Godātais Selecka kungs! Savā rakstā "Par brīvību" es vērsos tikai pret dažām Jūsu paustām un man kategoriski nepieņemamām idejām. Visvairāk mani satrieca tas, ka ideju par Latviju kā nacionālu valsti Jūs pielīdzināt islāma terorismam. Uz to Jūs man neesat atbildējis, toties esat pūlējies sacerēt veselu rakstu, vēršoties ne vairs pret manām domām, bet gan pret mani personīgi.
Tas, ka mans raksts Jums asociējas ar Kremļa kurantiem, tikai lieku reizi pierāda, ka latviešu liberāļi ir otra vispateicīgākā un lētticīgākā Kremļa auditorija tūliņ aiz tā saucamās "vates". Laikam tiešām esat noticējuši, ka tikumība, kristietība un patriotisms ir Putina monopols zemes virsū.
Atšķirībā no liberāļiem es šos jēdzienus pazīstu nevis no Putina propagandas, bet gan no saviem latviešu vecākiem. Kristietība ar Putina režīmu (un otrādi) man asociējas tikpat maz kā mūsdienu neoliberālisms ar patiesu brīvību. Tāpēc, Selecka kungs, Jūsu absolūti nepatiesais apgalvojumu, ka "I. Rībenai, kā liecina viņas rakstu darbs, patiktos Kremļa kārtības iedibināšana Latvijā", mani personiski un dziļi aizvaino. Patiesībā manā rakstā nav ne vārda, kas ļautu par mani to apgalvot, un es ceru, ka Jūs, godavīrs būdams, atradīsit iespēju šo nepatieso apvainojumu publiski atsaukt. Nudien būtu vērts to izdarīt, jo šis Jūsu apgalvojums ir, Jūsu paša vārdiem runājot, "zemiska nelietība ar mērķi nevis diskutēt, bet diskreditēt savu oponentu".
Negribēdams vai nespēdams atbildēt uz maniem konkrētajiem pārmetumiem, Jūs patvaļīgi maināt tematu un rakstāt: "Tad kas ir Rībenas kundzes sašutuma cēlonis? Ahā! Tas, ka es atklāju dažas patiesības par kristietības asiņaino pagātni."
Īstenībā par to es savā rakstā neesmu teikusi ne vārda. Bet vai Jūs gribat par to parunāt? Lai notiek!
Jūs rakstāt: "Neviens man neaizliegs stāstīt patiesību par kristietības asiņaino pagātni." Protams, neaizliegs! Tikai tas, ko Jūs stāstāt par kristietību, ir nevis patiesība, bet gan tendencioza puspatiesība. Redziet, ja mani lūgtu pastāstīt par latviešiem, es varētu teikt tā: Latvieši? O, tie ir lieli dzērāji kopš Merķeļa laikiem un egoistiski korumpanti kopš mērnieku laikiem. Latvieši ir sarkanie teroristi un čekas dibinātāji. Kā izcili latviešu tautas pārstāvji jāmin Jēkabs Peterss, Augusts Kirhenšteins, Vilis Lācis, Alfons Noviks, Arvīds Pelše un tā līdz mūsdienām. Vispār latvieši ir maitas, fenomenāli nelieši, nodevēji un pajoliņi.
Vai Jums kā latvietim patiktu šāds stāsts? Bet tieši tā Jūs stāstāt par kristietību. Jūs daudzināt inkvizīciju, krusta karus, varaskāru liekuļu nelietības, bet klusējat par patieso Kristus mīlestības evaņģēliju, par apustuļiem un asinslieciniekiem, par Asīzes Francisku, Avilas Terēzi, Jāni Husu, par priesteri Nikolaju Koperniku, par kantoru Sebastianu Bahu, par mācītāju Stenderu, par priesteri Nikodēmu Rancānu, par Kalkutas māti Terēzi...
Esmu piedzīvojusi padomju laikus un labi atceros, ko vērtas ir tādas "zinātniskā" ateisma propagandas lekcijas, kādu Jūs esat publicējis "Delfos" pērnā gada 30.XI. Tāpēc mani ar to apmānīt nevar. Bet, ja Jūsu rakstu izlasa jaunietis, kas, Latvijas skolu pabeidzis, par kristietību nezina nenieka, viņš taču var Jums noticēt! Nu, un Jūs tiešām jutīsities padarījis labu darbu?
