Mēs šeit esam sanākuši ne tikai tāpēc, ka neviens vienpersoniski – arī Kultūras ministrijas, Finanšu ministrijas un Valdības vadītāji pašreizējā situācijā vairs nevar valdīt pār Kultūras ministrijas budžeta skaitļiem, mēs esam sanākuši arī tāpēc, ka jūtam – kultūru un radošos māksliniekus šajā mūsu valstī patiesi neciena. Un mums jārunā ne tikai par procentiem, bet vēlreiz arī par cieņu un pašcieņu. Kā pie tās atgriezties? Kad vēl, ja ne tagad? Kā citādi, kā caur personīgu un kopīgu grēksūdzi un kopīgi radītu nākotnes vīziju.
Katram kultūras un mākslas cilvēkam šobrīd pašam sev un publiski jāatbild uz jautājumu: vai es izmantoju savu pirms atmodas laika un neatkarības atgūšanas procesa laikā iegūto "atpazīstamo" vārdu, lai valsts jaunuzcelsmes laikā, kurš ilgst nu jau 20 gadus, stāvētu sardzē par nākotnes vērtībām, nemainīgi būtu patiesības pusē pret meliem, pat, kad tas man personīgi nebija izdevīgi, nerēķinoties ar to, vai tas katrā konkrētajā brīdī vispār bija iespējams.
Katrs savādāk, mēs daudzi, ja ne visi grēkojām – kurš būvēdams personīgo labklājību (gan jau mākslinieks un patiesības adepts būšu pēc tam), kurš demokrātisku frāžu piesegā lolojot savējo, jaunās latviešu oligarhijas, plutokrātijas vai, tautas valodā runājot "runas vīru un runas sievu" loku, kurš vērtīborientēta mākslinieka visai šauro, toties nākotnes auditoriju iemainīja pret izklaides kultūras piedāvāto tūlīt un tagad. Cits paslēpās alkoholismā, skepticismā, pašiznīcināšanā kā es, piemēram, personīgi. Pirms skatīties uz citiem, pateiksim sev – pietiek, es vairs neiešu pa neīstuma taku, un bez liekulības veidošu savu personīgo un savas valsts nākotnes vīziju.
Ko mēs tagad varam pārmest Kultūras ministram Intam Dālderim? Ka viņš nenodrošina mums iespēju dzīvot tālāk tā, kā vienu brīdi, trekno gadu kontekstā, bijām noticējuši – mēs dzīvosim? Par savām ilūzijām katram jāmaksā pašam. Arī par tām, ka Latvijai ir kultūrpolitiska nākotnes stratēģija. Vai mēs neredzējām, ka nav, līdzīgi kā ļoti daudzās citās jomās? Aizvērām acis, kamēr sile bija pilna. Bet te arī tam, kurš lūdz savilkt jostas, gan būtu godīgi jāpasaka, kādu tieši nākotnes uzstādījumu vārdā to darām. Kādā būs nākotnes kultūrstratēģija, jo vecā acīmredzami sabruka tikko beidzās vieglās naudas plūsma. Vismaz beigsim utopisku Latvijas 2030 plānošanu, bet nospraudīsim reālu ceļu kaut vai līdz 2014. gadam, kad Latvija būs Eiropas kultūras galvaspilsētas zeme. Vai kultūras cilvēkiem ir skaidrs savs personiskais un valsts reālais ceļš, mērķis piecu gadu perspektīvā? Vai ar šo laiku ir pietiekami savas personīgās, kultūras jomas un Kultūras ministrijas identitātes kam atrašanai, kam atgūšanai? Visu laiku atgriežoties pie pašcieņas un grēksūdzes, es gribu un varu runāt tikai par vienu – skaidras identitātes atgūšanu un iegūšanu, bez kuras nav iespējama nekāda radoša darbība. Un lai nu kuras ministrijas, bet Kultūras ministrijas darbībai gan pēc definīcijas būtu jābūt radošai, vēl vairāk – tai būtu jākļūst par jaunas, nākotnes domāšanas paraugu citām valsts struktūrām. Vai līdz šim tā ir bijis? Tas ir Kultūras ministrijas personiskās grēksūdzes jautājums. Ko darīt? Kāda ir nākotnes vīzija, tas ir visu kultūras cilvēku jautājums. Tikai uz to atbildot, mēs varam kļūt par kultūras cilvēkiem, nevis būt tie, kas barojas no kultūras, realizē kādas personiskās ambīcijas kultūras lauciņā.
