"Cepšanās" esot bezjēdzīga tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekustamo īpašumu taču nevar "aiznest", tepat Latvijā jau vien paliks. Neapšaubāmi. Tomēr nekustamais īpašums (to skaitā zeme, meži) ir ne tikai resurss, kuru nepārvietosi - tas ir objektīvi ierobežots resurss. Un Latvijas iedzīvotājiem - lauksaimniekiem, mājokļu meklētājiem utt. - nav un nebūs leģitīmu iespēju kaut kad jaunajiem šī resursa īpašniekiem teikt: ziniet, mūsu pirktspēja tagad uzlabojusies, mums pašiem vajag, esat tik laipni pārdot "atpakaļ", vēlams turklāt bez uzcenojuma. Protams, mājokļu gadījumā šādu situāciju var risināt, vienkārši būvējot jaunus. Var, bet vai tas neveidos kārtējo "pārprodukciju", grūti prognozēt. Var paļauties uz to, ka pēc x gadiem pašreizējie uzturēšanās atļauju pircēji būs jau pārcēlušies citur, mainījuši savus plānus, un rezultātā aktīvi atgriezīsies tirgū. Var, bet riskanti.
Bēdāšanās esot nevietā arī tāpēc, ka nedz Jūrmala, nedz Rīga jau nekad neesot bijušas latviskas. Labi. Bet vai tas nozīmē, ka nav vērts domāt arī par Daugavpili, Latvijas austrumu robežu u.c. novadiem - tur taču arī etniskais sastāvs tradicionāli ir bijis raibu raibs, līdz ar to, kā nu ir, tā ir. Nekas briesmīgs jau nenotika arī, piemēram, XIX gadsimta Rīgā, kur ne-vāci apdzīvoja galvenokārt priekšpilsētas. Tad tā arī definējam, ka "aborigēni" dzīvo ārpus "klusā centra", jūgendstila rajona un miers. Ja bez ironijas, tad vienalga loģika nav īsti saprotama, jo būtībā paredz atbalstu neoficiāliem anklāviem valsts teritorijā.
Turklāt diez vai pareizs ir akcents tieši uz apdraudējumu latviešiem - zināmu diskomfortu šī tirdzniecība var radīt arī cittautiešiem, kaut jau pieminētās nekustamo īpašumu uzpirkšanas kontekstā, jo arī vietējie krievi, ukraiņi u.c. galu galā var gribēt ko iegādāties.
Nervozēt par uzturēšanās atļauju pircējiem esot bezjēdzīgi, ja ņem vērā, cik daudzi no Latvijas iedzīvotājiem aizbraukuši, un ja atceras par darba roku trūkumu. Atzīšos, ir diezgan grūti iedomāties, kā šie atļauju pircēji dodas aizpildīt vakances pie darba galdiem vai kases aparātiem... Paši jaunie iebraucēji radot darba vietas. Grūti pārbaudāms apgalvojums. Ļoti iespējams, ka viņi tiešām nodrošina pieprasījumu apkalpojošajā sfērā (restorāni u.c. servisi relatīvi turīgiem ļaudīm), tomēr jautājums ir, vai mēs joprojām uzturam tēzi, ka Latvija ir vieta, kur mēs viens otram kaut ko tirgojam, bet sevišķi neaizraujamies ar ražošanu.
Latvija neesot tik bagāta, lai būtu izvēlīga. Sagadījās, ka The Economist šīs nedēļas numurā viena publikācija veltīta vīzu/uzturēšanās atļauju tirdzniecības tirgum Eiropā. Pat Maķedonijā, kuras ekonomiskais stāvoklis, sķiet, ir skarbāks, slieksnis ir 400 000 eiro, savukārt pusbankrotējušaā Kiprā - 2,5 miljoni eiro (53.lpp.)...
Ļoti iespējams, ka diskusijas par uzturēšanās atļaujām šobrīd ir pārāk nervozas un politizētas, tomēr tas nenozīmē, ka šis jautājums nav būtisks un risināms jau tuvākajā nākotnē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
