Pirmā ir regulāri iznākošā rakstu krājuma New Eastern Europe šā gada oktobra – decembra numurs, kurā ir vairākas publikācijas, kas, lai gan veltītas citām Austrumeiropas valstīm, šķiet noderīgas arī mums.
Latvijā visai izplatīts ir viedoklis, ka nu jau gan pietiek "cilāt" pagātnes notikumus, ka tas tikai dažu partiju interesēs, un vispār... Šādā kontekstā minētajā krājumā zīmīga ir apcere par ukraiņu un poļu kolektīvo atmiņu, kas daļēji nosaka arī abu tautu attiecības šodien. Tātad Otrā pasaules kara gados poļu Armia Krajowa (cīnījās par Polijas neatkarības atjaunošanu būtībā gan pret Vāciju gan PSRS) sastrādāja ļoti neglītas lietas pret ukraiņiem Rietumukrainā.
Savukārt ukraiņu UPA vienības (arī cīnījās gan pret Vāciju gan PSRS) sastrādāja ļoti neglītas lietas pret poļiem. Tēma ir plaša, sarežģīta, te neizklāstāma, īsi sakot – abām tautām ir iemesls glabāt vienai pret otru rūgtumu. Vai arī mēģināt meklēt izlīgumu. Dzīvē ir noticis vēl citādi. Jau pieminētā domāšanas modeļa ietvaros – "nu cik var par to vēsturi!" – arvien mazāku poļu un ukraiņu sabiedrību daļu šie 1943.gada notikumi interesē. It kā jau labi – kāpēc vilkt līdzi "vecas lietas".
Tomēr rezultāts šai kolektīvajai vēlmei aizmirst ir tāds, ka indīgos ziedos abās pusēs uzplaukst tieši galējās, melnbaltās versijas par notikušo. Citiem vārdiem sakot, ja sabiedrības vairākums distancējas no vēstures notikumu izvērtēšanas, tas nāk tikai par labu kareivīgāko versiju piekritējiem, kuri attiecīgi uztur nesamierināšanās, nepiedošanas, atriebības līniju.
Un vēl viena publikācija šajā krājumā – par Vācijas sabiedrības attieksmi pret Krieviju – ir noderīga, lai saprastu, cik iekšēji pretrunīga ir mūsu Rietumu partneru ārpolitika pret Maskavu. Tātad 2013.gada pavasarī veiktās socioloģiskās aptaujas liecina, ka 82% vāciešu uzskata, ka Krievijas valsts struktūras ir pilnīgi korumpētas, 95% ir pārliecināti, ka Krievijā nav brīvas preses, 96% domā, ka šajā valstī netiek ievērotas cilvēktiesības.
Visbeidzot 66% pieļauj, ka nekas labs nenotiek arī Krievijas ekonomikā. Tiktāl viss it kā skaidrs. Bet – 47% aptaujāto atzīst, ka Vācijas un Krievijas divpusējās attiecības ir labas. Varētu šķist, ka te kaut kas "nelīmējas kopā" – kā var būt labas attiecības ar tik zemu vērtētu politisko režīmu? Kāpēc ne – ja tirdzniecība norit normāli... Šo, iespējams, neapzināto liekulību der paturēt prātā, lai nav vilšanās, kad Rietumi, kuri no visas sirds ir Austrumeiropas pusē, kad Maskava kārtējo reizi rīkojas agresīvi, tomēr strīdēties ar Kremli arī negrib.
Otrā grāmata, ko mūsu politiķiem varētu kā dāvanu likt zem eglītes, ir nesen iznākušais Gundara Ignata romāns Pārbaudes laiks. Īsi sakot, Latvijas valsts pārvalde ir sagaidījusi savu aprakstu daiļliteratūrā. Ignata darba stiprā puse ir tā, ka viņš nenodarbojas ar pašmērķīgu Kafkas atdarināšanu vai populistiskām zobgalībām par Ministriju (lai gan Pārraudzības uzraudzības departaments, regulārais arguments darbinieku savstarpējā komunikācijā "Vai būs jāzvana Valsts sekretāram?!" u.c. detaļas ir nepārprotamas). Ignats raksta par Latvieti Normālo, Ierēdni Normālo, kura dzīves saturs nebūt nav stulbu "papīru" ražošana, lai kādam ieriebtu. Galvenais varonis nonāk sistēmā, jo vienkārši pēc augstskolas meklē darbu – tik cilvēciski saprotami.
Romāns ir ne tikai labs birokrātijas cilvēciskais portrets, bet noderēs arī, lai labāk saprastu, kāpēc politiķu ietekme uz šo mašinēriju ir samērā neliela, kā, tēlaini izsakoties, departamenti uzvar partijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