Jūs rakstāt par "laikiem, kad Rietumeiropā neierobežoti valdīja Bībele". Bet kad tādi laiki Eiropā ir bijuši? Vai tad Jūs (kā vēsturnieks) nezināt, ka Romas katoļu baznīcā līdz pat XX gadsimta 20. gadiem oficiāli bija aizliegts lasīt Bībeli tautas valodā? Vēl 1747. gadā šveiciešu zemnieks Jēkabs Šmidlins tika sadedzināts kopā ar Lutera Bībeles tulkojumu, ko tas bija lasījis. Vēl 1849. gadā Romas baznīcvalstī tika sadedzināti trīs tūkstoši Bībeļu itāliešu valodā. Vai to var saukt par neierobežotu Bībeles varu? Es domāju, ka drīzāk tā ir tāda vara, kuras pārstāvji uz krustā sistā Pestītāja tēlu savulaik ir skatījušies ar tikpat dzidrām acīm, kā tagad dažs labs Latvijas kapracis un izzadzējs 18. novembrī ar puķu pušķi rokā skatās uz Brīvības pieminekli.
Jūs rakstāt: "... nav pieļaujama varas un reliģijas simbioze." Un te es ar Jums esmu gandrīz vienisprātis. Zināmos vēsturiskos apstākļos šāda simbioze var būt ļoti svētīga, kā ir bijis ķēniņu Dāvida un Zālamana laikos. Bet mūsu apstākļos baznīcai, bez šaubām, jābūt šķirtai no valsts. Mums nekādā ziņā neder nedz tādas valsts un baznīcas attiecības kā Putina Krievijā, nedz tādas kā vienā otrā ziemeļvalstī, kur baznīca no valsts nav šķirta un tāpēc ir pārvērsta par dzimtsarakstu biroju un neoliberālisma tribīni.
Nevienam negribu uzspiest nekādu reliģisku pārliecību. Nekad neesmu apgalvojusi, ka baznīcai būtu jāpiešķir politiska vara. Runāju tikai par to, ka mums ir jākļūst par kristīgu sabiedrību. Jo šobrīd mēs esam sabiedrība, kur pat ļoti augstas valsts amatpersonas nav informētas, ka melot un zagt ir grēks. Savā rakstā citēju Eiropas idejas tēva Robēra Šūmaņa teikto. Ļoti kodolīgi ir teicis arī mans cienījamais kolēģis Aleksandrs Kiršteins: "Ir vai nu kristīgas vērtības, vai nav nekādu vērtību." Mūsdienu Latvijā tiešām nav nekādu vērtību, ap ko tauta varētu saliedēties, tāpēc valsts un nācija šķīst ārā pa visām vīlēm.
Es iestājos tikai par to, lai latviešu jaunieši netiktu palaisti dzīvē morāli dezorientēti: lai viņu augstākās vērtības būtu nevis nauda, vara un bauda, bet gan mīlestība, sirdsapziņa un atbildība. Vai šoreiz esmu izteikusies pietiekami skaidri, lai neviens nepārklausītos un nesadzirdētu manos vārdos "Kremļa kurantus"?
Kādu alternatīvu piedāvājat Jūs? Lūk, Jūs jūsmojat par "prāta kultu". Lieliski! Bet vai Jūs (kā vēsturnieks) nezināt, ka prāta kults divreiz jau ir valdījis Eiropā – Robespjēra Francijā un Ļeņina Krievijā? Vai negribat saviem lasītājiem atgādināt, kādu asinspirti tas abos gadījumos ir sakūris?
Jūs rakstāt: "Manos rakstos nav ne teikuma, kas nonicinātu ticīgos cilvēkus." Palasiet rūpīgāk! Vienā vietā tos, kas tic "aizkapa" dzīvei, Jūs nosaucat par "reliģiskajiem tumsoņām". Citā vietā kristīgo ticību saucat par "prāta verdzību". Un tad es brīnos: ja tie, Jūsuprāt, nav nonicinājumi – ko tad es tādu esmu pateikusi, ka Jūs man atbildat ar tik garu, personiskiem apvainojumiem bagātu rakstu?
Bet lai nu paliek! Kristīgā ticība un politiķes rūdījums māca lieki neapvainoties.
Savukārt es nevairīšos konkrēti atbildēt uz Jūsu izteiktajiem pārmetumiem.
"Mēs esam nekrietni pārdevuši visu, kas bijis svēts mūsu tēviem," – jā, tā es rakstīju. Un te Jūs iesakāt: "Vai "mēs" vietā I. Rībenai nevajadzēja rakstīt "es"?" Bet vai Jūs zināt kaut vienu tādu faktu, kura dēļ man vajadzētu rakstīt "es"?
