Atis Klimovičs: Pārāk daudz prezidenta ārpolitisko 'kļūdu'  (164)

To varētu atstāt žurnālistu un citu politikas ekspertu ziņā, kam jāpalīdz pārējai sabiedrībai izvērtēt svarīgas norises. Tomēr, tas nenozīmē, ka Latvijas esošajam prezidentam vajadzētu krist pretējā grāvī un vērsties pirmkārt jau pie mūsu valsts iedzīvotājiem ar ļoti apšaubāmiem apgalvojumiem.

Noteikti pārdomātāka būtu bijusi paklusēšana nekā A.Bērziņa norādījums, ka viņš nepiekrīt Lietuvas prezidentei, kas nodēvējusi Krieviju par teroristisku valsti. Ar šādu valsts galvas secinājumu parastā ierindas intervijā nodarīts lielāks ļaunums nekā liekas, ja vien Latvijā kādam vēl šķiet saistoši ieklausīties A.Bērziņa spriedumos. Spriežot pēc tā, ka lielākā daļa vēlētāju tomēr labprāt redzētu viņu paliekam augstajā amatā, runātājs ir "paņēmis" savu adresātu.

Nav skaidrs, kādēļ prezidentam jāaizstāv agresīvā kaimiņvalsts, oponējot D.Grībauskaitei. Varbūt vienīgi tad, ja Latvijas valsts galva patiešām pasaka to, ko arī domā. Jebkurā gadījumā ierindas vēlētājs dzird, ka prezidents aicina "domāt" pozitīvi, palaižot gar ausīm faktus, ka Krievija iebrukusi uz dienvidiem esošajā Ukrainā, kur laupa un slepkavo. 

A.Bērziņš to neuzskata par terorismu, varbūt tāpēc, ka atšķirībā no islāmistiem, kas galvas griešanu izrāda TV, Maskava savu vardarbīgo izturēšanos pilnībā noliedz. Gluži tāpat nekad neizskanēs atzīšanās par Čečenijas kara izraisīšanu (200 tūkstoši nogalināto), uzbrukumu Gruzijai, daudzajām politiskajām slepkavībām, to starp, izrēķināšanos ar Annu Poļitkovsku un Borisu Ņemcovu. Valsts politikas līmenī piekoptā vardarbība ir bīstama. 

Kā redzams, ne tikai Putina režīmam neērtām spilgtām personām Krievijā, bet arī veselām kaimiņvalstīm. Pieaugušie draudi ir nopietni un šajos apstākļos ir jāizturas savādāk - to apstiprina centieni pretoties Kremļa propagandai, tāpat arī sankcijas pret Krieviju (nepietiekamās) un NATO pastiprinātā gatavība darbībai Eiropas austrumu daļā. Lai sekmīgi apturētu autoritāras valsts revanšu nepieciešama saliedētība. Eiropas Savienībā tā panākama smagās jo smagās diskusijās (ne vienmēr sekmīgās), taču to jāatzīst par normālu demokrātisku parādību. Tomēr atšķirībā no šāda dialoga A.Bērziņa replika par iebildumu D.Grībauskatei ir uzskatāma vienīgi par neizpratnes un neskaidrības vairošanu.

Gluži tāpat kā izteikums par Vladimira Putina vizītes iespējamību Rīgā. Šādam viesmīlīgam priekšlikumam agrāk noteikti būtu bijusi vieta (tādi iepriekš arī tika izteikti), taču ne tagad agresijas laikā Ukrainā. Šis nav piemērots un atbilstošs laiks tamlīdzīgām vizītēm un regulārie krievu aviācijas lidojumi pie Latvijas robežām to uzskatāmi apliecina. Turklāt arī otrā pusē pat "miermīlīgākos" laikos par šādu vizīti nopietni neviens nav domājis, kur nu vēl personas, kas par XX gadsimta lielāko traģēdiju uzskata PSRS sabrukumu.

Prezidenta "kļūdīšanās" ārpolitikā nav nekas jauns. Ne velti zobgaļi viņu nodēvējuši par bijušās PSRS teritorijā valdošo diktatoru draugu. Viens no tādiem autoritāriem valdniekiem bija arī uz Krieviju aizmukušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, pie kura uz inaugurāciju pēc Latvijas valsts galvas administrācijas domām, bija jābrauc obligāti. Lietuvas un Igaunijas līderi rīkojās savādāk - uz Kijevu viņi toreiz nebrauca.

Arī tagad vērojamas atšķirības - D.Grībauskaite saņem Ukrainas apbalvojumu, taču A.Bērziņš uz Kijevu vairs nebrauc. Šo darbu viņa vietā centusies izdarīt gan premjere, gan nu jau arī lauksaimniecības ministrs, taču tādu politisko vēstījumu ar savu atbraukšanu, kā prezidents, viņi nav radījuši. Ukrainai ir nepieciešama ne tikai praktiska palīdzība ar padomiem un finansējumu. 

Ne mazāk svarīgs ir politiskais atbalsts, kādu izrāda, tajā skaitā, arī ar valstu līderu vizītēm. Taču arī mums šādai vizītei ir daudz lielāka nozīme kā teju vai jebkuram citam A.Bērziņa ārvalstu braucienam. Tas ir apliecinājums, ka esam kopā ar ukraiņiem, ka iebilstam pret agresīvu Eiropas kartes pārveidošanu, ka atbalstām un aizstāvam demokrātiskās vērtības, kuras cenšas iznīcināt V.Putina režīms.

Daudzās Latvijas prezidenta "kļūdas" liek apšaubīt viņa kompetenci un to neizlabo pat it kā labi domāti vēstījumi, kā, piemēram, 25.martā. Var uzteikt viņa norādi, ka nedrīkst pieļaut šādu notikumu atkārtošanos, taču vēl būtiskāk ir apzināties, ka savā līdzšinējā prezidentūras laikā A.Bērziņš tā labā pats nav sevišķi daudz padarījis.