Iepriekšējo rakstu par brīvību beidzu ar domu, ka brīvībai piemīt kāds trūkums – tai daudz ienaidnieku un par to jācīnās nemitīgi. Saeimas deputāte Ingūna Rībena, apkarodama manu viedokli, pierādījusi, ka tā ir zelta patiesība.
I. Rībenas uzbrukums mani pārsteidza. No viņas rakstītā novēdīja Kremļa kurantu sarkanā blāzma un ieskanējās jau aizmirsto kompartijas sekretāru dzelžainā balss, ko tālā senatnē nācās noklausīties, kad tiku drebināts par kādu brīvdomīgu atziņu. Izrādās, drūmās pagātnes ēna vēl nav izklīdusi. Lai arī laiki mainījušies, Latvijā noteikta apziņas brīvība, reliģijas un valsts šķirtība, tomēr no parlamenta (!) var atskanēt kategorisks sauciens – tu esi kangars, jo aizstāvi brīvību! Vienīgā īstā brīvība esot tā, kas rodama Bībelē. Jeb, citiem vārdiem sakot, – patiesā brīvība ir prāta verdzība.
Sekojot šai loģikai, jāsecina, ka visbrīvākie ir fanātiskie islāmisti, kas savas ticības vārdā spridzina un slepkavo. Vai nav varena filozofija? Vai tas nav absurds, ka tieši no valsts parlamenta puses nāk uzbrukums brīvai domai? Turklāt I. Rubīnas rakstā mans vārds, manas domas tika saistītas ar kādas citas personas izteikumiem par barikāžu laiku, tādējādi netieši liekot saprast, ka arī es nicinu barikāžu aizstāvjus. Kā vērtēt šādu rīcību? Vai tā nav zemiska nelietība ar mērķi nevis diskutēt, bet diskreditēt savu oponentu?
Kas tad tik ļoti saniknojis deputātes kundzi? Vai es kādā rakstā būtu aizskāris ticīgo kristiešu jūtas? Nekā tamlīdzīga! Manos rakstos nav ne teikuma, kas nonicinātu ticīgos cilvēkus. Mani vecāki ir bijuši katoļi, es pats labprāt iesaistos dažās ar kristīgo reliģiju saistītās tradīcijās. Vienmēr esmu aizstāvējis cilvēka apziņas brīvību, uzskatījis, ka ikviens var ticēt, kam vien grib, ja tik savu pārliecību ar viltu, draudiem vai varu neuzspiež citiem.
Tad kas ir Rībenas kundzes sašutuma cēlonis? Ahā! Tas, ka es atklāju dažas patiesības par kristietības asiņaino pagātni. Lūk, kas nepatīk I. Rībenai un, iespējams, vienam otram fanātiskam klerikālim! Acīmredzot dažām aprindām gribētos, lai patiesība par pagātni, kristiešu izlietajām asinīm būtu tabu. Tāpat kā padomju laikos – boļševisma zvērības. Aizmirst inkvizīciju, Bērtuļa nakti, Amerikas iezemiešu, kuršu, zemgaļu, latgaļu slaktēšanu Jēzus Kristus vārdā! Lūk, ko gribētu viens otrs brīvas domas žņaudzējs! Tad varētu stāstīt, ka kristietība vienmēr bijusi tikai mīlestības, humānisma un gaišuma avots. Mēs atkal dzīvotu tāpat kā tajos laikos, kad vienīgais patiesības avots bija marksisms-ļeņinisms. Visos ciemos parādītos Jēzus Kristus statujas Ļeņina pieminekļu vietā. Skolotāji varētu bērnu audzināšanā izmantot svēto apustuļu paraugus tāpat kā tolaik – Volodjas un Pauļika Morozova "gaišos tēlus". Jauki būtu, vai ne, Rībenas kundze? Tad gan izaugtu jaunatne, kas nešaubīgi sekotu I. Rībenas priekšstatiem par nacionālajām vērtībām!
Nebūs tā, deputātes kundze! Nekad! Neviens man neaizliegs stāstīt patiesību par kristietības asiņaino pagātni. Ne tikai tāpēc, ka neciešu melus, bet arī tāpēc, ka nav pieļaujama varas un reliģijas simbioze. Bet tieksmes izmantot reliģiju varas balstīšanai ir klaji redzamas.