Jā, rakstīdama "mēs", es tiešām domāju kopumā Saeimas deputātus, koalīcijas, partijas daudzu gadu garumā. Bet ne tikai. Es domāju kopumā latviešus. Jo reiz, no vēstures viedokļa raugoties, neteiks: deputāti tādi, deputāti šitādi, – bet teiks: latvieši ar savu valsti un brīvību diemžēl nav mācējuši rīkoties kā daža laba cita civilizēta tauta. Tā vietā, lai celtu savu valsti, latvieši ir nemitīgi plēsušies savā starpā par varu ar intrigām, meliem un kukuļiem. Un to diemžēl teiks par latviešiem, nevis par deputātiem.
Jūs mazgājat rokas nevainībā, rakstīdams, ka ilgus gadus neesat bijis nevienā politiskā partijā. Es nezinu, kādi iemesli Jums, vēsturiskā neatkarības balsojuma dalībniekam, ir likuši aiziet no politikas. Es tikai tā iedomājos: varbūt Latvijai būtu vairāk laimējies, ja tāds cilvēks kā Jūs, Selecka kungs, savas krietnākās īpašības būtu licis lietā valstsvīra darbā?
Kāpēc tad Jūs un Jūsu cīņas biedri toreiz atdeva varu tiem, "kuri izlīda no krūmiem"?
Tieši tāpat kā toreiz Jums Augstākajā Padomē, manā rīcībā šos piecpadsmit gadus ir bijusi tikai viena pati deputāta balss. Taču daudz vientuļāka. Ar Jums toreiz bija parlamenta vairums un visa latviešu tauta. Ar mani šos piecpadsmit gadus ir bijusi tikai mana sirdsapziņa un nedaudzi (ar katru sasaukumu aizvien nedaudzāki) domubiedri. Es nekad neesmu bijusi ietekmīga politiķe. Es nekad neesmu bijusi nevienas partijas valdē. Mana kristīgā pārliecība man ir liegusi – pirmkārt, melot. Kaut kur aiz trejdeviņām jūrām esot kāda valsts, kur melos pieķerts politiķis ir politisks līķis. Latvijā tā nav. Latvijas politikā tas, kas melo, ir pārāks par to, kas nemelo. Otrkārt, es nezogu. Nekad neesmu saņēmusi ne centa par kādu balsojumu, neesmu piesavinājusies ne centa no nodokļu maksātāju naudas un neesmu izmantojusi savu amatu, lai sagādātu privātu labumu sev vai saviem ģimenes locekļiem. Tāpēc nekādas shēmu attiecības mani nesaista ar citiem politiķiem, kuriem es kaut kā varētu uzspiest vai uztiept savu viedokli.
Cik lielu atbildību par Latvijas pašreizējo stāvokli tad es viena varu uzņemties?
Tomēr gluži par velti savu maizi nejūtos ēdusi. Jums, Selecka kungs, neviens neatņems Jūsu vēsturisko balsojumu par Latvijas neatkarību. Mani darbi nav tik slaveni. Tomēr esmu, piemēram, panākusi mūzikas un mākslas skolu saglabāšanu drūmajā 2009. gadā un paveikusi vēl šo to labu, ko reti kāds zina, bet daudzi jūt. Par to ikviens var pārliecināties manā mājaslapā. Un savu vientuļo deputāta balsi pa šiem piecpadsmit gadiem neesmu pārdevusi ne oligarhiem, ne Sorosam, ne Kremlim.
Vai tas, ka nekad neesmu melojusi un zagusi, ir varonība? Nebūt ne. Kristīgā sabiedrībā tā būtu norma. Bet mūsu sabiedrībā tā diemžēl ir dīvainība.
Jūs rakstāt: "... es neciešu melus." Jā, tas ir labs tikums. Diemžēl Jūs neprecizējat: tikai citu melus vai arī pats savējos? Jūs rakstāt, ka Rībena esot "nemitīgi mainījusi" partijas "kā cimdus". Bet patiesībā taču Jūs labi zināt, ka esmu piedalījusies "Jaunā laika" dibināšanā un pa šiem piecpadsmit gadiem partijas piederību mainījusi tikai vienreiz. Un to es esmu darījusi tieši tāpēc, ka, mainoties partijas ideoloģiskajam kursam, neesmu bijusi ar mieru mainīt savu pārliecību. Kāpēc tad Jūs mani atkal apmelojat?
