Atskatoties uz pēdējo dienu traģiskajiem notikumiem Zolitūdes "Maxima" lietā, un, noklausoties to ko šajā lietā ir izteikušas valsts amatpersonas un citas iesaistītas personas, mani kā zvērinātu advokātu, nepamet sajūta, ka šādas traģēdijas vai līdzīga rakstura nelaimes var atkārtoties.
Šonedēļ masu medijos parādījās informācija, ka Ministru kabinets ir nolēmis izmaksāt katra bojāgājušā cilvēka piederīgajiem 10 000 latu un cietušajiem 5000 latu. Savukārt pēc SIA "Maxima Latvija" sniegtās informācijas, visām bojāgājušo cilvēku ģimenēm tā kopumā izmaksās 150 000 latu. Tas nozīmē, ka SIA "Maxima Latvija" gatavojas katram bojāgājušā tuviniekam izmaksāt nepilnus 3000 latus.
Uzskatu, ka iepriekš minētais kompensāciju apmērs nepalīdz veidot priekšnoteikumus tam, lai nākotnē līdzīgas traģēdijas neatkārtoties. Agrāko gadu prakse un pasaules pieredze rāda, ka kontrolējošu iestāžu skaits un valsts pārbaužu skaits būtiski nemaina sabiedrisko būvju cēlāju paradumus.
Taču bailes no ievērojamām soda naudām un kompensācijām cietušajiem to varētu mainīt. Visi iesaistītie būs ieinteresēti uzbūvēt kvalitatīvu veikalu vai kādu citu sabiedrisku celtni, zinot, ka kļūdu gadījumā viņiem jārēķinās milzu zaudējumiem. Tikai bailes no soda un milzu kompensācijām liks visām iesaistītajiem regulāri un pamatīgi pārbaudīt savus veikalus, daudzdzīvokļu namus un citas sabiedriskās celtnes.
Neviens labāk par pasūtītāju, pasūtītāja nolīgto būvuzraugu, būvniecības procesā iesaistīto vai nomnieku nevar zināt, cik kvalitatīvi ir uzbūvēts konkrētais objekts. Publiskais objekts būtu jābūvē tā, kā cilvēki ceļ un rūpējas par savu privāto mājokli.
Mana zvērināta advokāta biroja praksē, ceļot prasību klienta vārdā, pierādījām un pamatojām, ka cilvēka dzīvība un ciešanas ir vairāk vērtas, kā tas bijis līdz tam Latvijas Republikas tiesu praksē uzskatīts. Rīgas apgabaltiesa apmierināja mūsu klienta prasību pretēji pastāvošajai tiesu praksei, piedzenot morālo kompensāciju mūsu klienta labā 100 000 latu apmērā.
Šo spriedumu gan apelācijas kārtībā pārsūdzēja vainīgā komercsabiedrība, kura drīz pēc tam pieteica maksātnespēju un steidzīgi likvidējās. Taču uzskatu, ka Rīgas apgabaltiesa, piedzenot no vainīgās komercsabiedrības 100 000 latu, iezīmēja ļoti pareizu ceļu pa kuru mums virzīties arī Zolitūdes "Maximas" traģēdijā.
Iedomāsimies situāciju, ka Zolitūdes "Maximas" vietā nebūtu bijis vis veikals, bet, piemēram, daudzstāvu autostāvvieta, kurā atrastos automašīnas, kas sagrūšanas rezultātā tiktu neatgriezeniski iznīcinātas. Cietušo auto īpašnieki saņemtu tādu summu par kādu novērtēts viņu auto. Izvērtējot šobrīd tiesu praksē pastāvošo maksimāli iespējamo morālo kompensāciju cilvēka nāves gadījumā, varam konstatēt, ka šī summa nav pat pietuvināta jaunas vidējās klases auto cenai, kas, manuprāt, ir nepieņemami.
Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) 2011.gada publikācijā norādījusi, ka "viens ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušais radījis 308 838 latu zaudējumus neieņemto nodokļu ziņā un citās pozīcijās". Tātad pēc CSDD aprēķinos balstītā vērtējumā, cilvēka dzīvība ir vairāk nekā 300 000 latu vērtā. Kādēļ lai šajā traģēdijas lietā vainīgie maksātu mazāk?
Uzskatu, ka cietušajiem līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, bet jo īpaši ASV, būtu droši jāprasa lielas morālās kompensācijas un mūsu tiesu instancēm šādi prasījumi jāapmierina. Tiesa piespriežot no vainīgā piedzīt ievērojamu morālo kompensāciju, noteikti vainīgajam liktu pārdomāt savu turpmāko saimniecisko darbību, dzīšanos pēc peļņas, taupot uz piesaistīto būvnieku, piesaistītā būvuzrauga, inženieru aprēķiniem, izvēlēto materiālu kvalitāti un izmaksām.
Mums, protams, grūti novērtēt bojāgājušo tuvinieku dzīvību naudā, taču kompensācijai nevajadzētu būtu mazākai nekā morālā kaitējuma smagumam un sekām, ko šī traģēdija radījusi. Kā zvērināts advokāts uzskatu, ka šajā traģēdijā bojāgājušo ģimenēm būtu jāizmaksā morāla kompensācija, kas sasniegtu vismaz miljons latu apmēru par katru bojāgājušo. Šāds kompensāciju apmērs vajadzīgs ne tikai bojā gājušo radinieku dramatisko dzīves pārmaiņu pārvarēšanai, bet tas ir vajadzīgs arī kopējai sabiedrības drošībai.
Šī naudas summa konkrētajā situācijā būtu pamatojama ar traģēdijas milzu apmēriem un to, ka celtne bija publiska telpa, proti, pieejama jebkuram no mūsu līdzcilvēkiem. Traģēdija, kas pielīdzināma pasaules mēroga negadījumiem prasa no atbildīgajiem pasaules mēroga atbildību. Šis ir tas gadījums, kad mums ir pienākums uzsvērt, ka cilvēka dzīvība Latvijā nav mazāk vērta kā citur pasaulē.
Izmaiņas ir gaidāmas tikai tad, ja sabiedrisko būvju celtniecībā iesaistītie apzināsies, ka tādas nolaidības gadījumā kā tas bija Zolitūdes "Maximā", jārēķinās ar pienākumu maksāt daudzmiljonu kompensācijas personām, kas cietušas no šī negadījuma un lielas soda naudas valstij par pārkāpumiem. Saeimai būtu vērts šādu pieeju apspriest un iespējami ātri veikt grozījumus attiecīgajos likumos, paredzot ievērojamas soda naudas par pārkāpumiem sabiedrisko būvju celtniecībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
