Papildus pateica, ka Baltijas valstīm ir iespēja veidot loģiski pamatotus NBS, jo šeit nav militāro preču ražotņu un atbilstoši lobija, un mums nevajag atdarināt lielvalstu nacionālos bruņotos spēkus.

Vai Latvijā likumdošanas vara ir atdalīta no izpildvaras?

Mans viedoklis ir, ka Latvijā izpildvara nav pietiekami atdalīta no likumdošanas varas. ASV, Lielbritānijas, Francijas u. c. valstu piemēri, kad vēlēšanu rezultātā pie varas nonāk kāds politiskais spēks un veido valdību, nav tiešā veidā attiecināmi uz Latviju, jo tur, pirmkārt, reāli ir divi politiskie spēki vai prezidentālā vara, otrkārt, izpildvarai ir balanss starp tiesībām un atbildību.

Daži fakti pārdomām:

1. Vai Latvijā likumdošanas vara ir atdalīta no izpildvaras, kā tas ir pieņemts parlamentārā un demokrātiskā valstī? Neliels komentārs. Premjerministrs vada koalīcijas padomi, kurā piedalās arī ministri, un tā bieži nosaka uzdevumus izpildvarai, kā arī sniedz rekomendācijas, kā balsot pozīcijas deputātiem.

2. Ministru kabinets (MK) izstrādāja, pieņēma savu rīcības plānu, kas pēc būtības ir valsts vidēja termiņa attīstības plāns. Vai Saeimai nevajadzēja veikt tā analīzi un tad to apstiprināt? Tagad premjerministrs atskaitās par MK pašu izstrādāta un apstiprinātā plāna izpildi. Vai šeit nav interešu konflikta?

3. Vai Saeimas zemie reitingi nav saistīti arī ar izpildvaras darba kvalitāti? Parastajam Latvijas iedzīvotājam grūti saprast, par ko tad atbild likumdošanas un par ko izpildvara, jo viņiem ir būtiskas ikdienas lietas: minimālā, vidējā alga, neapliekamais minimums, pensijas, nodokļi utt.

4. No vadības teorijas izriet, ka ir jābūt balansam starp tiesībām un atbildību (pienākumiem). Vai tā tas ir Latvijas vadības struktūrās un, pirmkārt, Ministru kabinetā? Domāju, jēdziens "politiskā atbildība" ir pārāk amorfs un nenoteikts.

Profesionālā valdība

Pilnībā piekrītu mūsu Valsts prezidenta Andra Bērziņa valdības kritikai un piedāvājumam dot premjerministram tiesības veidot MK un vajadzības gadījumā veikt ministru maiņu. Tas ļautu beidzot optimizēt arī MK struktūru, par ko diskusija tika uzsākta pirms dažiem gadiem, bet beidzās bez rezultātiem, jo politiskās partijas negrib zaudēt ministru amatus. Kādēļ?

Valsts prezidents precīzi pateica, ka daudzi ministri domā un darbojas, pirmkārt, savas partijas interesēs. Tādēļ, veidojot profesionālo MK, ministri ir labākie savas nozares speciālisti un vadītāji un viņu intereses sakrīt ar uzticētās ministrijas interesēm.

MK izstrādā valsts attīstības plānu un budžeta projektus, kurus detalizēti izvērtē un pieņem Saeima. Tad MK – izpildvara – premjera vadībā realizē tos dzīvē un atskaitās Saeimai, bet tā savukārt saviem vēlētājiem un patiešām nes politisko atbildību Latvijas iedzīvotāju priekšā. Partijas var gūt vai negūt atbalstu no vēlētājiem Saeimas vēlēšanās.

Premjerministrs tad pilnībā atbild Saeimai par atsevišķu ministriju un MK darbu kopumā. Tad nevajadzētu būt atrunām, ka par kādas sliktās ministrijas darbu atbild partija un tās ministrs, bet premjers nav vainīgs. Tas ir jāizbeidz.

Koalīcijai jāveidojas Saeimā, kur diskutē pozīcijas un opozīcijas partijas, rādot vēlētājiem savu nostāju konkrētā jautājumā.

Paredzu, ka daudzi Saeimas deputāti, kolēģi un lasītāji teiks, ka tas nav nopietni, jo politiskās partijas sola realizēt savas programmas un to var izdarīt tikai caur izpildvaru. Domāju, nebūtu nekādu pretrunu, ja valstij svarīgi lēmumi tiktu pieņemti Saeimā, kā tas notiek parlamentārajās valstīs, bet ne MK vai atsevišķās ministrijās, kā tas ir tagad. Valsts zaudē simtiem miljonus, un nav neviena atbildīgā.

Par pašreizējo situāciju

Padomāsim un atbildēsim uz dažiem jautājumiem:

1. Vai politiskās partijas neveido programmu un nesola pilnu izpildvaras atbildības spektru? Kā tad tiks skaidrota programmas neizpilde ministrijās, kas nav partijas atbildībā?

2. Vai dažreiz vienas vai otras partijas prestiža graušanai neizmanto tās atbildībā esošo ministru kritiku? Katras ministrijas darbā ir pozitīvie un negatīvie momenti, un bieži uzsvari ir tendenciozi.

3. Vai nav sasaistes starp ministriju aktivitātēm dažādos reģionos un to pašvaldību vadītāju politisko piederību?

4. Vai netiek izmantots ministriju administratīvais resurss – un dažreiz ne tikai tas – savas partijas interesēs?

5. Vai ministriju darbs tiek objektīvi vērtēts, kādi ir kritēriji? Tagad redzam, ka premjerministrs un daudzi politiķi vispār negrib šo jautājumu skatīt.

6. Vai bieži partijas pamet valdību, ja nespēj nodrošināt kādas ministrijas darbu?

Domāju, sarakstu var turpināt, bet aicinu lasītāju pašam padomāt un tad izteikt savus priekšlikumus gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem momentiem profesionālā MK veidošanā un reālai izpildvaras atdalīšanai no likumdošanas varas. Viena piebilde. Pirmskara Latvijā Saeimas priekšsēdētājs apturēja savu darbību politiskajā partijā, no kuras tas tika ievēlēts Saeimā.