Kādas pazīmes liecina par labu skolu? Centralizēto eksāmenu rezultāti? Skarba skolēnu dresūra ar miljons mājasdarbiem vienlaikus? Sporta infrastruktūra? Skaitliski uzpūstas klases un tas, ka visi saka – "šī ir prestiža skola!"? Varbūt vienkārši izvēlamies to, kas tuvāk mājām? Pat ja mums nav izvēles iespēju, mēs taču paļaujamies, ka skola būs ok.
Diez vai kādam vecākam izdodas atrast ideālo zelta vidusceļu, jebkurā gadījumā tā ir loterija. Pat iegūstot valodu vai matemātiku, kaut kas cits var tikt zaudēts. Un, lai arī cik brīnišķīgas fantāzijas nebūtu sarakstītas skolu un mācību priekšmetu programmās, galu galā visu tāpat izšķir skolotāja-skolēna sadarbības efektivitāte. Un, protams, arī vide un ģimene.
Mēs visi ceram, ka jaunā, t.s. kompetenču izglītība, būs kaut kas jauns pēc satura un mācīšanas stila. Ka nebūs tie paši vēži citā kulītē. Un arī gala rezultāts neliks vilties. Taču vispirms ir jānodefinē, kas vispār ir jebkura kompetence un kā tā izpaudīsies praktiski. Pat ja ir uzrakstīti skaisti un bezgala iedvesmojoši vārdi, kritiski domājoši cilvēki sapratīs, ka realitātē mūs sagaida pamatīgi šķēršļi.
Pirmkārt – klases ar lielu un pat pārāk lielu skolēnu skaitu! Princips "nauda seko skolēnam" varētu būt izspēlējis samērā nelāgu joku. Ja pieņemam, ka mācību stunda ir pakalpojums, kurā skolēns iegūst zināmu produktu – zināšanas, iemaņas un spējas (kompetenci), un skolotājs ir šī pakalpojuma sniedzējs, tad šī produkta iegūšanai ir vajadzīgi labvēlīgi apstākļi. Cik cilvēku grupā ir optimāli, lai kaut ko sekmīgi iemācītos? 8 līdz 15. Nu maksimums 20, vai ne?
Šis ir klasisks gadījums, kad mēģinājums palielināt produktivitāti (arī skolotāja atalgojumu un skolas budžetu), tiek iznīcināts pats produkts. Vai aktieri Nacionālā teātra izrādē uzlabos savu produktivitāti, ja nospēlēs izrādi divreiz ātrāk, un divas izrādes vienā vakarā, pa starpu mežonīgā steigā lugu noskatījušos aiztriecot mājās? Skolotājs jau it kā varētu šķietami palielināt savu darba ražīgumu, mācot, piemēram, fiziku skolas aktu zālē uzreiz trīs klasēm, vai mūziku 20 skolām vienā paņēmienā Mežaparka Lielajā estrādē, taču viņa produkta kvalitāti pazemina tas, ka viņš nevarēs pietiekami daudz uzmanības veltīt katram skolēnam individuāli. Pārpildītās klases ir kā skolēnu apzagšana Nr.1.
Otrkārt – pārlieku liberāla pieeja izglītības nozarē, manuprāt, ilgtermiņā tikai palielina sava veida entropiju valstī. Pārāk daudz tiesību un pārāk maz disciplīnas. Vieniem pārāk maz atbildības, pārāk plaša savu tiesību interpretēšana, kas daudzos gadījumos pārvērtusies grūti kontrolējamā patvaļā, un pārāk maz ietekmes rīku otriem. Darbojošās personas varat piedomāt klāt paši. Rezultātā pie disciplīnas nepieradis jaunietis, nespēs pietiekami prasmīgi organizēt sevi mācībām augstskolā (pat ja tiks budžetā), ne arī sakārtot savu personīgo dzīvi.
Un finālā iegūstam mazāku procentu spējīgu absolventu ar pietiekami augstu IQ. Disciplīna ir kā lēmums darīt to, ko negribas, lai nākotnē sasniegtu to, ko ļoti gribas. Un skolai vajadzētu to pieprasīt stingrāk. Īpaši uz viedierīču lietošanu stundu laikā un attieksmi pret skolotāju. Skolotājs nav šokolāde, viņam nav jāpadara skolēns laimīgs, ļaujot stundas laikā čatot fb. Ļoti iespējams, ka nepietiekami disciplīnas standarti skolā ilgtermiņā izvēršas par skolēnu "apzagšanu" Nr. 2.