Pret meliem gandrīz nav iespējams cīnīties. Un ļaunāki par politiķu meliem ir žurnālistu un publicistu meli, to zinu jau kopš tiem tālajiem laikiem, kad vadīju Rīgas astoņsimtgades aģentūru. Jo to, ka politiķi melo, katrs latvietis zina no bērna kājas. Politiķu melus var atmaskot žurnālisti; bet kas lai atmasko žurnālistu melus?
Piemērs nav tālu jāmeklē. 25. janvāra vakara ziņās TV3 rādīja sižetu, kur tiek apgalvots, ka, balsojot par deputātes Sudrabas atsaukšanu no izmeklēšanas komisijas vadības, deputātes Rībena un Kursīte esot "slepus izņēmušas balsošanas kartes". 26. janvārī esmu rakstveidā griezusies pie TV3 ziņu dienesta ar lūgumu atsaukt šo nepatieso informāciju. Reakciju vai atbildi gaidu vēl šobaltdien.
Jūs savā rakstā apgalvojat vēl vairāk: Rībena esot balsojumā "atturējusies", tādējādi pasniedzot "dāvanu oligarhiem".
Tie jau ir dubulti meli. "Atturējusies" neesmu nevienā no balsojumiem par šo izmeklēšanas komisiju. Tas, ka šīs komisijas izveide ir farss, darbs beigsies ar neko un būs tikai priekšvēlēšanu reklāmas platforma PAR partijai, ar manu politisko pieredzi bija skaidrs jau sākumā. Balsojumā par tās izveidi es nepiedalījos.
Nepiedalījos arī pirmajā balsojumā par Sudrabas atsaukšanu. Oligarhiem no šīs atsaukšanas ne silts, ne auksts. Un vai nav absurds atsaukt komisijas vadītāju tad, kad komisijas darbs jau pabeigts un galaziņojums pieņemts, tādējādi atbrīvojot viņu no atbildības par izniekoto laiku un velti izšķiestiem budžeta līdzekļiem?
Otrā balsojumā par Sudrabas atsaukšanu esmu balsojusi par. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, pakļāvos it kā vēlētāju gribai. Otrkārt, to darīju ar mierīgu sirdi, gribēdama pasaudzēt Ingunu Sudrabu no komisijas galaziņojuma teksta nolasīšanas (un tik vien!) cilvēciski smagā dzīves brīdī – sērās par tēva nāvi.
Lūk, tāda nu ir tā mana "dāvana oligarhiem".
Vai tad kāds brīnums, ka tādā valstī spējīgākie tautas dēli negrib kļūt par valstsvīriem?
Vajadzētu būt tā, ka kalpot valstij un tautai ir goda lieta. Bet mūsu sabiedrībā intelektuāli spējīgākie jaunieši izvēlas kalpot savai kabatai un labklājībai, tādēļ arī liela daļa aizbrauc no Latvijas.
Kur Jūs redzat kādu perspektīvu? "Prāta kultā"? Prātīga izeja ir tikai viena: laisties no šīs mazās melu lielvalsts un nekad vairs neskatīties atpakaļ!
Bet lai Latvijā paliktu un tai atdotu visu savu dzīvi, vajag daudz vairāk par prātu vien: vajag mīlestību, pašaizliedzību un patiesās vērtībās balstītu gara brīvību.
Pirmskara Latvijā cilvēks, uz lauku ceļa atradis pieclatnieku, nesa to nevis uz māju, bet uz policiju. Tā rīkoties ir kristīgi. Ne prātīgi, ne darviniski, bet tikai kristīgi. Tātad Latvija var būt arī tāda.
Jā, sapņi par tādu Latviju tagad ir nereāli. Bet Jūs (kā vēsturnieks) droši vien zināsit, cik nereāli toreiz, kad Baumaņu Kārlis sacerēja dziesmu "Dievs, svētī Latviju", bija sapņi par tādu valsti – Latviju.
Galveno esmu pateikusi: no maniem sapņiem un ideāliem Jums nav ko baidīties. Daudz vairāk man būtu jābaidās no Jūsējiem – no "prāta kulta", no kaut kādas Robespjēra Latvijas.
Un vēl – runā, ka sievietes esot izturīgākas par vīriešiem. Laikam tāds ir dabas likums. Un nevajag mani, mazliet pagurušu maratonisti, publiski zākāt. Dažam labam vīram pulvera savulaik ir pieticis tikai vienam varonīgam, bet īsam politiskajam sprintam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
