Dainis Lemešonoks: Briseles barona gaidās  (49)

Pilnīgi iespējams, ka vairs vienīgi vēlme nosargāt Latviju kaut cik latvisku un titulnācijai komfortablu – bez ielu plāksnītēm kirilicā, "Deņ Pobedi" Dziesmusvētkos un cittautieša Rīgas pilī – uztur mūsu sabiedrībā valstiskās pastāvēšanas gribu un tās pretestību eirofederālisma kārdinājumam.

Es jau reiz garāmejot, noslēdzot kādu no saviem agrākajiem prātuļojumiem, piesaucu iespēju, ka mūsu sabiedrība jau ir gatava Eiropas Komisijas tiešās pārvaldes ieviešanai Latvijā – it īpaši, ja tas nozīmētu arī eiropensijas, efektīvāku birokrātiju un mazāk korupcijas. Jāsaka, lielā mērā tas tika rakstīts tieši auditorijas kacināšanai, cerot uz krietnu brāzienu no valstiskuma nesagraujamības sargiem. Jo cik tad var lasīt smalkjūtīgos aizrādījumus par manu lieko svaru, gribas uzzināt ko svaigu... Biju pārsteigs, ka tieši šie (manuprāt) nešķīstie zaimi atsauksmēs tika uztverti pavisam remdeni, drīzāk pat kā gluži pašsaprotama lieta.

Arvien vairāk šķiet, ka mēs, Latvijas pilsoņi, jau esam gatavi Eiropas Savienības federalizācijai (kas nozīmētu dalībvalstu suverenitātes mazināšanu, lielākas varas sviras Briselei, visai ES kopēju sociālo, fiskālo vai ekonomisko politiku utt.) – kaut tā patlaban ir vien tīri teorētiska iecere. Pat drīzāk tikai tāds idejisks fantoms, kas rāmi spokojās diskusijās par koptirgus nākotni. Vēl vairāk, šī gatavība pat izstaro patiesu un, galvenais, pilnīgi patriotisku entuziasmu. Mēs gribam apcirpt savu neatkarību, jo uzskatām, ka tas nāks par labu Latvijai un pašiem. Nu gluži kā nabadzīgi ļaudis, kuri atdod bērnu bagātai ģimenei, lai viņš izsitās dzīvē (un atlīdzina biovecākiem mūža nogalē par šo patiesas mīlestības diktēto rīcību). Vai kā senie krievzemieši, kas sauca sev par valdniekiem (varjagu/prūšu?) vikingu Ruriku un viņa brāļus: zeme plaša un bagāta, bet kārtības tajā nav, paši galā netiekam...

Šābrīža situāciju ar nežēlīgu precizitāti laikraksta "Neatkarīgā" diskusijā raksturoja politoloģe Ilze Ostrovska:
"– Zināt, kas satrauc tanti Bauskā? Tantiņa labi zina, kāda ir viņas pensija. Kad tā ierauga televīzijā, ka viens satracināts grieķis kliedz, ka viņam pensija visu laiku bijusi 1800, bet tagad samazināta uz 1200 eiro jeb aptuveni 850 latiem, ar kuriem būs jāmirst bada nāvē, tad tante Bauskā sāk uzdot jautājumus par to, kas notiek Grieķijā un kas – Latvijā.
– Ko nacionālās valstis iegūtu, ziedojot savu suverenitāti uz federācijas altāra?
I. O.: – Kārtību. Patlaban daudzi rīkojumi ir neloģiski, birokrātija absurda – bezjēdzīgas kontroles un atskaites, no skolu direktoriem izspiež visvisādus otkatus [atpakaļmaksājumus] un tamlīdzīgi. Rezultātā cilvēki grib kārtību, kas stingri balstītos likumdošanā."

Protams, ir kaut kas absurds faktā, ka pasaules "bagāto nāciju klubam" piederošu ES dalībvalsti tās pilsoņi, neraugoties uz nelokāmo dzimtenes mīlestību, tikpat nelokāmi uzskata par "failed state". Taču diez vai kāds apņemsies apgalvot, ka nesen skaļu un bailīgu atbalsi guvušā pētījuma "Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija" visai fatālie rezultāti būtu izzīsti no pirksta. Un tos nevar pilnībā norakstīt tikai uz politiskās varas un elites aprobežotības un korumpētības rēķina. Tā ir nacionāla liksta. Te bez jebkāda entuziasma ir jāatgriežas pie pavisam nepatīkamā jautājuma – cik liela nozīme joprojām Latvijas nācijas dzīvesziņā un politiskajā kultūrā ir dzimtbūšanai, kā arī feodālismam (kas šeit īsti beidzās tikai ar agrārreformu)? Un, protams, cik dziļi, pamatīgi un varbūt pat neatgriezeniski mūsu prātos dzimtcilvēcisko pasaules uztveri restaurēja padomju režīms ar saviem kolhoziem, rūpnīcām, Maskavas fondiem un citām "muižām"? Mēs netiekam vaļā no pārliecības, ka patiesībā daudz ērtāk ir tad, ja kāds cits uzņemas atbildību pār mums: ko sēt, ko pļaut, cik nodevās maksāt un kuras meitas uz muižu par apteksnēm sūtīt.