Treškārt – skolotāju darba samaksa. Cik tā motivē vispār būt par skolotāju un strādāt ar degsmi? Cik prestiža ir skolotāja profesija? Runājot vienas sporta pedagoģes vārdiem, jautājums ir – cik tad gadus katras 40 minūtes skolotājs spēj būt kvalitatīvs, oriģināls un radošs "aktieris"? Tāds "ideālais" skolotājs mājās pārnāk pilnīgi izpumpējies, un iztukšots. Viņam nav enerģijas un laika saviem paša bērniem. Jo kvalitatīvāk skolotājs strādā, jo ātrāk izdeg!
Misijas apziņa neiedvesmo, ja tev nepietiek naudas veselīgam uzturam! Neviens nespēj ilgstoši turēt spriedzi, ko uzliek paša uzstādītie augstas darba kvalitātes standarti. Iestājas rutīna un krītas mācību stundu lietderīgums. Un tāpēc, piedodiet valsts izzadzēji, arī jūsu bērni gribot-negribot tiek savā ziņā apzagti, jo budžetā trūkst līdzekļu adekvātam skolotāju atalgojumam un mazo skolu uzturēšanai. Arī modernai un kvalitatīvākai topošo skolotāju izglītošanai. Šī ir vistīrākā skolotāju apzagšana, kas pat negribot pārvēršas par skolēnu apzagšanu Nr. 3.
Un tagad par sporta skolotāju. Ar ko mums viņš asociējas? Dzenātājs, nodarbinātājs, mocītājs? Jeb īpašs vingruma, sporta un veselības guru? Manuprāt, daudziem pat nav nojausmas, ka tieši sporta skolotāja darbs ir skolā vissmagākais. Kaut vai tāpēc vien, ka viņa darbības prasa daudz fiziskā spēka un izturības, balsi un nervus. Un protams – kāda ir atbildība! Salīdzinājumam pamēģiniet tikt galā ar skolēniem, kas, pieņemsim, mierīgi sēž solos, vai kuri ir nevaldāmas enerģijas pilni un grib izskrieties un iztrakoties. Pamēģiniet šādos apstākļos, troksnī un aktivitātes epicentrā perfekti iemācīt kustības, vingrinājumus vai attīstīt fiziskās īpašības. Pamēģiniet viņus pasargāt no savainojumiem un pamēģiniet gadu gaitā saglabāt veselo saprātu un nedegradēties. Tas patiešām ir izaicinājums!
Tāpēc man vajadzētu skaļi un populistiski deklarēt Zīgerista stilā – sporta skolotājiem algu X2! Vai - sporta skolotājiem slodze būtu jāsamazina uz pusi, saglabājot esošo atalgojumu (vai kāds nu tur būs pēc jaunā modeļa), tādējādi dodot iespēju saglabāt veselību un iedvesmu, kā arī dodot iespēju nopelnīt citur. Vai cits variants – divi sporta skolotāji uz vienu klasi stundas laikā… Kā sporta cilvēks, es labi zinu, cik komplicēti ir fiziski attīstīt vienu audzēkni. Varat iedomāties, cik sarežģīti ir realizēt kvalitatīvu izglītības programmu, kad sporta zālē vienlaikus darbojas divas klases pa vismaz 20 cilvēkiem? Nu, kurš vēlas šādu misiju par skolotāja algu?
Tālāk, visi, no kuriem tas ir atkarīgs - dodiet vislabākos apstākļus sporta skolotāja darbam, izrādiet pretimnākšanu, nodrošiniet ar infrastruktūru, telpām, pat ja tās ir citas pašvaldības teritorijā pāri ielai… Var taču vienoties vai ne? Esmu dzirdējis, ka vietām klases nelaiž padarboties uz futbola zāliena… piedodiet, mēs esam futbola lielvalsts? Brazīlija jau aiz stūra nervozi pīpē? Šādos gadījumos būtu lieliski tikt līdz pozitīvam risinājumam, lai skolotājs varētu pēc iespējas sekmīgāk realizēt programmu, ko no viņa pieprasa IZM.
Iestarpinājums, tā, starp citu… bet tieši attiecas uz sporta skolotāja darba rezultātu: viss tas, ko Sporta Akadēmijā māca par fiziskajām aktivitātēm, cilvēka fizioloģiju, sporta psiholoģiju, pedagoģiju, kā arī pietiekamu procesa ilgumu… Viss, kā tam būtu pareizi jānotiek, ir klajā pretrunā ar 40 minūšu īso stundu skolā. Jo skolotāja rīcībā labākajā gadījumā atliek apmēram 12 minūtes tīrā apmācības un attīstīšanas laika stundas galvenajā daļā. Uz klasi. Ko tad mēs gribam sagaidīt?
