Rakstu šo tekstu sestdienas rītā, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām ir palikušas tikai trīs dienas. Šovakar Denverā viesojas Tramps, bet es iešu uz operu. Interesanti, vai, aizejot uz Trampa ralliju, man izdotos samainīt biļetes? Viegli nebūtu – kas gan ir Pučīni opera "Meitene no Rietumiem" (La Fanciulla del West) pret iespēju uzlādēt baterijas pūlī un korī kliegt "Build the Wall!", "Drain the Swamp!" (labi rīmējas ar "Trump"), "Make America Great Again", "Lock her up!"
Nespēju no galvas atcerēties nevienu Hilarijas kampaņas lozungu, bet redziet, cik daudz vērtīgas Trampa idejas atcerējos, rakstot tikai vienu šo teikumu. Liekas, ka abu sarīkojumu entuziasti pēc sava profila tomēr īpaši nepārklājas. Biļešu cenas gan ir aptuveni vienādas – Tramps pārdod 2 biļetes par 200 dolāriem, un operas biļetes atkarībā no vietas maksā līdzīgi.
Kulturālu un politisku sarīkojumu apmeklēšana ASV ir dārga. Interesanti, ka, lai tiktu uz Trampa ralliju, biļetes jāpērk internetā un, lai tiktu līdz pirkšanai, ir jānorāda visai sīka informācija – gan e-pasta adrese, gan mobilā telefona numurs. Šīs vēlēšanu kampaņas laikā kandidāti ir ieguvuši apjomīgas savu atbalstītāju datu bāzes, un gan jau komerciāli nadzīgais Tramps tās pratīs lietderīgi izmantot arī tad, ja vēlēšanās zaudēs, bet varbūt, ka tieši tad viņš šo informāciju pratīs izmantot īpaši sekmīgi.
Šo ASV vēlēšanu centrālā tēma nav kādas lielas idejas, bet nelāgs un prasts rasisms un ksenofobija. Jo es nespēju ieraudzīt neko citu, kas varētu vienot viņa atbalstītājus. Tradicionāli republikāņi ir reliģiozi, aizstāv indivīda brīvības, iestājas par maziem nodokļiem un pret valsts pārmērīgu iejaukšanos cilvēku dzīvē.
Tramps runā par sienu celšanu, meksikāņu izvarotāju deportācijām un kādas mistiskas varenības atjaunošanu un tieši šo saukļu dēļ arī cilvēki uz viņu pavelkas – daļai liekas, ka, ja izdarīs kā pēc saukļiem, tad varēs idilliski praktizēt tās augstāk uzskaitītās vērtības, citi atkal dziļi sirdī ir pārliecināti, ka krāsainajiem ir jāierāda viņu vieta un sievišķiem jau arī vieta ir pie plīts. Diemžēl viņi nesaprot, ka, iedodot Trampam varu un cenšoties īstenot kaut daļu no viņa solījumiem, iestāsies tāds bardaks un jukas, ka dzīve pie Obamas liksies kā paradīze.
Nesen izlasīju Ērika Larsona dokumentālo grāmatu "In the Garden of Beasts: Love, Terror, and an American Family in Hitler's Berlin." Un lai arī ASV nav trīsdesmito gadu Vācija, tomēr zināmas paralēles es ieraudzīt varu.
Aptaujas gan joprojām pareģo, ka uzvarēs Klintone. ASV politiskā sistēma un naudas daudzums, kāds tiek ieguldīts vēlēšanās, ļauj plaši izvērsties visdažādākajiem sabiedriskās domas izpētes ekspertiem, statistiķiem un "lielo datu" analītiķiem. Jau šodien zināms, ka vēlēšanās jau nobalsojuši stipri lielāks procents latīņamerikāņu, kas ir laba zīme Klintonei, bet daudz mazāks daudzums afroamerikāņu, kas atkal ir viņai slikta zīme.
Trampa kampaņa apgalvo, ka esot liels daudzums "slēpto" Trampa atbalstītāju, kuri aptaujās kaunas atdzīties, ka viņi balsos par Trampu. To pašu apgalvo arī Klintones kampaņa – esot arī tādi, kuri kaunoties teikt, ka balsos par Klintoni. Un vēl jau arī ir Senāta un Kongresa vēlēšanas, kuru rezultāts ir gandrīz tikpat svarīgs kā prezidenta vēlēšanu rezultāts. Un vēl arī pieci ASV štati šajās vēlēšanās balso par marihuānas legalizāciju un marihuānas uzvaru vēlēšanās paredz gandrīz visi analītiķi un sabiedrības pētnieki. Lai jau tauta pīpē un necepās tik daudz.
Trešdienas rītā mēs ASV diezgan droši zināsim šo vēlēšanu rezultātu. Iespējams, tā būs Klintone, pirmā sieviete ASV prezidenta amatā. Viņai uzvaru paredz aptaujas un arī viņas vēlēšanu kampaņas budžets ir kādas četras reizes lielāks nekā Trampam. Viss tiek darīts profesionāli, pareizi un plānveidīgi. Klintoni atbalsta gan lielais bizness, gan intelektuāļi, gan arī gandrīz visi respektablie preses izdevumi.
Bet tikpat iespējams tas var būt arī Tramps – jo šis ir underdogu gads. Neviens nopietni neparedzēja Brexitu, bet tas notika. Arī Čikāgas beisbola komanda Cubs šajā nedēļā ieguva "Pasaules kausu", tā noņemot 108 gadus ilgušo "lāstu", jo pēdējo reizi viņi šo kausu ieguva 1908. gadā. Trampam ir mazāk naudas, bet viņš ir iekurinājis daudzu sirdīs liesmu. Un viņš mauc – iedomājieties nedēļām ilgi četri ralliji dienā, krustu šķērsu pa visu ASV. Tam vajag kārtīgas iekšas. Tāpēc neko droši pareģot nevar.
Vienu gan es zinu pavisam noteikti – jau mirkli pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas parādīsies jūra ar ekspertiem, kuri vienā balsī kliegs "es jau teicu" un "tas taču bija acīmredzami". Bet viens no lielākajam dzīves skaistumiem ir tas, ka dzīvojam uz priekšu, nevis atmuguriski, un nākotni mums zināt nav lemts. Un labi, ka tā.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
