Šovasar cerēju, ka JV politizēšana varētu arī izpalikt, ka vairāk būs lietišķā komunikācija. Nu jau desmito gadu pēc kārtas Jūrmalā notiek minētais konkurss, un diemžēl tikpat ilgi nerimstas politizētas diskusijas par to un ap to. Arī es par JV rakstīju Delfi.lv iknedēļas komentārā arī pirms gada, un tagad skatos, ka to pašu, ne vārdu nemainot, varētu pārpublicēt šonedēļ, jo gada laikā nekas nav mainījies. Joprojām piekasāmies niansēm un kritizējam epizodes, bet nespējam dod nepārprotamus signālus par to, cik ļoti mums šādi JV pasākumi ir nepieciešami.
Nu, nevaru izprast, kāds šomēnes bija LR kultūras ministres Sarmītes Ēlertes mērķis, kritizējot JV kā viduvēju festivālu un paužot viedokli, ka gan JV pats par sevi, gan rosīšanās ap to simbolizē postpadomju telpu, no kuras mēs gribot aiziet uz visiem laikiem.
No Latvijas kultūras ministres, kuras pārziņā ir arī sabiedrības integrācijas jautājumi, es gaidīju ko citu – mudinājumus pārdomām par to, ka Latvija dēļ tās iedzīvotāju sastāva nacionālajām un reliģiskajām īpatnībām var būt tā unikālā vieta, kur līdzās pastāv gan JV un "Pozitivus", tāpat džeza, blūza, operas, kantrī mūzikas, kamermūzikas, senās un jaunās mūzikas, tautas mūzikas un vēl citi mūzikas festivāli. No ministres gaidīju nevis kādas iniciatīvas kritiku, bet atziņu, ka ar savu muzikālo pienesumu un daudzveidību Latvija var būt vienādi interesanta Milānā, Vīnē, Berlīnē, Oslo, Ņujorkā, Londonā un, protams, arī Krievijā.
Ministre, iespējams, ne apzināti, bet tik un tā izpatika gan JV politizētājiem no Latvijas nacionāļu puses, gan arī pašauram intelektuāļu lokam, kuri uz šāda veida pasākumiem (arī tad, ja tie ir visnotaļ tautiski, kā, piemēram, Šlāgeraptauja) noraugās no augstumiem. Tikmēr viņas teiktais diemžēl bija arī redzamākais Latvijas izpildvaras pārstāvju viedoklis par JV, turklāt to paudusi šim pasākumam visaktuālākā ministre.
Vara tuvredzīgi izliekas, ka tādi pasākumi kā JV uz to absolūti neattiecas, ka konkurss nu nekādi neietilpst tās uzmanības lokā un lai tie JV paši savā burziņā izburzās. Kāpēc varas interesei tomēr bija vēlams būt citādai? Saprotams, ne jau tāpēc, lai izpatiktu Krievijai (kā to parasti vulgarizē), bet tāpēc, lai demonstrētu varas ieinteresētību ikvienā iniciatīvā, kas sekmē investīcijas, eksportu un darba vietas Latvijā, vienalga, no kuras debesu puses šī iniciatīva nāk – no Rietumiem vai Austrumiem, no pašiem vai ārzemniekiem. Tomēr, pat krīzes sista, Latvijas elite nespēj pārvarēt savas fobijas, lai godīgi pateiktu, ka JV ir vajadzīgs Jūrmalai un Rīgai kā tūristu piesaistītājs, kā pasākums, kas Latvijā pulcē bagātākos Krievijas, Ukrainas un arī citu valstu uzņēmējus, kā iespēja reklamēt Latviju, tās kultūru, cilvēkus un tradīcijas.
Domāju, ka vairums mūsu ministru, deputātu, mēru klusībā apzinās ieguvumus no JV, taču, fobijās dzīvojot, ir labāk šo viedokli paturēt pie sevis. Tikmēr krievi, kuri, kā zināms, attiecībās ir daudz ārišķīgāki nekā latvieši, pēc kārtējās Latvijā pavadītās nedēļas aizbrauks mājās būdami joprojām pārsteigti par to, kāpēc viņu veikumu Jūrmalas un Latvijas labā novērtē tik neuzkrītoši. Mums atliek vien cerēt, ka viņiem pietiks prāta un sirds gudrības, lai mēģinātu kaut nedaudz izprast mūsu sarežģītos attiecību mezglojumus, to, kāpēc esam tik specifiski, ka pašsaprotamā situācijā nemākam, negribam un nespējam pateikt arī labu vārdu, tai skaitā pat pateikties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