Un tikko pēc pusdienām iet sportot… Vai sasvīdušam un nepaēdušam uzreiz pēc sporta skriet uz nākamo mācību stundu – tas ir klajā pretrunā ar higiēnas un veselības normām. Kaut gan tās jau dažiem varētu būt vienaldzīgas. Ja nav pašiem jāpiedalās… Vai, es, sasodīts, atkārtojos? Jā, un darīšu to kamēr kaut kas nemainīsies!
Bet tagad parēķināsim – cik dienas gadā augošam bērnam vajadzētu nodarboties ar attīstošām fiziskām aktivitātēm? Lai būtu kaut vai puse (kaut gan patiesībā vajag vairāk). Tas ir 182. Cik sporta stundas mācību gadā skolā notiek? 70-71. Nieka 70! Pat ja atsevišķās skolās infrastruktūra ļaus ieviest trešo sporta stundu VISĀM klasēm, tas ir nepietiekami! Turklāt neviens skolēns mācību gada laikā neapmeklē visas sporta stundas. Ko darīt tiem bērniem, kuri papildus netrenējas nevienā sporta veidā, neapmeklē nevienu fizisko aktivitāšu pulciņu, un acīmredzami nekad arī nesportos? Pieņemsim, ka fiziskās izglītības, veselības un aktivitātes spēju kompetence pirmkārt jau nozīmē attīstītu ķermeni un fiziskās īpašības, labu stāju un pamatīgas kustību iemaņas. Tad, kādiem ir jābūt akcentiem tajās nedaudzajās sporta stundās skolā? Kas ir pirmšķirīgs un kas otršķirīgs?
Ikviens skolēns, neatkarīgi no ģenētikas un citiem faktoriem, var būt kaut kādā ziņā stiprs un uzrādīt atzīstamus rezultātus tieši viņam piemērotos vingrinājumos, sporta elementos vai kustībās. Ikviens var tikt motivēts un apmācīts pamata lietās. Ikviens ir spējīgs apgūt arī teorētiskās zināšanas par savu ķermeni, veselību un fizisko mijiedarbību ar vidi un klimatiskajiem apstākļiem. Ikvienam vajadzētu iemācīt sporta fizioloģijas pamatus. Un skolā nedot šīs fundamentālās lietas varētu būt vēl viena skolēnu apzagšana. Savukārt lēcieni pa betona bruģi būtu klasificējami kā veselības nozagšana.
Piestāsim nākamajā tēmā – skolēnu mājasdarbi. Es uzskatu, ka bieži vien to apjoms ir daudz par daudz. Īpaši t.s. prestižajās skolās. It kā tas būtu kāds superizglītības garants. Tāpat kā sportā var būt pārtrenēšanās, arī teorētiskajos mācību priekšmetos pavisam viegli var nojūgties. Īpaši ja vēl tiek uzdoti ļoti laikietilpīgi projekti, iesaistot arī vecākus (jo mēs visi taču esam nenogurdināmi roboti). Zīmīgi, ka skolotāji pat nesaskaņo mācību vielas apjomu, un bieži vien šādi iznīcinoši maratoni ir jāveic vairākos priekšmetos vienlaikus. Varētu padomāt, ka skolēna dzīve no mācīšanās vien sastāv. Es to zinu, man ir trīs bērni.
Kāds tad ir efekts? Nu ļoti jau debešķīgs! CNS pārslodze, stress, pazemināta imunitāte, slimošana, uzvedības pasliktināšanās, uztveres izmaiņas, nervozitāte, agresivitāte, apātija, kaitīgu ieradumu kā kompensatorā mehānisma rašanās vai pastiprināšanās (nagu graušana, smēķēšana utt.). Attiecībā uz mācību vielu – tā tiek apgūta paviršāk, un savā veidā apzināti tiek degradēta personība. Ar, iespējams, paliekošām sekām. Spējīgākie un centīgākie varbūt arī iztur, bet kāda ir cena? Rezultāts ir zemāka motivācija un nevēlēšanās iet uz skolu. Faktiski tā pārvēršas par nespēju mācīties kvalitatīvi. Sanāk sava veida skolēnu apzagšana. Mājasdarbiem, protams, ir jābūt, taču jābūt arī samērīgumam.
