Guntis Kalniņš: Fiskālās politikas skola jeb Vai ir dzīve pēc konsolidācijas?  (78)

Vai valstis rīkojas atšķirīgi fiskālās politikas jomā, un vai neveiksmīgākās valstis ir nolemtas iestigšanai finanšu nestabilitātes purvā?

Pats jautājums par to, vai un kad valstij vajag stimulēt tautsaimniecību, nav tik vienkārši atbildams. Kopš 1970. gadiem, kad valstu ekonomikas stimulēšana nedeva atbildi uz ilgstošas inflācijas un augsta bezdarba problēmām, aktīvas valsts lomas piekritēju teorētiskās pozīcijas krietni sašķobījās. Kaismīgi apgalvojumi, ka valstij kaut kas būtu "jāstimulē" prasa nopietnāku pamatojumu. Valsts stimulēšanas aktivitāšu pozitīvajai ietekmei nav pārliecinošu pierādījumu arī pēdējā laika pasaules tautsaimniecības attīstībā. Latvijā nav pamata pat uzsākt šādu diskusiju, jo iepriekšējo trekno gadu politika šādai iespējai pašlaik ir pārvilkusi pāri treknu "finansiālu svītru". Uzsākot ekspansiju, Valsts kasei drīz vien izbeigtos (daļēji aizņemtie) līdzekļi. Valstij palicis iepriekšējo gadu budžeta uzdzīves novēlētais mantojums četras reizes pieauguša valsts parāda izskatā.

Šāda "nolemtība" neattiecas tikai uz mūsu valsti, proti, tas, ka labajos laikos neveidojam uzkrājumus, bet, gluži otrādi, audzējam tēriņus, bet pēcāk rokas ir sasietas un nav iespēju pat mīkstināt ekonomikas lejupslīdi, nerunājot par jebkādām stimulēšanas idejām. Tā nav tikai Latvijas problēma - daudzās attīstības un zemas industriālās attīstības valstīs šādu budžeta politiku nosaka ierobežota pieeja starptautiskajiem finanšu tirgiem, savu finanšu resursu trūkums un politiski kropļojumi. Sliktos laikos naudas trūkums neatstāj citas iespējas, kā samazināt izdevumus vai palielināt nodokļus, bet labos laikos grūti pretoties spiedienam veikt papildu tēriņus.

Lai neļautos nolemtības sajūtai, ieskatīsimies citu valstu pieredzē, kur minētās problēmas pārvarētas un kā.

Atļaušos pārpublicēt attēlu no Hārvardas un Merilendas universitāšu profesoru kopdarba, kurā shematiski attēlota valstu pieredze ar budžeta politikas atbilsmi ekonomikas ciklam.[1] Un te var novērot, kā dažādos laika posmos vairākas valstis, nonākot krīzes situācijā, pārvērtējušas savu politiku un spējušas "pāraugt" par valstīm, kas piekopj atbildīgu - pretciklisku politiku (labi laiki - uzkrājam, slikti laiki - stimulējam) jeb, kā autori to sauc, "absolvējušas fiskālās politikas skolu".

Valstis attēlotas koordinātu plaknē atkarībā no to politikas virziena dažādos laika posmos (ko raksturo valdības izdevumu un iekšzemes kopprodukta sakarība). Salīdzinot divus periodus -1960.-1999. un 2000.-2009. gadus - vērojama dažāda rīcība. Ir industriālās valstis, kas tradicionāli piekopj pretciklisku politiku (kreisajā apakšējā daļā). Ir arī valstis, kas vienmēr rīkojušās procikliski (augšējā labajā daļā), t.i., labajos laikos tērējušas uz nebēdu, un ekonomikas lejupslīdes brīžos tām nekas cits nav atlicis kā vien mazināt izdevumus. Un ir arī valstis, kas izvēlētajos laika posmos mainījušas budžeta politiku. Latviju tās īsās jaunāko laiku vēstures dēļ nebūtu iespējams attēlot šajā plaknē, bet uz esošo datu bāzes veikti aprēķini liecina, ka sakarība starp valdības izdevumiem un iekšzemes kopprodukta dinamiku ir augsta un iepriekšējos gados esam vairāk bijuši tendēti uz prociklisku politiku.