Un tā. Kā Kultūras ministrija varētu kļūt par jaunās, pēckrīzes laika valsts pārvaldes paraugu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka esošais pārvaldes modelis – ministrijas, kā naudas sūkņi savējiem, kā katras partijas interešu un ietekmes palielināšanas priekšpostenis, ir, ja vēl ne pilnībā reāli, tad morāli bankrotējis. Šajā modelī lieliski strādāja ne jau nu demokrātija, bet oligarhiskā centralizācija. Nodokļu iekasēšanas sistēma starp novadiem, pašvaldībām un valsti bija radīta un joprojām ir tāda, ka lielākās naudas plūsmas iet vispirms no pilsētām, novadiem uz centru, tad pa ministrijām un pēc tam atpakaļ uz novadiem, stingri katras ministrijas ietvaros, kuru pārvalda kāda noteikta partija. Krīze lieliski parādījusi šīs sistēmas izšķērdību un neefektivitāti. Kultūras ministrijas gadījumā viss pēdējā laikā ir pat pārāk uzskatāmi. Kā, piemēru, ņemsim teātru sistēmu un mākslas un mūzikas skolu sistēmu ap kuru šobrīd notiek viskarstākās diskusijas. Mēs vilkām līdzi centralizēto šo institūciju uzturēšanas sistēmu no padomju laikiem un pat neradījām nekādas paralēlas sistēmas, pat tur, kur tās reāli pastāv, izlikāmies tās neredzam.
Tā netika attīstīta municipālo teātru kustība, kurai bija acīm redzamas iespējas izaugt no tautas teātru kustības, šiem teātriem kļūstot par pusprofesionāliem un pēcāk profesionāliem teātrīšiem ar mazu mobilu trupu (kā tepat blakus Lietuvā un Igaunijā). Ja mēs patiesi gribētu Latgali aplaimot ar dzīvu teātri, vai tiešām vienīgais ceļš ir repertuāra teātra monstrs Daugavpilī, kuram jāuztur milzu ēka? Par ko Daugavpils tagad jāsoda ar pienākumu izvēlēties šādu modeli tikai tāpēc, ka 30. gados politisku apsvērumu dēļ Daugavpilī tika uzcelta milzonīga Vienības nama māja. Kāpēc Latgales reģiona citiem novadiem tagad tā būtu solidāri jāuztur? Balvos ir brīnišķīgs teātris, Rēzeknē veseli divi, kuri formāli skaitās amatieru teātru statusā, bet pēc sava radošā līmeņa, garīgā pienesuma sen ir nopietnas mākslinieciskas un vērtīborientētas vienības; Preiļos ir jauns lielisks kultūras centrs utt. Varbūt, sadalot Daugavpils teātra aktieru trupu pa Latgales pilsētām, katrai Latgales novada pilsētai iedalot saviem, iesākumā pusprofesionālajiem teātriem, kaut cik nopietnu finansējumu, var patiesi panākt reālu Latgales pārvēršanu par teātru zemi.
Mēs izliekamies neredzam, ka faktiski eksistē divas bērnu un jauniešu izglītības sistēmas bērnu un jaunatnes mūzikas un mākslas skolas un jauniešu interešu izglītības sistēma, kuras abas tagad nonākušas bada maizē. Kad Izglītības un zinātnes ministrija un Kultūras ministrija, kopā ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, negaidot un nesagaidot mehānisku un vardarbīgu ministriju apvienošanu, beidzot kopīgi izveidos vienotu redzējumu uz šo sistēmu reālu integrāciju, modeli, kas nodrošinātu maksimālu bērnu un jauniešu garīgo interešu attīstību katrā novadā, izmantojot jau esošo infrastruktūru.
Protams, kādā brīdī būs jāmaina nodokļu ienākumu sadalījums starp centralizēto varu un pašvaldībām. Izstrādājot kultūras, izglītības stratēģiju vispirms skaidri jādefinē, kādu procentu no visas valsts nacionālā ienākuma tērējam teātriem, jauniešu interešu izglītībai utt. Otrkārt kāda šī procentu daļa tiek sadalīta centralizēti, kāda iezīmēta pašvaldību budžetos. Tālāk trakāk. Nupat piedzīvojām skandalozu Bauskas slimnīcas slēgšanu. Pieļauju, ka tā būtu krietni vieglāka, ja kompensācijai Bauska iegūtu, piemēram, pilsētas teātri, vai iespēju paplašināt bērnu un jauniešu interešu centru, bērnu mūzikas un mākslas skolu utt. darbību. Pašreizējais valsts pārvaldes modelis ko tādu neparedz un krīze brīnišķīgi uzrāda, ka tas nav pareizi. Treknajos gados mēs pieredzējām: kad kādai pilsētai ir savs ministrs veselības aizsardzībā, tiek veikta slimnīcas rekonstrukcija, nezinot vai slimnīca drīz nenovēlēs palicējiem ilgi dzīvot. Ir savs ministrs kultūrā, sākas teātra remonts vai tiek palaists, piemēram, daudzfunkcionāla kultūras centra projekts. Savējais izglītībā, veicas ar iznīcībai nolemtu skolu remontiem.
