Bet ne tagad. Ir taču svarīgākas lietas! Ir tikai viens mērķis un tikai viens uzdevums – ir nepieciešama pārliecinoša uzvara 18. februāra referendumā! Ko pēc tam? Tad jau redzēs, gan jau kaut kā!
Šāda publiskā tuvredzība gan nav nekas jauns un pārsteidzošs. Gluži tāpat izskatījās, kad radās iespēja pārkreditēties prom no SVF, ne vārda neminot, kā un kur iegūt naudu, lai sāktu parādus atmaksāt. Gan jau nāks laiks, nāks padoms, gan jau kaut kā, bet tikmēr dzīvosim no kārtējā parāda atdošanas termiņa līdz nākamajam, bet pa visu atradīsim kādu no kā atkal aizņemties. Tāpat arī politikā. Tagad atskaites periods ir 18. februāris, tad nāks16. marts, pēc tam 9. maijs...
Es ļoti cerēju, ka pirmsreferenduma laikā nevis "cepsimies", bet vairāk tiks runāts par to, kā visiem Latvijas iedzīvotājiem turpmāk sadzīvot kopā valsts un pašu labklājības ilgtermiņa interešu vārdā. Lai tiešām vairāk dzirdētu latviešu valodu, lai arī paši latvieši dzimtajā valodā vairāk, labāk, izkoptāk, pareizāk runātu, lai mazinātos savējo un svešo nošķīrums, lai mazinātos ne klimata, bet pašu šaursirdībā sadzīvotais sasalums. Tāpat cerēju, ka vismaz aizsāksies konstruktīva un patiesi ieinteresēta diskusija (nevis trolejbusu vai tirgus nacionālisma līmenī) par to, kas tad pamudināja tik daudzus pilsoņus parakstīties par šā referenduma nepieciešamību. Taču tā vietā dominē vēl lielāka ērcināšanās, konfrontēšanās, kas drīzāk bruģē ceļu uz belfāstām vai kosovām, nevis uz latvisku un plaukstošu Latviju.
Mani tracina tās forsētās politiķu rūpes par Latviju, latviskumu un latviešiem. Atdzimuši visvisādi tautas tribūni, pamodušies ilgstošā snaudā iekritušie valstsvīri, sarosījušās politiski un sociāli atbildīgās sabiedriskās organizācijas. Beidzot nu atkal ir tā iespēja izpelnīties ilgi nebaudītos aplausus un tautas patikšanu. Latvieti, nepadodies! Urrā!
Arī Saeimas vairākums aizvadītajā nedēļā pieņēma paziņojumu. Vai deputāti ir tik augstās domās par savu reputāciju un patiesi cer, ka šāds paziņojums mudinās cilvēkus aktīvāk piedalīties referendumā? Vairums no šiem Saeimas deputātiem taču ir tie paši, ko tauta tik izgaršoti pērn atlaida, kā arī tie, kas ierosināja šo atlaišanu, bet pēcāk savu reitingu nodeldējuši līdz 2%. Naivums vai lētums? Un man patiesi metas šķērmi, ka 18.februāra vakarā starp politiķiem netrūks ierasto varas ciniķu, kuri referenduma rezultātus vērtēs kā uzticēšanās balsojumu nacionālajai (tiesiskums lai paliek iekavās) koalīcijai.
Nešaubos, ka Latvijā arī pēc referenduma būs tikai viena valsts valoda – latviešu. Uztrauc mani tas, kādi un cik nosmulējušies iznāksim no šī referenduma ķēķa. Tāpat baidos, ka pēc referenduma ļoti daudzi sevi bravūrīgi pieskaitīs pie uzvarētājiem, līdz galam neizpratuši, ka paša referenduma fakts vien jau liecina, ka šobrīd visi esam kaut ko visnotaļ svarīgu pazaudējuši. Ne jau man žēl, ka grūtajā ikdienā kāds izjustu uzvaras garšu, bet gan tas, ka jau tā iztrūkstošajā dialogā būs vēl mazāk ieinteresēto, jo būsim taču jau uzvarējuši.
Lai cik daudz latviešu – kaut miljons un vairāk – 18. februārī nobalsos pret krievu valodu kā valsts valodu, tik un tā latviešiem Latvijā būs jādzīvo (es apzināti izvēlos nelietot vārdus "būs spiesti dzīvot") ar kādu nelatvieti sev blakus, līdzīgi kā nelatviešiem būs jādzīvo latviešu vidū. Un, nedod Dievs, ja Latvijā sāksies iedzīvotāju nošķiršanās pēc etniskām pazīmēm, lai gan, kā rāda pirmsreferenduma retorika, daudzi par to sapņo.
Un neliekuļosim – pat ja visi krievi ar visiem latviešiem pēc laiciņa runātu tikai latviski, savā starpā viņi tik un tā runās krieviski, proti, runās, kā gribēs, un ne jau tikai savās mājās, bet arī transportā, uz ielas, veikalā pie kasēm, visiem dzirdot. Un mēs, latvieši, joprojām kurnēsim, ka savā zemē nejūtamies gana latviski. Varbūt pienācis laiks samierināties ar to, ka neesam un arī turpmāk te nebūsim vieni. Te dzīvoja, dzīvo un dzīvos arī krievi...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