Bailes uzņemties atbildību par sevi arī noved Latvijas sabiedrību pie pavisam slimīgas izpratnes par to, kāda ir patiesa valsts suverenitāte. Agrāk, 90. gados, man šķita, ka latviskais neatkarības ideāls ir Īslande – nu kas šiem tur nekaiš: nav nekādu robežu un līdz ar to kaimiņvalstu, vārās paši savā sulā, griež pie rosola pūdētu haizivi un Jāņos lec pāri geizeriem... Tagad, ja paklausās gluži ikdienišķu politisko vāvuļošanu tiklab masu medijos, kā ķēķos un ofisos, suverenitātes izpratne mums ir "progresējusi tik tālu", ka diez vai tai vairs atbildīs pat Ziemeļkoreja: jo patiesai brīvvalstij jābūt karastāvoklī ar visiem – vai vismaz ar sarautām diplomātiskajām attiecībām, lai ikvienam pasaulē, pat eskimosiem un fidžiešiem, būtu skaidrs, ka nekādā veidā neesam no viņiem atkarīgi. Taču, ja mums nav šī ideāla, tad jau viss vienalga, kāda te vara: nāciet, svešie kungi, ņemiet mūs ar plikām rokām. Ai, kā mēs mīlam patriotiski gausties par to, kā no vienas savienības esam iedzīti otrā un kā Brisele mūs ir okupējusi! Nieks, ka tā vien ir bezgaumīga koķetērija (tikpat vērta kā savlaicīgi savas vakariņas nedabūjuša lauleņa vaimanas, ka viņš tiek "mērdēts badā"). Vienmēr šajās klaji teatrālajās gaudās ir sava daļa vēlmju domāšanas, sava daļa pierunāšanas pesteļu – jo biežāk un skaļāk to Briseles vilku piesauksim, jo ātrāk viņš atskries un aizstieps uz savu eirolabklājības midzeni. Taču riebīgā Eiropas komisija nekādi neprotas atšifrēt gaudās noslēptās ilgas un neizsūta uz šejieni savus vietvalžus un ierēdņu "ierobežotu kontingentu kārtības uzturēšanai" ar ierēdņiem.

Pusfederālistisko, pusapokaliptisko noskaņojumu spēkā uztur ekonomiskās krīzes radītais izbīlis. Mēs skaidri apzināmies savas tautsaimniecības gara radniecību ar sprukās iekļuvušo Balkānu un Vidusjūras valstu "korupcijas kultūru" – diezgan liela daļa mūsu iekšzemes kopprodukta apjoma tika uzkulta mākslīgi, ar varas un biznesa čomošanos, ar Dienvidu tilta vai medicīniskās aparatūras nevaldāmas iepirkšanas palīdzību, ar ražotnēm un viesu namiem (vai "viesu namu" kā Valsts prezidenta ģimenē), kas sastutēti vien tāpēc, lai apgrozītu eirofondu naudu. Tie uzņēmēji, kuri tiešām ražo eksportējamas preces vai pieprasītus pakalpojumus, vēl nesen izskatījās kā mazie meža dīvainīši – muhļīšanās šķita krietni drošāka (un publikas godātāka!) nodarbe. Mēs apzināmies savu mazspēju starptautiskajā konkurencē, bet tieši tāpēc nevēlamies neko mainīt. Mēs gribam, lai kāds atnāk un mūs izmaina – ar pātagu vai konfekti, ar pierunāšanu vai represijām. Mums vajag "augstākas" varas autoritāti, kas iedvestu bijību vien ar to, ka nav mūsu izraudzīta no pašu vidus. Reiz bija melnie baroni mednieksvārkos, tad pelēkie baroni aizsargu mundieros, pēcāk sarkanie – noputējušās "volgās". Nu mums gribās zilizvaigžņotus. Tāpat milzīgu federālmuižu, kuras tīrumos liekt muguras – un pa kuras labības apcirkņiem vai pieliekamajiem šiverēt . Taču velti cerēts, palīdzības mums nebūs.