Dainis Lemešonoks: Mēs vairs neticam kliņģerlietum  (32)

Uzvaras recepte ir pavisam vienkārša: dot sabiedrībai ne pārāk komplicētu (un varbūt ne pilnīgi patiesu – Dievs un vēsture vēlāk piedos!), bet viegli uztveramu, realitātei adekvātu, ticamā cerībā iepakotu un rīcībai motivējošu skaidrojumu tam, kā mēs no tagadējās ekonomiskās, sociālās un idejiskās postažas varam uzbūvēt pietiekami jēdzīgi funkcionējošu Latviju. Nācijai kā ēst vajadzīgi politiķi, kuri patlaban uzdrošinātos tai pateikt pavisam vienkāršu lietu: jā, mūsu lepni slietās sapņu pilis guļ gruvešos un necelsies vairs, bet no drupām un atlūzām mēs varam sev uzbūvēt tīri omulīgu pirtiņu ar guļamkambari bēniņos, satelītantenu uz jumta un ievārījumburkām pilnu pagrabu.

Mums ir vajadzīgs jēdzīgs mērķis, ko sasniegt, un ticība, ka spējam to izdarīt. Partiju un politiķu varā ir izraut nāciju no tagadējās dezorientācijas, pašapmierinātās bezcerības, stulbi padomiskās nostaļģijas un bailēm no neskaidrās nākotnes. Protams, ir viena būtiska nianse – šo vīziju vajadzētu sasaistīt ar to reālo pasauli, kurā mēs dzīvojam, un ar kuras neizbēgamību jau esam kaut cik samierinājušies. Vismaz vairums no mums. Ar eirostandartiem un eirozonu, ar urbanizācijas neapturamību un ar darbaspēka "ubi bene, ibi patria", ar mūsu pašu liekulību un vēlmi palaist nagus; ar demogrāfisko lejupslīdi un rūkošo pensiju kapitālu, ar vienmēr lētākām poļu zemenēm un energoresursu sadārdzināšanos, ar mūžīgo Maskavijas vai zviedru ķēniņvalsts iedomību utt. Pat ar internetu, kura reālais ātrums nekad neaizvelk līdz bukletā solītajam. Mēs sen esam izsapņojuši bērnišķi naivos atmodas gadu sapņus, ka "Latvijas sviests un bekons atkal iekaros pasauli", un vairs neticam kliņģerlietiņam, kas reiz pār mums nolīs, kompensējot vēsturiskās ciešanas. Neticam Lāčplēsim, kurš iznirs no Daugavas dzelmes, vai zem Zilākalna acis pavērušajam Imantam. Ne arī Kaupēnam, kurš "celsies, cīnīsies par Latviju". Ziniet, šodien pat slavenā "tante Bauskā", uz kuras spriešanas spējām šķiet pieregulēts visu Latvijas partiju propagandas aparāts, ir pavisam cits cilvēks. Ne obligāti gudrāks, bet noteikti vairs ne tik lētticīgs.

Tomēr Latvijas partijām – un visas man jāmet vienā kaudzē, vienalga, cik ne/tiesiskas vai ne/tautiskas tās mums būtu! – ir ērtāk ignorēt un apkarot realitāti. Politiskie narcisi svēti tic, ka mēs joprojām esam ap pirkstu tinams vientiešu bars (diemžēl ne bez pamata – kā citādi mēs būtu laiduši pie varas tādus gaisa grābšļus kā viņi?). Vecā gramofona plate, kaut tā skrapšķ un adata pārliec, tiem nešķiet vēl gana noleijerēta. Visticamāk, idejiskajā piedāvājumā joprojām būs tikai stāstiņi par leiputriju, kas ar burvju mājienu iestāsies, ja tikai nominīsim vēlēšanu sistēmu; Latviju pievienosim Ventspilij; restaurēsim cukurfabrikas (uzcelsim Daugavpils HES, "Rail Baltic", ekspocentru, "savu nokiju" utt.) par budžeta naudu; izaudzēsim paši savus banānus; piespiedīsim Krieviju ar uzviju kompensēt padomju režīma nodarītos zaudējumus vai Eiropas Komisiju – maksāt mūsu zemniekiem subsīdijas pēc franču tarifa. (Tieslietu ministra pēkšņā un dīvainā demisija rada nelāgas aizdomas, ka pie latvju tautas laimes receptēm drīz pievienosies cīņa pret žīdmasonismu. Nākot tuvāk pašvaldību vēlēšanas, redzēsim, vai arī mūsu nacionālisti grib sev plūkt ungāru radikāļu partijai "Jobbik" tikušos "laurus".)

Mēs, Latvijas pilsoņi, šobrīd esam kā Vonnegūta apcerētais "maorietis, Jaunzēlandes lauka artilērijas kaprālis, ko sagūstīja kaujā pie Tobrukas, Lībijā". Pašā kara izskaņā, kad vācieši ir pazuduši, bet sabiedrotie vēl nav uzradušies, nesenais karagūstekņu nometnes ieslodzītais apjucis "sēž uz tukšas vācu munīcijas kastes. Tās dibenā gan vēl ir trīs lodes, ja nu gadītos kāds gribētājs. Viņš mēģina izlasīt, kas rakstīts laikraksta lapā, kuru viņš noķēra, kad rīta vējiņš to saullēktā nesa cauri ielejai. (..) Tā ir lapa no kāda antisemītiska nedēļas lairkaksta, kas izdots Rīgā, Latvijā, laikā, kad ši mazo valsti bija okupējuši vācieši. Tā ir sešus mēnešus veca un sniedz padomus dārzkopībā un augļu konservēšanā. Maorietis studē avīzi ļoti cītigi, cerēdāms uzzināt to, ko mums visiem gribētos par sevi zināt: kur viņš atrodas, kas pašlaik notiek un kas vēl gaidāms."* Mēs no politiskās varas esam pelnījuši kaut ko vairāk par padomiem dārzkopībā... vai naudas iekrāšanā notāra nodevai.