Protams, protams, Briseles varasvīri turpina apgalvot, ka visu vēl iespējams labot, ka Eiropas vienotība nekur nepazudīs, ka eiro no krīzes glābs nez cik tur miljardu lielais stabilizācijas fonds (kā noprotams, runa gan ir par pavisam banālu naudas drukāšanas mašīnas iedarbināšanu uz pilnu jaudu). Taču, šķiet, ka viņiem vajadzētu laiku pa laikam nolaisties uz zemes un paraudzīties, kas notiek pašā deguna priekšā - Beļģijā. Pastāv liela iespēja, ka pēc svētdien paredzētajām kārtējām ārkārtas vēlēšanām, šajā valstī pie varas nāks spēki, kuri vairs nesaskata Beļģijas kā vienotas valsts perspektīvas un pamazām tiks uzsākts šīs valsts sadalīšanas process - Flandrijā un Valonijā.
Nebūs daudz pārpīlēts sakot, ka beļģi jau tagad dzīvo divās atsevišķās valstīs. Katrā ir sava valoda (ziemeļos runā flāmu jeb beļģu nīderlandiešu, bet dienvidos - franču valodā), sava televīzija, savas avīzes, savas politiskās partijas. Pat par automašīnu numuru zīmēm nav izdevies panākt vienošanos - flāmi vēlas, lai numuri būtu melni uz balta fona, bet valoņi pieprasa sarkanus uz balta fona. Par anekdoti jau kļuvis izteikums, ka beļģus vieno tikai trīs lietas - karalis, alus un nacionālā futbola izlase.
Bet svarīgākais šajā stāstā ir ekonomika. Valonija, kas kopš valsts dibināšanas 1831. gadā ilgu laiku spēlēja pirmo vijoli vienotajā Beļģijā, savas pozīcijas zaudēja līdz ar postindustriālās ēras sākšanos. Un tā arī nav spējusi atkopties pēc masveidā notikušās ogļu ieguves šahtu un tērauda ražošanas uzņēmumu slēgšanas. Statistika liecina, ka Valonijā ir divreiz augstāks bezdarba līmenis nekā Flandrijā, par ceturtdaļu mazāks iekšzemes kopprodukta līmenis, par trešdaļu zemākas algas. Bārts de Vēvers, kura partijai Jaunā flāmu alianse ir lielākās izredzes uz uzvaru svētdienas vēlēšanās, atgādinājis, ka ik gadus no Flandrijas iegūtās peļņas aptuveni 11,3 miljardus eiro nākas pārskaitīt Valonijai un tas tā vairs nevar turpināties.
"Mēs neesam revolucionāra partija, bet Beļģija pamazām izgaro," sacījis de Vēvers, uzsverot, ka viņa partija pieprasa nevis nekavējošu valsts sadalīšanu un Flandrijas neatkarības pasludināšanu "rīt ap brokastlaiku", bet gan autonomiju tieslietu, veselības aizsardzības, nodokļu politikas un darba tirgus jomās. Ja ņem vērā, ka jau iepriekš Beļģijas likumi noteikuši provinču autonomiju attīstības, vides aizsardzības, lauksaimniecības, enerģētikas, kultūras, sporta un zinātnes jomās - jājautā, kas vēl nepieciešams, lai varētu runāt par faktisku valsts sašķelšanos? Piesardzīgākie politiķi gan runā par konfederācijas iespējām un apsver citus līdzīgus variantus, taču tie šķiet nenopietni - uz PSRS pīšļiem būvētā Neatkarīgo Valstu Sadraudzība tā arī nekļuva par valsti, kaut g an atsevišķiem tās subjektiem bija krietni vairāk vienojoša nekā Flandrijai un Valonijai.
Simptomātiski ir televīzijas kompānijas RTL nesen Flandrijā veiktās socioloģiskās aptaujas rezultāti. Saskaņā ar tiem 32% flāmu pieprasa pilnīgu neatkarību, 17% iestājas par konfederāciju, bet 25% uzskata, ka provincei nepieciešama lielāka autonomija Beļģijas sastāvā. Šķiet, ka arī pēdējo ceturtdaļu var droši pieskaitīt separātistiem, jo vēl lielāka autonomija faktiski arī nozīmēs atdalīšanos. Tiesa, mierīga šķiršanās pēc Čehijas un Slovākijas parauga Beļģijā nav iespējama, jo tai traucē Briseles jautājums. Galvaspilsētā, kas ģeogrāfiski atrodas Flandrijā, ap 80% iedzīvotāju runā franciski un viņiem nokļūšana flāmu jūgā noteikti nebūs pieņemama. Agri vai vēlu arī šo problēmu droši vien nāksies risināt un varbūt vismaz tad Eiropas Brisele pamanīs, ka apkārt notiek kas dīvains un nelāgs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
