Aizvadītā gada rudenī sabiedriskā organizācija "Hepatīta biedrība" saņēma vēstuli no Nacionālā Veselības dienesta direktora Māra Taubes, kurā viņš raksta: lai valsts varētu simtprocentīgi kompensēt zāles C hepatīta slimniekiem (patlaban ir 75% kompensācija), nepieciešami 940 tūkstoši latu.
Bet aprīlī "Vienotības" Saeimas frakcijas sēdē veselības ministre ziņoja, ka šim nolūkam ir vajadzīga gandrīz četrreiz lielāka summa -3,6 miljoni latu-, jo, kā sacīja ministre, kolēģi, veicot aprēķinus, esot kļūdījušies. Bet neoficiālā ziņa, kas izskanēja citā sanāksmē, ir tāda, ka labāk ir nosaukt lielāku naudas summu, lai nebūtu pēc tam jātaisnojas Finanšu ministrijai, ja nevarēs iekļauties 940 tūkstošu latu robežās.
Šonedēļ veselības ministre LTV ziņu raidījumā "Panorāma" pārmeta slimnīcu vadītājiem sliktu menedžmentu un neprasmi plānot finanšu līdzekļus. Vai slimnīcām būtu jāņem piemērs no ministrijas? Man līdz šim nav skaidrs, par kādu menedžmentu un finanšu plānošanu var būt runa, ja veselības aprūpes politikas veidotāji vairāk nekā 20 gadu laikā nav spējusi aprēķināt ārstniecības pakalpojumu reālās izmaksas.
Ja, piemēram, valsts noteiktais terapeitiskās ārstniecības tarifs patlaban ir 185 lati, tad kāds ir reālais izmaksu tarifs un cik daudz no tā valsts var atļauties samaksāt? Kad slimnīcu vadītāji bija uzaicināti Saeimas Sarkanajā zālē uz tikšanos ar Sociālo un darba lietu komisijas deputātiem, neviena no vadošajām amatpersonām uz šo jautājumu nespēja atbildēt, jo, kā sacīja M. Taube, tas neesot izrēķināts, bet dienests pie šī jautājuma strādājot, jo "labāk rūgta patiesība nekā skaisti meli". "Ja tas nav aprēķināts, tad kā var ieviest obligāto veselības apdrošināšanu?" vaicāja Saeimas deputāte Elīna Siliņa, bet jautājums palika bez atbildes.
Reģionālās slimnīcas cenšas plānot nepietiekamos finanšu resursus tā, lai neatliekamā medicīniskā palīdzība nebūtu jāatsaka nevienam, kas to lūdz. Turpretī Finanšu ministrija raksta vēstules pašvaldībām, kurās norāda, ka pašvaldību slimnīcas negatīvi ietekmē valsts budžetu – tās rada deficītu. Bet slimnīcas taisnojas, ka stacionāros nokļūst arvien slimāki cilvēki un ka tarifs, pēc kura valsts maksā slimnīcām, neatbilst reālajām izmaksām.
Kamēr Veselības ministrija nebūs nolikusi priekšā Finanšu ministrijai slimnīcās veikto pakalpojumu reālās izmaksas, tikmēr ierobežotajā fiskālajā telpā nevar notikt objektīva saruna, ko valsts var atļauties un ko – vairs ne. Ja jau piekto gadu Saeimas deputāti vasarā tiekas ar slimnīcu vadītājiem, lai runātu par vienu un to pašu, ja augstākās valsts amatpersonas regulāri raksta vēstules viena otrai, lai ziņotu, ka veselības aprūpei ir nepietiekams finansējums, un ja valdība negrasās pildīt savu deklarāciju, piešķirot 2014. gadā 4,5% no IKP veselības aprūpes nozarei, tad beidzot ir jāpasaka, kuras ārstniecības iestādes ļoti ierobežotajā fiskālajā telpā valsts vairs nav spējīga finansēt. Faktiski uz to netieši aicina arī reģionālo slimnīcu vadītāji masu informācijas līdzekļiem izplatītajā paziņojumā : "Šobrīd pienācis brīdis, kad jāsāk skaļi sabiedrībai atklāt, cik tālu noplicināta veselības aprūpe, īpaši reģionos."
Rēzeknes slimnīcas veselības aprūpes vadītājs Jāzeps Korsaks mierina, ka jautājums atrisināšoties pats no sevis, jo aiz kalniem vairs neesot tas laiks, kad strīdi par naudu vairs nebūs aktuāli, jo viņa reģionā ik mēnesi nomirstot divreiz vairāk cilvēku nekā piedzimstot. Esot pat mēneši, kad mūžībā aizejot trīsreiz vairāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