Palūkojieties, kas notiek pirms Saeimas vēlēšanām! Ik reizi bars "spices" vīru augusta vidū ceļo uz Aglonu un izliekas par kvēliem dievlūdzējiem, lai gan patiesībā tic vienīgi savam bankas kontam. Aglona viņiem vajadzīga, lai, tēlojot svētuļus, apdullinātu tautu un tā nobalsotu par viņu partijām. Baznīcas tēvi neredz, ka šo vīru acīs spīd vienīgi zelta monētas. Viņi savām kristīgajām avīm dod mājienu – balsojiet par šiem kungiem. Pēc vēlēšanām baznīckungu pūliņi tiek dāsni atalgoti uz mūsu visu rēķina – reliģiskās iestādes saņem dāsnas piešprices no valsts budžeta.
Tā veidojas nelietīga saspēle starp reliģiju un pastāvošo varu. Tas ir viens no cēloņiem tam, kāpēc vienmēr pie varas paliek vecie kadri un valstī nekas nemainās. Reliģijas un varas saspēle – tā ir baisa simbioze, kas tūkstošiem gadu kalpojusi totalitāriem režīmiem, sākot ar Ēģiptes faraonu laikiem un beidzot ar Musolini un Hitleru. Ne velti pašlaik arī Krievijā tiek pārņemtas šīs tradīcijas, pareizticību liekot komunisma vietā, Ļeņinu nomainot ar Jēzu Kristu. Vienlaikus par briesmīgāko ienaidnieku Maskavā pasludināts liberālisms, jo tas traucē atdzimstošajam autoritārismam – prasa konkurenci visās lietās, tiesiskumu, varas atbildību, preses brīvību, spēcīgu, neatkarīgu tiesu sistēmu utt.
Ikviens, kam svarīga brīvība un demokrātija, nevar nesatraukties par mēģinājumiem Latvijā ievazāt Krievijas tradīcijas. Bet I. Rībenai, kā liecina viņas rakstu darbs, patiktos Kremļa kārtības iedibināšana Latvijā. Tāpēc tik skaļš uzbļāviens manā virzienā.
Kā redzams, putinisms Latvijā var ienākt pa dažādām durvīm. Arī pa tām, virs kurām greznojas uzraksts "Tēvzemei un brīvībai".
Palūkosimies, kādas vēl "patiesības" atklāj Rībenas kundze. Viņa raksta: "...mēs esam nekrietni pārdevuši visu, kas bijis svēts mūsu tēviem (..), ticis bezdievīgi zagts un melots (..), domāts galvenokārt par oligarhu un tiem pietuvināto politiķu un ierēdņu interesēm, tautas un valsts intereses bradājot kājām. Latvijas un latviešu intereses ir tikušas nodotas neskaitāmos korupcijas aktos (..). ASV (..) ar nesalīdzināmi mazāku toleranci nekā Latvijā izturas pret valsts amatos iekļuvušiem noziedzniekiem..."
Varētu domāt – viss pareizi pateikts. Turklāt skaudri, nežēlīgi un... Bet vai patiesi? Nē! Jo noklusēts pats galvenais – nav pateikts, kas ir tie "mēs". Iznāk, ka visa tauta darījusi nelietības. Bet tā taču nav taisnība! Tātad kārtējie meli. Vai "mēs" vietā I. Rībenai nevajadzēja rakstīt "es"? Ja tomēr "mēs", tad paskaidrot, vai ar šo vietniekvārdu nav domāti Saeimas deputāti, valdošā koalīcija, viņas pārstāvētā partija?
Te derētu atgādināt, ka Latvija ir parlamentāra valsts, visa vara nodota Saeimai, tā ir kungs un karalis mūsu zemē. Deputātiem piešķirtas milzīgas tiesības. Viņi ir vienīgie, kas var ietekmēt ministru, augstāko ierēdņu izvēli, kontrolēt viņu darbību utt. Toties ierindas pilsonim vara atvēlēta tikai vienreiz četros gados – tajā dienā, kad notiek Saeimas vēlēšanas. Pēc tam viņš var tikai runāt, rakstīt, vākt parakstus, bet visbiežāk tie ir veltīgi pūliņi, kas nespēj ietekmēt tos, kuru rokās ir reālā vara. Sabiedrība nevar lemt par Valsts prezidenta, ministru, augstāko ierēdņu izvēli. Pat ar niknākajām prasībām nevar panākt, lai sauktu pie atbildības valsts izlaupītājus. Ierindas pilsonis var tikai skumji pasmieties, redzot, ka tiesa ar savu spriedumu namu jūras krastā nosauc par kuģi.