Varbūt reiz tomēr katra konkrētā pašvaldība, novads varēs izlemt, vai šajā konkrētajā brīdī tur svarīgāka, piemērām, neefektīga nopietnam sirdzējam bīstama un pat nāvējoša slimnīca, skola bez skolēniem, vai varbūt moderns jauniešu interešu centrs, teātris, sporta zāle vai koncertzāle un kādā secībā kas. Protams, jau sen, vislabāk treknajos gados, daudz vairāk funkciju, tajā skaitā liela daļa kultūras funkciju, bija jānodod pašvaldībām, protams, kopā ar citu nodokļu bāzes struktūru. Un kultūras jomai, kuru īpaši smagi šobrīd skar samazinājumi, tie ne tuvu nebūtu tik postoši, ja savlaicīgi būtu radīts decentralizēts un vienlaicīgi horizontāli integrēts kultūras finansēšanas mehānisms.
Lūdzu un novēlu Kultūras ministrijai te kalpot par reformu iniciētāju, nevis censties saturēt smiltis, kas birst starp pirkstiem, saglabāt kaut jel kādu finansējumu tām sfērām, kuras bieži dažādu nejaušību dēļ reiz nonākušas Kultūras ministrijas aprūpē.
Es labi apzinos, ka diez vai radikāla ministriju savienošana, sadalīšana, pat pārprofilēšana un funkciju nomaiņa šīs Saeimas darbības laikā notiks. Un tomēr. Ļoti gribētos lai, kā jau teicu, tiktu savlaicīgi veidota nākotnes vīzija. Un tā nevar tapt bez kopīga smadzeņu uzbrukuma. Piedāvāju diskusiju, kā Kultūras ministrijai, kura lielā mērā pārvērtusies par Celtniecības ministriju, lielā mērā dublē Izglītības ministriju, dažās jomās arī Tieslietu ministriju, atgūt savu identitāti.
Piedāvāju savus uzstādījumus publiskai diskusijai.
Kultūras ministrijas prioritātei būtu jābūt profesionālas, vērtīboprientētas mākslas atbalstam. Un šādas mākslas pastāvēšanas jēga un mērķis ir garīgi brīvu, nemanipulējamu Valsts Latvijas pilsoņu skaita vairošana. Ir nepieciešama profesionālu mākslinieku izglītības sistēma, viņu darbības aģentēšana mūža garumā. Acīm redzami šobrīd KM nepilda šo savu misiju, citādi nebūtu saprotams, kā izdevās pieļaut Kultūrkapitāla fonda budžeta sarukšanu divu gadu laikā četras reizes, bet pret tiem līdzekļiem, kādi būtu bijuši profesionālo mākslinieku rīcībā, ja 2004. gadā nebūtu grozīts VKKF likums, kas, fondu dibinot, paredzēja tā procentuālo finansējumu no akcīzes un azartspēļu nodokļa, desmit reizes. Nebūtu iespējamas runas par profesionālo repertuāra teātru likvidāciju, nepiedāvājot alternatīvu profesionālās teātra mākslas attīstības sistēmu. Un vēl viss riņķa dancis ap profesionālā kino atbalsta sistēmas šūpošanu utt.
KM izdevumu lauvas daļa šobrīd saistīta ar izmisīgu nepieciešamību aizsargāt tai nespecifiskās funkcijas, no kurām valsts, protams, nevar un nedrīkst attiekties, bet kuras ir absurdi un par amorāli īstenot uz profesionālās mākslas rēķina tādā mērā, ka nopietni pacēlies jautājums: vai latviešiem vispār vajadzīga profesionāla, vērtīborientēta māksla, vai tikai masu izklaides, kamēr latvieši kā tauta vēl neilgu laiku pastāvēs. Pasaku tieši: bez profesionālas, vērtībās un patiesībā, ne ilūzijās sakņotas mākslas, projektam "Latvija" nepilna gadsimta laikā pienāks nenovēršamas beigas.
• Nenovēršami bērnu mākslas un mūzikas skolu sistēma būs jāintegrē ar interešu izglītības sistēmu, nākotnē nodrošinot tās pieejamību katram bērnam katrā novadā; ar laiku radot vienotu spēcīgu paralēlās neformālās, tajā skaitā arī pieaugušo izglītības sistēmu, varbūt zem Izglītības un zinātnes ministrijas, varbūt KM, IZM, PAPLM kopīgā pārvaldīšanā.
• Apvienojot Mākslas, Mūzikas un Kultūras akadēmiju, jārada mākslu akadēmijā, iekļaujot tās sistēmā arī dažas obligāti nepieciešamās profesionālās bērnu mūzikas un mākslas skolas un koledžas.
