Kristiana Rozenvalda pirmdienas replika: Vai 'Dievs, svētī Latviju!' ir Latvijas himna?  (8)

Likums "Par Latvijas valsts himnu" nosaka: viens no Latvijas Republikas valsts simboliem ir Latvijas valsts himna. Lai himna patiesi būtu simbols, tai jābūt nāciju vienojošai un, protams, arī nācijas akceptētai. Nav jau tā, ka kāds būtu "Dievs, svētī Latviju!" ar varu uzspiedis, taču nav arī tā, ka vara kopā ar sabiedrību būtu diskutējusi par to, kas ir Latvija un kādi ir tās valstiskie un nevalstiskie simboli.

Šobrīd vairāk izskatās, ka nevis sabiedrība ir sekojusi līdzi savai himnai, bet gan himna nogaidījusi brīdi, lai beidzot kļūtu tik aktuāla, jo tieši šobrīd, bezcerības un ideju trūkuma apstākļos, tautas svinīgā lūgšana "Dievs, svētī Latviju!" ir kļuvusi laikam atbilstoša.

"Dievs, svētī Latviju!" šobrīd ir piemērota arī tāpēc, ka tās vietā jau nav ko piedāvāt. Ja valstij un sabiedrībai nav vienojošu mērķu un ideālu, tad nav jābrīnās par to, ka tie nav iekļauti valsts simbolos. Turklāt valsts sabiedrība ir sašķelta gan nacionāli (latvieši un krievi), gan sociāli (bagātie un nabagie), gan arī reģionāli (Rīga un Latvija), un tas apgrūtina vienošanos. Starp citu, arī sašķeltības mazināšana var būt viens no mērķiem, un daudzu valstu himnās tas tiek aktualizēts.

Lietuvā, neskatoties uz lielāku ticīgo īpatsvaru, Dievs himnā nav pieminēts, taču ir minēta atsauce uz pagātni un tās varoņiem. Atbilstoši Lietuvā dominējošai katoļticībai valsts himnā tiek minētas vērtības: tikumība, labklājība, taisnīgums, mīlestība un vienotība.

Arī Igaunijas himnā ir atsauce uz Dievu ("Lai Tevi vienmēr sargā Dievs, Tu, mīļa Tēvija!"), taču, līdzi dziedot vai tikai klausoties Igaunijas himnu, igauņi tiek mudināti izprast savas attiecības ar valsti, jo īpaši himnas otrajā pantā: "Es esmu tavā klēpī piedzimis un arī uzaudzis. Tev vienmēr būšu pateicīgs, līdz nāves stundai uzticīgs: Man esi visu svētākā, Tu, dārgā Tēvija!". Savukārt Latvijas himna vairāk ir vēršanās pie kāda cita. Jo īpaši atsvešināti tas varētu būt neticīgajiem, jo viņi neizprot ne vārdu "Dievs", ne arī vārdu "svētīt".

Apzināti necitēšu citu valstu piemērus, jo atsauce uz austrumu kaimiņiem, kur himna mainīta vairākas reizes, tiks uztverta kā nodevība, savukārt rietumu pieredze neesot piemērojama mūsu sabiedrībai ar tik daudzām rētām, slimībām un problēmām.

Daudzas pasaules valstis apzināti pieturas pie senām un aktualitāti zaudējušām himnām, jo ar tām saistīti valstij vēsturiski nozīmīgi periodi, un tad himna ir arī kā atgādinājums. Taču cik daudzi mūsu himnas patrioti zina, ka Latvijas himnas vēsture sākas ar Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem, kad ar šo Baumaņu Kārļa 1873. gadā sarakstīto dziesmu šie svētki tika sveikti. Jau gadu vēlāk tā kļuva par atmodas laika neformālu himnu un pēcāk tā tika atskaņota arī nākamajos Dziesmu svētkos. Šai dziesmai bija ievērojama loma latviešu tautas modināšanā, tāpēc 1920. gada 4. jūnijā Latvijas Satversmes sapulcē tā tika apstiprināta par Latvijas Valsts himnu.

Lūgšana, tostarp arī "Dievs, svētī Latviju!", protams, var būt arī himna, taču tad sabiedrības vairākumam ir akceptē gan tas, kam lūdz, gan arī to, ko lūdz. Es ar pacilājumu dziedu Latvijas himnu publiskos tautas pasākumos un sporta spēlēs, bet nevēlos liekuļot oficiālos pasākumus, jo mana Latvija nav tā pati, kas prezidentam Zatleram, Latvijas politiķiem un lielāka vai mazāka mēroga oligarhiem.