Ja tā, tad kāpēc mēs visi esam vienlīdz atbildīgi par stāvokli valstī? Vai šī atbildība pirmām kārtām nav jāprasa no Saeimas deputātiem? It īpaši no tiem, kuri daudzus gadus valdījuši pār mums? I. Rībena ir viena no tādiem. Jau kopš 2002. gada ir Saeimas deputāte. Tātad vismaz 15 gadi augstajā varas krēslā ar pilnvarām, kas plašākas nekā Valsts prezidentam! Gandrīz vienmēr bijusi valdošajā koalīcijā, arī valdībā, lēmusi par tām personām, kas kļūst premjeri, ministri, augstākie ierēdņi, tiesneši utt.
Un ko mēs redzam tagad? Persona, kas 15 gadus valdījusi pār mums, atļaujas rakstīt tā, it kā tai nebūtu nekāda sakara ar pašreizējo situāciju valstī! Vainīgi kaut kādi "mēs", bet ne viņa pati, ne viņas partija, ne valdošā koalīcija. Jābūt milzīgai nekaunībai, lai kaut ko tādu atļautos.
Vēl lielāka nekaunība ir mēģinājums par galvenajiem vaininiekiem pasludināt jauniešus un "liberastus", tādus kā šo rindiņu autors. Bet es ilgus gadus neesmu bijis nevienā partijā, neesmu stāvējis ne tuvu varas kabinetiem. Es varēju tikai rakstīt, kritizēt vai slavēt tāpat kā jebkurš cits pilsonis. Viss. Ar to mana iespēja ietekmēt politiskos procesus beidzās. Nevienam mans viedoklis nebija obligāts. Tad kā es varēju valsti iedzīt Rībenas kundzes aprakstītajā purvā? Kāpēc man vajadzētu būt atbildīgam par to, ka visapkārt zog, melo, augstos amatos ceļ noziedzniekus? Ar kādām tiesībām I. Rībena uzņemas tiesneša lomu un no savas varas augstumiem šausta mani un citus līdzīgi domājošos?
Citēsim vēl kādu I. Rībenas atklāsmi. Viņa raksta: "Mūsu sabiedrība lieku reizi pierāda, ka Latvijas valsts ideja un latviešu nacionālās vērtības – tā taču ir pati lētākā un mīkstākā substance, kurā ikviens gribētājs var noslaucīt kājas, muti vai dibenu."
Vispirms gribu kategoriski iebilst – Latvijas sabiedrības vairākumam valsts ideja un patiesās nacionālās vērtības nebūt nav tikai "lētākā un mīkstākā substance", kurā noslaucīt "kājas, muti vai dibenu". Ļaudis strādā, maksā nodokļus, skolo bērnus, daudzi talantīgi ļaudis popularizē Latvijas vārdu pasaules mērogā. Tas ir pats labākais veids, kā aizstāvēt savu valsti un nacionālās vērtības.
Bet kā ar I. Rībenu un citiem Saeimas deputātiem? Kā viņi stiprinājuši valsts ideju, ja reiz viņu valdīšanas laikā viss pārdots, visapkārt viena vienīga zagšana un meli, kā atzīst I. Rībena? Rau, konkrēti pēdējā laika notikumi – balsošana par I. Sudrabas atcelšanu no parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadības. Vai I. Rībena atbalstīja tos kolēģus, kuri rosināja I. Sudrabu atcelt no šī amata, lai tādējādi sekmētu komisijas darbu? Nē! I. Rībena kopā ar vēl dažiem "kvēliem nacionālo vērtību sargātājiem" atturējās, tātad faktiski balsoja par I. Sudrabas palikšanu amatā. Par kādām nacionālajām vērtībām domāja I. Rībena un vēl citi VL-TB/LNNK deputāti, pasniedzot šo dāvanu oligarhiem?
