Pirmkārt, ja komerctiesībās ir skaidri noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība, kas sakrīt ar atbildību, tad augstskolu jomā tā nav. Lai arī rektoram kā augstskolas augstākajai amatpersonai noteikta atbildība par augstskolas darbības atbilstību likumiem, par studiju kvalitāti, kā arī par piešķirto finanšu mērķtiecīgu izmantojumu un tas "personīgi atbild par augstskolas finansiālo darbību", līdz šim rektoram nav piešķirtas pilnvaras pieņemt budžetu un noteikt maksu cenrādi. Izveidojusies paradoksāla situācija, kurā atbildīgajam nav tiesību lemt lietas, par kurām viņš atbild.
Otrkārt, augstskolās ir sajaukta autonomija, zinātnes un mācīšanas brīvība ar vēlmi katram lemt par jebkuru jautājumu. Nenoliedzami augstskolu senātiem arī turpmāk jāīsteno akadēmiskā autonomija – senātu kompetencē jābūt visiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, kuri attiecas uz studiju un pētniecības procesu. Vienlaikus, piemēram, grāmatvedības aprite, būvnormatīvi, ugunsdrošība un radiācijas kontrole skar trešo personu tiesības un nedrīkst būt atkarīgi no polemikas profesoru un studentu kolēģijās. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā arī budžetam jāatbilst noteiktajām funkcijām, ārējām tiesiskām saistībām un prasībām par līdzekļu izšķērdēšanas novēršanu.
Treškārt, finanšu vadības pilnvaru piešķiršana rektoram ir tieša iekšējās demokrātijas izpausme. Latvijā rektoru brīvi ievēl sapulce, kurā ietilpst no struktūrvienībām demokrātiski ievēlēti mācībspēki un studējošie, un tikai tad to apstiprina demokrātiski leģitimēta Latvijas valdība. Dažās rietumvalstīs finanšu rīkotājus augstskolās valdība vienkārši ieceļ. Varbūt vajadzētu uzticēties pašu akadēmiskajā vidē ievēlētiem vadītājiem, ļaut tiem strādāt, celt studiju kvalitāti un mainīt tos, ja pieviļ cerības, ne turēties pie iesakņojušās padomju tradīcijas indivīda atbildību slēpt kolektīvos lēmumos?
"Vienotība" programmā paredz – līdz 2014. gadam studijām un zinātnei no valsts budžeta jāsaņem finanses 3% no IKP apmērā. Vienlaikus akadēmiskajai videi ir jāpārliecina plaša sabiedrība par spēju mainīties līdzi laikam, uzlabot elastīgāku pārvaldību. Ja akadēmiskais konservatīvisms, turēšanās pie vēlmes kolektīvi izlemt jebkuru detaļu ir tik sīksti, ka nespējam veikt pat minimālus uzlabojumus, tad jābeidz cerēt uz sabiedrības izpratni, naudu un piesaukt strukturālas reformas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
