Šoreiz to paveica kāds pamatīgi aizdzēries vīrietis, kurš bija nolēmis savas dabiskās vajadzības kārtot tieši uz maniem daudzdzīvokļu mājas pagalma vārtiem. Turpat garām gāja kāda sieviete ar aptuveni piecgadīgu zēnu, kamēr iekšpagalmā kaimiņi grilēja gaļu un atpūtās. Vārdsakot - lai šī būtu pati debilākā vieta rajonā, kur čurāt, blakus pietrūka vēl tikai policijas ekipāžas.
Labi - kuram gan nav gadījies, ka vairs nav iespējams ne mirkli noturēties un jāmeklē tuvējie krūmi? Iespējams, vīrietis vienkārši nepamanīja, ka visapkārt ir koki, kas būtu pateicīgāka publiskā tualete par pagalma vārtiem, esmu saprotošs cilvēks. Izkāpu no auto, lai atslēgtu vārtus un varētu iebraukt pagalmā un uzrunāju kungu: "Ko tu dari? Bērns taču skatās". No vīrieša šļupstiem kļuva skaidrs, ka tas ir viņa bērns. Un arī sieviete ar alkohola pudeli rokā, acīmredzot, ir viņa.
- "Beidz mīzt", teicu, jo tiešām ļoti vēlējos iebraukt auto savā pagalmā, bet urinētājs bija nobloķējis tā iebrauktuvi.
- "Sorī, vecīt, nevaru" izskanēja kaunpilna atbilde, nedaudz pagriežoties pret mani un ar savu necilo strūklu teju vai apšļācot manus apavus. Arī šo atbildi it kā spēju pieņemt, jo pārtraukt urinēt šim netīrumam droši vien bija tikpat neiespējama misija, kā pārtraukt dzert pirms sevis novešanas pašcieņu apkaunojošā stadijā. Tā viņš turpināja tecināt vēl kādu brīdi, līdz tas bija nodarīts.
Ja šajā brīdī vīrietis atvainotos un dotos prom, stāsts beigtos un notikušais nebūtu nekādas ievērības cienīgs. Tā nenotika. Pēc bikšu aizvēršanas vīrietis nekustējās ne no vietas un palika turpat, veroties manī intelekta neskartu seju.
- "Virzies, nu, tālāk, draugs", pieklājīgi uzrunāju iereibušo vīrieti (raksta ietvaros valoda cenzēta).
Šis bija tā saucamais "lūzuma punkts". Varēja teju vai dzirdēt, kā "sarunu biedra" galvā noskan kaut kāds klikšķis. Šķiet, viņa sistēma pārstartējās un nekavējoties pārslēdzās citā režīmā.
- "Nē - TU p****s prom!", viņš lepni atbildēja un atstutējās ar plecu pret sienu, jo noturēties taisni bija manāmi grūti. Tajā brīdī es vēl nesapratu, ka vēlāk šajā visā saskatīšu latvietības esenci.
Garāka diskusija vairs neizvērtās, jo sieviete, acīmredzot, spēja spēku samērus izvērtēt labāk par savu sagurušo kavalieri, tāpēc aiz auss un matiem aizvilka viņu prom. Tas, ka ar nesalauztām kājām staigāšana padodas labāk, ir fakts. Lai nu kā, šajā brīdī notika pats skaistākais - viņi pagāja piecus metrus tālāk, nospieda manas kāpņutelpas durvju kodu un iegāja iekšā. Liekot mašīnu pagalmā, no atvērta otrā stāva loga jau bija dzirdami bravūrīgi uzsaucieni par to kā kaut kāds kretīns uz ielas piesējies.
Tātad, 30 sekundes, kas būtu nepieciešamas, lai nokļūtu līdz tualetei un nepazemotu sevi savas sievietes, sava bērna, savu kaimiņu un vienkāršu garāmgājēju priekšā, bija par daudz. Labāk tomēr pašam savu pagalma iebrauktuvi padarīt par smirdīgu publisko tualeti.
Lūk, arī latvietības esence visā tās spožumā - čurāt uz savas mājas, kakāt savā smilšukastē un zāģēt zaru, uz kura esi apsēdies, bet, ja kāds no malas norāda, ka tā nav pareizi, tad viņš ir lohs, kurš neko nesaprot. Īstu latvieti neinteresē citu pieredze vai viedoklis, jo viņš ir latvietis - VIŅŠ ZINA LABĀK!
Tas nekas, ka neesi izlasījis nevienas partijas programmu - ej balsot par to, kurš visskaļāk kliedz populismu. Nekas, ka nekad mūžā neesi bijis tālāk par Igauniju - dodies protesta mītiņos kliegt pret cilvēkiem, kas bēg no kara. Nekas, ka tevi pametusi jau otrā sieva, jo esi nekam nederīga lupata - vaino pie tā homoseksuālus vīriešus.
Tas nekas, ka nesaprati šo rakstu un neuztvēri, ko ar to vēlējos pateikt - labāk skrien uz komentāriem pateikt, ka esmu no šokolādes ceha un iereibušais vīrietis man būtu pamatīgi sadevis. Tu visu zini labāk, latvieti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