Labajā apakšējā attēla daļā ir valstis, kas, neskatoties uz ilgstošām procikliskas politikas tradīcijām, pēdējos desmit gados spējušas pārslēgties uz atbildīgu fiskālo politiku. Tādu valstu, kā izrādās, nav mazums. Aptuveni trešdaļa attīstības valstu spējušas veikt šo pāreju nesenā pagātnē, pierādot, ka budžeta politikas virziena maiņa ir iespējama. Šodien tās plūc pirmos augļus, kas dažviet ir visai iespaidīgi. Piemēram "absolventu" valstu grupā ir daudz Dienvidamerikas valstu, kas pēdējo pasaules finanšu un ekonomikas krīzi pārlaida bez Starptautiskā Valūtas fonda palīdzības, pateicoties iepriekšējos gados stabilizējošas politikas rezultātā veidotajiem budžeta uzkrājumiem.

Kādus soļus spēra šīs valstis, lai mainītu politiku?

Pirmkārt, tā ir ābeces patiesību apzināšanās, ka jākrāj labos laikos, lai tērētu sliktos. Tas palīdzēja šīm valstīm arī pēdējās krīzes kontekstā izvairīties no krīzes - augsta parāda slazda, kad potenciālie stimulēšanas pasākumi ir neiespējami, pat ja tie it kā varētu ekonomiku ietekmēt labvēlīgi. Jāņem vērā, ka procikliskas un destabilizējošas politikas piekopējiem nevajadzētu gaidīt pozitīvu efektu no stimulēšanas pasākumiem neatkarīgi no ekonomikas struktūras. Gluži otrādi - efekts ir negatīvs. Gan ekonomikas dalībnieki, gan investori šādā gadījumā sagaida nodokļu celšanu, parāda pieaugumu un valsts finanšu stabilitātes problēmas nākotnē un līdz ar to samazina ekonomisko aktivitāti valstī. Latvijai nav plašas un drošas pieejas finanšu resursiem ne iekšzemē, ne ārvalstīs, kā arī trūkst atbildīgas fiskālās politikas vēstures. Lai cik apsveicami būtu pēdējo gadu valsts finanšu sakārtošanas rezultāti, jāatceras, ka patiesi neatkarīgu budžeta politiku esam veidojuši tikai dažus neatkarības gadus, kurus nu ar rūgtuma piegaršu atceramies kā "treknos gadus". Kopš Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda palīdzības programmas noslēgšanās pagājušā gada beigās atkal esam pilnīgi sava budžeta saimnieki, un ir iespēja pierādīt, kā paši varam vadīt valsts finanses un izvēlēties ceļu uz stabilizējošu finanšu politiku.

Otrs nozīmīgs solis, ko veikušas uz stabilitāti pārorientējušās valstis, ir fiskālās disciplīnas likuma pieņemšana, kas palīdz veidot atbildīgu finanšu politikas kultūru, to definējot un nostiprinot juridiski. Būtiski, ka fiskālās disciplīnas likumam jābūt ne tikai formāli pieņemtam, bet arī izdiskutētam, izprastam, un jābūt institūcijām, kam patiesi interesē šo likumu īstenošana. Katrā ziņā Latvijas finanšu disciplīnas likums, kas pašlaik tiek virzīts Saeimā, ne tikai definē skaitliskos disciplīnas parametrus, bet arī uzlabos budžeta sagatavošanas procesa kvalitāti, jo prasa ilgāka termiņa plānošanas redzējumu.

Pārmaiņu īstenošanas stūrakmens ir kvalitatīvas valsts pārvaldes institūcijas. Augstāk minētā darba autori ir atklājuši statistisku sakarību - stabilizējošu fiskālo politiku piekopjošās valstīs institūcijas ir kvalitatīvākas. Kvalitatīvu institūciju veidošana, kas var nebūt straujš, taču ir ļoti atalgojošs process, atspoguļojas zemā valsts korupcijas līmenī, juridiskās sistēmas neatkarībā un kvalitātē, kārtībā un drošībā valstī, augstā valsts pakalpojumu kvalitātē, kā arī valsts uzņēmējdarbības vides labvēlīgumā ārvalstu investīcijām. Te arī mums ir labas ziņas - iedvesmojoši par Latvijas progresu liecina kāpums Pasaules Bankas uzņēmējdarbības vides novērtējumā 2011. gada beigās.

Latvijas budžeta politika pašlaik vēl nav pretcikliska un izjūt pirmskrīzes gadu bezatbildības sekas. Taču veiktie stabilizācijas pasākumi noteikti dod iespēju, lietojot izmantotajā attēlā redzamo terminoloģiju, mācīties un absolvēt tā vietā, lai kāptu uz veciem grābekļiem un nonāktu atpakaļ sākumskolā.

[1] Frankel, J. A., Vegh, C. A. and Vuletin, G., On Graduation from Fiscal Procyclicality (November 2011). NBER Working Paper Series, Vol. w17619, pp. -, 2011.