• Pēc līdzīga modeļa, gan kā izglītības iestādi, gan producēšanas vienību, izveidot Radošo industriju akadēmiju, līdz ar ko Kultūras ministrija uzņemtos atbildību arī par tūrisma nozari, cieši saistot to ar arhitektūras pieminekļu un muzeju uzturēšanu un attīstību.
• Kā pie vienotas sistēmas, radoši jāstrādā pie kultūras namu, daudzfunkcionālo kultūras centru un bibliotēku sistēmas vienotas attīstības un saturiskā piepildījuma, kā bāzes profesionālās mākslas notikumiem vienlīdz kā vietas, kur attīstīties tautas un amatieru mākslai, kā pamatam, no kura izaug profesionāla līmeņa kultūras iniciatīvas.
• KM sistēmā jāiekļauj sabiedriskais radio un televīzija, likvidējot radio un televīzijas padomi, jo Radio un Televīzijas misija tomēr ir nevis politiskās konjunktūras spēles, bet sabiedrības kulturālās attīstības veicināšana.
• KM sistēmā jāiekļauj profesionālais sports, kā viena no nācijas identitātes sastāvdaļām (protams, masu fizisko kultūru atstājot IZM).
• Arhīvi un autortiesības jānodod Tieslietu ministrijai.
• Un visbeidzot ir kā vissmagākais, bet it kā arī vienkāršākais jautājums – Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Nevienu mirkli negribu noliegt Helēnas Demakovas vēsturiskos nopelnus ar 80 gadu novēlošanos pasakot, ka Latvijas Valstij beidzot ir vajadzīga pirmā tieši Nacionālās bibliotēkas mērķiem celta ēka. Tikai kāpēc, lai to tagad celtu, jāslēdz ciet teātri, jālikvidē bērnu mākslas un mūzikas skolas, jāaptur amatieru mākslas attīstība. Nelolosim ilūzijas – Nacionālo bibliotēku pašlaik neceļ uz pensionāru vai policistu, vai medicīnas māsu rēķina. To ceļ uz citu kultūras sfēru degradācijas rēķina, uz bibliotekāru, rakstnieku, aktieru, bērnu mūzikas un mākslas skolu pedagogu, visu radošo profesiju pārstāvju rēķina. Vados no skaitļiem kas vakar publicēti Delfos. 2008. gadā Kultūras ministrijas finansējums 2008 gadā bija aptuveni 119 miljoni, šogad 95 miljoni, bāzes finansējums 2100. gadam 78 miljoni, no kuriem tiks norēķināti (žēlīgi ne 32, bet tikai 20 procenti), tātad paliks 62 miljoni. Tagad izrēķināsim ārā Nacionālās bibliotēkas celtniecībai nepieciešamās summas, kuras gandrīz nav iespējams samazināt. 2008. gadā tie bija tikai aptuveni 6 miljoni. Pārējam KM palika 113 miljoni. Šogad, izrēķinot ārā aptuveni 25 bibliotēkas miljonus, paliek apmēram 70 miljoni. 2010. gadā norēķinot bibliotēkas apmēram 30 miljonus paliek 32 miljoni visam pārējam. Labojiet mani, ja kur kļūdos – Kultūras ministrijas reālais budžeta samazinājums divu gadu laikā ir četrkārtīgs! Vai tas ir kaut aptuveni samērojams ar valsts budžeta kopīgo samazinājumu? Labi, apturam visu kultūru un tikai ceļam bibliotēku, bet vai tas ir taisnīgi, jo izglītības jomai un katram valsts pilsonim bibliotēka ir tikpat vajadzīga, kā kultūras darbiniekiem. Labi, visi kultūras darbinieki iet bezalgas atvaļinājumā uz pieciem gadiem, bet vai pēc tam mums būs dots piepildīt jauno ēku ar kultūru? Vai būs tur patvērums ne tikai grāmatām, bet arī teātriem, mūzikas profesionāļiem, izstādēm utt. Ka tagad likts noprast, visas ar grāmatām neaizņemtās telpas tiks izmantotas naudas pelnīšanai. Vai ar to nodarbosies Nacionālais moceklis Andris Vilks? Diez vai, visdrīzāk uzceltās ēkas apsaimniekošana nekavējoši tiks nodota Valsts Nekustāmo īpašumu aģentūrai. Vismaz te būsim līdz galam godīgi. Pārliksim Nacionālās Bibliotēkas projektu uz VNĪA jau tagad. Un būsim godīgi pret kultūras darbiniekiem, kuri Latvijas valsts neizlēmības dēļ – ir vai nav vajadzīga Nacionālā bibliotēka un kāda, nu kļuvuši par Nacionālās bibliotēkas ķīlniekiem. Bibliotēku ar 80 gadu novēlošanos uzcelt/neuzcelt ir nevis Kultūras ministrijas un kultūras darbinieku, bet Valsts un katra pilsoņa pašcieņas jautājums. Tad atbildēsim uz to godīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
