Māris Krūmiņš: Kādēļ Izraēlai nepatīk palestīniešu samierināšanās?

Pirmā atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša un to katrā izdevīgā gadījumā - gan Londonā, gan Parīzē - atkārto Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu: HAMĀS joprojām neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu, turklāt ne tikai Izraēlā, bet arī ASV un Eiropas Savienībā tā atzīta par teroristisku organizāciju. Pēdējā laikā hamāsieši (konkrēti pats organizācijas vadītājs Haleds Mešāls) gan ierunājušies par Palestīnas valsts izveidošanu līdz 1967. gadam pastāvējušajās robežās, ar galvaspilsētu Jeruzalemi - tātad kartē paliek vieta arī Izraēlas valstij. Taču fakts, ka HAMĀS hartā joprojām vīd atgādinājums par "ebreju iemešanu jūrā" ir neapstrīdams. Un tāpat neapstrīdams ir tā paša H. Mešāla pagājušonedēļ sacīta is, ka palestīniešiem nav jācīnās savā starpā, bet pret izraēliešiem.

Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa, jo Izraēlai ir vēl vairāki iemesli būt neapmierinātiem ar palestīniešu panākto vienošanos. Jāatgādina, ka tā paredz pārejas laika valdības izveidošanu (turklāt runa ir par tā dēvēto tehnokrātu nevis politisko valdību) un jaunu vēlēšanu sarīkošanu gada laikā. Tas nozīmē, ka vismaz gadu ne par kādu oficiālu miera sarunu atsākšanu starp Izraēlu un palestīniešiem runas nebūs. Taču Izraēlai šādas sarunas, kaut vai formālas (kā iepriekšējās, kas izjuka pērnā gada septembrī), ir vajadzīgas kā ēst, jo pretējā gadījumā šoruden ANO Ģenerālajā asamblejā, ļoti iespējams, tiks izvirzīts jautājums par Palestīnas valsts atzīšanu un uzņemšanu ANO. Pagājušonedēļ pat Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kurš, a cīmredzot, nebija iepazinies ar palestīniešu frakciju vienošanās tekstu, piedraudēja, ka Francija vienpusēji atzīs Palestīnu, ja Izraēla līdz rudenim neatsāks sarunas.

Vēl viens aspekts, gan raugoties tālākā nākotnē, ir Izraēlas bažas par palestīniešu vēlēšanu iznākumu. Jāatgādina, ka 2006. gada janvārī HAMĀS Gazas joslā nāca pie varas vēlēšanās, kuras par demokrātiskām atzina visa starptautiskā sabiedrība.   Un nav nekādas garantijas, ka šāds rezultāts neatkārtosies nākamajās vēlēšanās, kurās HAMĀS pretendēs, ja ne uz uzvaru, tad zināmu daudzumu balsu arī Jordānas upes Rietumkrastā. Izraēlai būtu daudz izdevīgāk, ja vēlēšanas palestīniešu teritorijās tiktu rīkotas jau pēc tam, kad tai ar Fatāh un tās līderi Mahmūdu Abāsu būtu izdevies panākt vienošanos kaut vai par topošā miera līguma vadlīnijām.

Asā nostāja pret palestīniešu frakciju vienošanos varētu būt arī zināms signāls jaunajām Ēģiptes varasiestādēm, ar kuru starpniecību tā tika panākta. Ir acīmredzami, ka pēc prezidenta Hosnī Mubāraka gāšanas Ēģiptes un Izraēlas attiecībās iestājies ja ne atsalums, tad nenoteiktības periods. Viss liecina, ka jaunās Ēģiptes varasiestādes nevēlas turpināt H. Mubāraka politiku, kas paredzēja diezgan stingru Gazas joslas blokādi un HAMĀS izolāciju. Izraēlu tas nevar nesatraukt, jo blokādes atcelšanas gadījumā līdz ar pārtikas precēm vai celtniecības materiāliem no Ēģiptes Gazas joslā varētu ieplūst ieroči, kurus HAMĀS kaujinieki nepieciešamības gadījumā nekavēsies likt lietā. Tiesa, kā norādījis laikraksts Haaretz, tieši Ēģiptes un HAMĀS  iespējamie kontakti varētu būt Izraēlas lielā iespēja - ar ēģiptiešu palīdzību pārliecināt hamāsiešus, ka strīdi tomēr risināmi nevis bruņotā ceļā, bet pie sarunu galda. Vienīgā nelaime - pašlaik ar HAMĀS atsakās runāt tieši pati Izraēla.