"Ne asakas! - šķiroties un buču dodot, saka sieva, un tā ir vissvarīgākā gaidāmas veiksmes pazīme. Pārāka par pilnu vai tukšu mēnesi, par bada vai rijības vējiem, par citu zvejniekus pavadošo ticējumu, racionālo vai mistisko nosacījumu blāķi."
Tā rakstīju jums pērn ap šādu laiku. Pazīmei turpinu ticēt. Un dodos ceļā, tikai burves vēlējumu saņēmis. Būs labi. Vienīgi uz lietu tā kā taisās... Štrunts. Šajā ziņā es esmu vecs un rūdīts fatālists, kurš vispēkšņākos pavērsienus gatavs pieņemt rāmā mierā un padevībā. Kā to reizi, kad, gandrīz 200 kilometrus braukuši un pasakaini saulainā vakarā trīs stundas paraugnometni būvējuši, visu nakti un pusi nākamās dienas pavadījām slapjā teltī, līdz, laivu ūdenī tā arī nenolaiduši, āķi nepamērcējuši, knapi izbuksējām no vakar tik skaistās un omulīgās pļaviņas. Nu un tad? Toties mēs zinām, kā dārd pērkons Rindas vecajos ozolos. Turklāt mēdz jau būt arī otrādi.
Pērn tieši pirms lašu liegumlaika braucu gada pēdējās cerības tūrē uz Irbi. Lija jau ceļā. Pie tilta, laivu pumpējot, gāza ka plīkšķ. Es bradāju tomēr pļerkšķošo pūšļa plēšu un smēju skaļi par melnajiem mākoņiem, par vēju, par sevi - inteliģento plānprātiņu - taču atkāpties ne domāju, ne varēju. Un balvā man todien smaidīja brīnums, kurš nav mazāks par metru garas zivs pieķeršanos. Pavisam drīz kāds - laikam jau manas nenormālās izdarības vērojis un atzinīgi novērtējis - pavēra pelēkajā vākā košzilu logu, sasauca mājās niknās brāzmas un piedevām izripināja zemu, rudu un lielu sauli. Upe vairs neburbuļoja, bet sāka klusi kūpēt, un siltais, mitrais bezsvara stāvoklis, kurā nu peldēju, šķiet pat lidoju, laikam jau bija tas, ko meklēju. Pēc kā braucu un skrēju. Un lai gan es melotu teikdams, ka cope man nebija vajadzīga, lai gan es joprojām cītīgi guldīju dzirkstošo spininga auklu ik līcītī, ik krūmu pacerē, tomēr te bija kas lielāks nekā līdakas ķerams. Jeb varbūt kāds ar ļoti pievilcīgu ēsmu centās pievilināt mani...
Atmiņas, noskaņas, nojautas. Un nekādu Īpašu Notikumu. Tādas parasti ir šīs sasteigtās, nesagatavotās pilsētnieka copes. Sen jau skaidrs, ka labs loms ar makšķeri bez pienācīgas sagatavošanas, bez attiecīgo ūdeņu pamatīgas izpētes, bez ilgstošas iebarošanas gadās ārkārtīgi reti. Uz upīti, kuras virzienā šovakar dodos, es braucu jau gadus desmit. Un tikai divas reizes starp sprīdi gariem pličiem un raudiņām šeit uzspīdējuši kilogramu smagi ālanti. Vēl ilgāka un tikai nedaudz bagātāka (ja bagātību var nosvērt) ir manas sievas dzimto māju tuvākā - Pāces dīķa biogrāfija. Divos gadu desmitos ap divdesmit tādu brekšu, kurus par brekšiem tiešām var saukt. Un vai simts reizes, kad liktens skaisto vēlējumu uztvēris burtiski. Ne asakas...
Toties viena brekšu svētdiena bija tāda, kura mierīgi un karaliski var kalpot par fonu tām simts tukšajām. Veselu atvaļinājuma nedēļu es gatavoju šos svētkus. Katru vakaru pirms gulētiešanas braucu uz ezeru ar putras spaini, kuru tumsiņā, kad visi krastmalas čurnētāji jau izklīduši, mīcīju kopā ar granti smagās pikās. Tādās, ko iespējams aizlidināt metrus divdesmit no krasta, lai krīt lēpju ielokā, kur dīķa dibens kāpj augšup no dziļākā līmeņa un veido vienu klasisku plaužu ganību nogāzīti. Tikai man zināmā vietā, kur svētdien pirms ausmas enkurošu laivu un spraudīšu uz āķa to pašu grūbu krellītes...