Turklāt bērni ir dažādi. Tie, kas nāk no mazāk labvēlīgas vides (bet ne tikai), parasti ir ar zemāku intelektuālo un sociālo pārliecību. Viņiem ir grūtāk fokusēties, ievērot uzvedības normas un disciplīnu. Viņi arī dēļ iekšējas pārliecības trūkuma uzvedas skaļāk un agresīvāk. Jāņem arī vērā, ka daudzu skolēnu pierastā ikdienas vide – mājas, draugi, rajons, ģimene un gaisotne tajā uzliek būtiskus ierobežojumus tam, ko viņi var paveikt. Un pat tam, ko viņi GRIB paveikt.
Sociāli ekonomiskā vide daudziem liek atteikties no savu mērķu sasniegšanas pat bez mēģināšanas. Šādi bērni, iespējams, vairāk slimo un kavē stundas. Viss vides, uzvedības paradumu un mācīšanās spēju komplekts ir ļoti nelabvēlīgs, lai jaunietis kļūtu par veiksmīgu un efektīvu personību. Uzdodot miljons šķietami nepieveicamus mājasdarbus nebūt netiek veicināta izglītības kā produkta kvalitāte. Jo daudziem vienkārši nolaižas rokas.
Viens no rīkiem visiem skolēniem neatkarīgi no "izcelšanās", kas uzlabo pārliecību un veido personību, ir tieši kvalitatīva fiziskā izglītība. Jo papildus zināšanām, ko tā dod, pateicoties iegūtai izturībai un dažādām fizioloģiskajām norisēm, labāk veidojas neironu ķēdes, un uzlabojas hormonālais fons. Tas attiecas arī uz kautrīgiem, klusiem un bikliem bērniem. Būtībā tā ir cilvēka veidošana par atbrīvotu personību ar paaugstinātu drosmes un nervu sistēmas stabilitātes līmeni. Jaunieša – veiksminieka un "uzvarētāja" attīstīšana. Ar nosacījumu, ka sporta stundu 12 gadu programma ir ar ļoti mērķtiecīgu ievirzi.
Vairs jau nav jāpierāda, ka fiziskā kondīcija un veselība ir izšķirošs faktors ikviena cilvēka darbaspējām. Progresīvi uzņēmumi visā pasaulē ļoti rūpējas par savu darbinieku labsajūtu. Protams, arī skolēna spējas mācīties ir atkarīgas no fiziskās kondīcijas, veselības, smadzeņu apgādes ar skābekli un vispārējās izturības.
Ikdienā daudz tiek runāts par cilvēku mentalitāti un tādām iezīmēm kā kautrīgums, kūtrums, nolemtības sajūta, skaudība, sīkumainība, "viss ir slikti, pie visa ir vainīga valdība (komunisti, masoni vai troļļi)", aprunāšana, nespēja būt garā lielam, atbrīvotības trūkums, gļēvums, anonīma noriešana, atlikšana, padošanās sekundāriem "baudījumiem" kopā ar nespēju strādāt ilgtermiņam, mazāka vai lielāka apmēra zaglīgums, tāda sociālā motīva trūkums kā panākumu nepieciešamība, dažādas pašagresijas formas utt. Kāpēc cilvēks par tādu kļūst?
Rezultātā ir kas? Tas, kas mūsu valstī ir diezgan raksturīgi - salīdzinoši mazs sociāli aktīvu, racionālu, atbildīgu un drosmīgu cilvēku skaits. Tas ir vērojams dažādās organizācijās, iestādēs un kolektīvos. Tādējādi daudzi sabiedrībai svarīgi lēmumi tiek pieņemti šaurā domubiedru "klubiņa" lokā (starp citu, var šo to pamācīties no veiksmīgiem un arī mazāk veiksmīgiem Igaunijas un Islandes pēckrīzes centieniem panākt izmaiņas likumdošanā un politiskajā vidē). Jo, pirmkārt, šāds klubiņš visiem spēkiem cenšas nepielaist pie lēmumu pieņemšanas plašāku cilvēku skaitu, otrkārt, plašāka loka pārstāvji savas mentalitātes, noguruma, rakstura īpašību, motivācijas vai drosmes trūkuma dēļ, nespēj organizēties un pietiekami neuzstāj uz savām tiesībām un viedokli. Bet par rezultātiem pēc tam visi sūdzas un vaimanā. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valsts un izglītība ir tur, kur ir. Tad kāpēc lai ar draiskas pašironijas devu mēs to kādu vakaru neatzīmētu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
