svarīgākais, kas ne. Kā es saprotu, viņš uzskaitīja lietas, kas mūs vairāk ieliktu Rietumu kategorijā.

Mums nebūs nacionālās identitātes, ja mēs aizmirsīsim pagātni. Bet jautājums ir par uzsvaru. Ja runājam par okupāciju, par sēru lietām, kas svarīgas mūsu tautai, tad jāizvērtē, vai arī ārzemniekam tas ir tikpat svarīgi, vai nav momenti, kur tam būtu gluži pretēja iedarbība. Investoram tādas lietas absolūti nebūs svarīgas.

- Pieminētais pētījums un LI darbība ir pilnībā vērsta uz Rietumiem. Ko darīsiet ar Austrumu virzienu?

- Vispirms mums jābūt vienotai Austrumu politikai. Mūsu uzdevums bija skatīties uz Latvijas tēlu Rietumos, kur mūs nepazīst. Bijušajā PSRS mēs esam pazīstami, kaut citā veidā. Ja mēs darīsim lietas, kas radīs zināmu tēlu Rietumos, to redzēs arī Austrumos. Es domāju, Austrumu stratēģija nākotnē būs vajadzīga, īpaši ekonomiskā jomā. Viens no iemesliem, kādēļ rietumniekus tik ļoti interesē Rīga, ir tās tuvums Krievijai. Ne tik daudz pagātnes, cik potenciālās nākotnes sakarā.

- Tātad turpmāk sekosim Anholta novēlējumiem un kļūsim par ''ziemeļu budistiem''?

- (Smejas.) Viņš saka, ka mēs tādi jau esot. Mūsu dzeja, kultūra, pagānisms, dialogs ar dabu, sēņošana, ticēšana āderēm. Es domāju, tas būtu lieliski, ja mūsu zinātnieki izpētītu āderu fenomenu un pierādītu pasaulei, kā tur jābūvē māja, kur nevajag gulēt. Mums ir tas, kas citur Eiropā jau zudis. Tas ir kā joks, bet viņš teica, ka tikai divās vietās pasaulē redzējis, ka cilvēki sarunājas ar govīm, - Butānā un Latvijā.