Vēl bez saules, vēl knapi redzams, pludiņš aizpīpēt, bet tūlīt aizdrāžas dzelmē. Tā reizes trīs pēc kārtas. Raudas. Treknas, resnas, skaistas. Tik smagas, ka celt pār bortu ar 0,15 aukliņu un vēl tievāku pavadiņu neuzdrošinos, bet, īstas zivs godu tām parādīdams, mērcu ūdenī garkāta ķeseli. Alkšņu pudurī mostas saule un nu spīd man tieši acīs.
Nepatīkami. Toties garās ēnas krīt aiz muguras lēpenēs, nevis šķērso medību laukus. Pašlaik šajā spogulī nekas īpašs arī nenotiek, pludiņš sastindzis miera stājā, un ļauju skatam paklejot pretējā krasta pļaviņās.
Te šorīt ies kā tirgū. Divi autobusi, telšu virkne kā savulaik tūristu salidojumos. Makšķernieki arī būs. Šeku viens jau no būdas izlīdis un spļauj uz tārpa. Pēc brīža līdz mākoņiem uzlido viņa pirmā raudele, un vīrs pamet augstprātīgu skatienu uz manu pusi. Klusums.
Pieci piecpadsmit. Sākas superspēle. Sākas ar pludiņa ietrīcēšanos, tādu kā piepacelšanos, tad pauzi, kurā esmu sastindzis bez elpas un pulsam dunot ausis. Otrais piegājiens - jau mazliet drošāks, tad mana anteniņa laiski un lēni noguļas garaiņos, pasludinot klasisko brekšu medību dilemmu. Piecirst tūlīt? Pamanos izelpot un izturēt, līdz pludiņš sāk slīdēt dzelmes virzienā, ienirt un - pa zobiem! Kā celmā. Bet dzīvā. Kāts gredzenā, ietirkšķas spoles drošinātājs, un tas tur lejā sāk pēdējo cīņu. Īpaši dūšīgi karotāji šie plakanie jau nu gan nav. Pēc minūtēm trim, gaisu ierāvis, plaudis - uz aci ap pusotru kilo - plakaniski iešļūc ķeselē. Trīcošām un gļotainām rokām, ātri, ātri, kamēr fortūna nav pagriezusi pakaļu, veru uz āķa grūbu krellītes, un guldu tās vecajā vietā, nepaspēju ne kātu balstā novietot - otrais rinķis! Mats matā pirmā kopija. Pēc piecām minūtēm noraujas trešais. Pusseptiņos man jau ir veseli seši, saule pakāpusies virs cepures naga un sākusi sildīt, arī saceltā trobele laikam tomēr bijusi par lielu. Klusums. Malks par godu veiksmei no plakanpudeles, beidzot pīpe un skats uz pretējo krastu.
Ak, Dievs! Tikai tagad iedomājos, kādu teātri šiem - nu jau vai desmitam piknikotāju - esmu sarīkojis. Divi trakā steigā pumpē laivu - no krasta tokš necopē -, viens, atmetis malā kātu un cerības, trennē no kakliņa merkūru, diviem sievas, uz manu pusi daiļrunīgi rādīdamas un tukšos zivzupai gatavotos katliņus vicinādamas, māca, kā to lietu jādara... Pa kreisi, līcīša otrā pusē mans vecais paziņa Plintiņvecis (es nezinu kā viņu sauc, šo pseidonīmu vīram piešķīru dzirdēdams, kā šis kādam garāmgājējam klāsta savu biogrāfiju un radurakstus) gāž ūdenī kombikorma maisu un ik pēc brīža stumda korķi pa savas pātagas resno striķi augstāk un zemāk... Velti, vecais. Par vēlu un aplami. Brekšu bars ir izklīdis, un enkuri jāpaceļ.
Es zinu, ka līdzīgs rīts noteikti atkal atnāks. Šovasar vai citugad. Un sīkraudiņu vakarā, tādā kā šis, veiksme - pat neatkārtojusies - ir ar mani. Es zinu, ka nekad nebraukšu makšķerēt barā. Ja vietā, uz kuru esmu tālu braucis, priekšā būs cits, braukšu vēl tālāk. Jo tajās reizēs, kad līdzi nebrauc Viņa, gribu būt viens. Parunāt ar spāri. Pamēģināt nofotografēt dūmus virs eglītēm un vecā ozola žuburu tajos. Labs draugs varbūt te tomēr derētu... Nav. Nekas. Nav? Draugus var atcerēties un pieminēt. Dari tā!
Pludiņš notrīc kā brekša priekšspēlē, bet sastingst ne gūlies, ne niris. Rīt celšos ar sauli.
Ne asakas tev!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