Vai šis gadījums nav sīks, bet varen spožs gaismas zibsnis, kas atklāj, kas ir tie, kuri slauka kājas, muti un dibenu "mīkstajā substancē" – nacionālajās vērtībās? Vai kaut kas tamlīdzīgs – klaji nodevīgi darījumi, spļāvieni savas valsts sejā – nav pieļauti visus 15 gadus, kurus I. Rībena pavadījusi Saeimas namā? Kā citādi nonāktu līdz tam, ka "viss pārdots", visapkārt zagšana un meli, bet oligarhi sagrābj valsti?
Kāpēc Rībenas kundzei tik liela vēlme demonstrēt savu reliģisko pārliecību un nacionālās vērtības? Vai ne tāpēc, ka tuvojas jaunas vēlēšanas, kad ļaudis prasīs, kas paveikts?
Ko atbildēt deputātei? Stāstīt, cik miljoni katru gadu tiek izzagti, kā tika vājināts KNAB, lai tas nespētu kaitēt korumpantiem? Stāstīt, kāpēc netika sodīti "Parex bankas" afēristi? Atklāt patiesību par obligātā iepirkuma komponentes (OIK) noslēpumiem? Atklāt, cik miljonus izzaguši maksātnespējas aģentūras zeļļi? Tas viss sastrādāts I. Rībenas pārstāvēto partiju vadībā, tātad arī ar viņas atbalstu. Taču diezin vai viņai gribēsies runāt par tik nesmukiem faktiem. Tad nu atliek tikai viens – klaigāt par to, cik briesmīgi ir "liberasti", bezdievji, kangari un vēl citi "briesmoņi". Dievs un sejai uzmesta nacionālo vērtību maska – lūk, divi jājamzirdziņi, ar kuriem I. Rībena cer iejāt atpakaļ Saeimā. Sak, klausieties manos vārdos par Dievu un miglainajām nacionālajām vērtībām, vien neprasiet manus darbus.
Minēsim vēl vienu Rībenas kundzes atklāsmi par aizvadītajiem 27 gadiem: "...tagad mums vienkārši trūkst drosmes no malas ieraudzīt, cik nožēlojami mēs esam izgāzušies."
Atkal jāprasa tas pats – par kādiem "mums" ir stāsts? Ja viņa runā par sevi un tām četrām partijām, kuras nemitīgi mainījusi ("Saimnieks", "Jaunais laiks", "Vienotība", VL-TBLNNK), tad viņai laikam taisnība, jo, kā saka, suns zina, ko ēdis. Bet lielum lielākajai daļai Latvijas ļaužu noteikti pietiks drosmes palūkoties uz savu veikumu aizvadītajos 27 gados. Par spīti tādiem deputātiem kā I. Rībena, daudzi ļaudis prasmīgi izmantojuši brīvības pavērtās iespējas un paveikuši lieliskus darbus. Arī man par šiem gadiem nav jākaunas. Es biju starp tiem, kuri paveica brīnumu – izrāva Latviju no impērijas ķetnām, atjaunoja Latvijas valsti. Kad mēs, toreizējie Augstākās Padomes deputāti, beidzām savu darbību, mums nebija jāgauduļo, ka visapkārt totāla pērkamība, zagšana un posts. Diemžēl pēc tam, kad varu pārņēma tie, "kuri izlīda no krūmiem", kā reiz sacīja Māra Zālīte, tad gan sākās visādi brīnumi. Varbūt tāpēc Rībenas kundzei trūkst drosmes paraudzīties uz aizvadītajiem 27 gadiem?
I. Rībena sūkstās, ka daudziem jauniešiem brīvība un tēvzeme neko nenozīmējot un ka viņi būšot "drošs ierocis, kas iznīcinās Latvijas valsti". Es domāju, ka daudz drošāks "ierocis" valsts iznīcināšanai ir tādi Saeimas deputāti, kas maina partijas kā cimdus, uzdodas par kvēliem nacionālo vērtību sargātājiem, bet patiesībā gādā par oligarhu interesēm un, tāpat kā Krievijas impēristi, ienīst brīvību, cenšas Latviju pataisīt par tumsonīgas māņticības zemi. Viņi jau ir noveduši Latviju līdz tam, ka tiek "bezdievīgi zagts un melots", un, ja turpinās saimniekot Latvijā, tad patiešām mūsu zemes nākotne būs apdraudēta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
