Mūsu valstī pie biznesa vides trūkumiem un gandrīz visām iespējamām nebūšanām vaino centrālo valdību. Taču diez vai tās darbs izskaidro krasi atšķirīgos rezultātus dažādās valsts daļās. Acīmredzot liela loma ir arī vietējās pārvaldes kvalitātei. Ignorējot šo faktoru, nevar saprast, kāpēc dažādu pilsētu un novadu attīstības trajektorija kopš neatkarības atgūšanas bijusi tik krasi atšķirīga.

Elektrības cenas un nodokļi visur ir vienādi. Esam pārliecināti, ka attīstības kontrastus lielā mērā izskaidro tieši tas, cik lielā mērā dažādas pilsētas un novadi tiešām cenšas panākt, ka to ekonomika aug, nevis runā par to vēlamības izteiksmē.

Kur ir, tur rodas

Veidojas interesanta situācija – pilsētas, kurām jau klājas salīdzinoši labi, visvairāk dara, lai turpinātu attīstīties. Tur ir dziļa loģika. Cilvēku prioritātes un domāšanas veidu nosaka viņu dienišķā darba kārtība. Omulīgas lejupslīdes pārvaldīšanas scenārijā jaunas rūpnīcas būvniecība pilsētā var būt traucēklis, daudzos veidos.

Piemēram, būs vairāk smago automašīnu, kuras traucēs iedzīvotāju mieru. Vietējiem uzņēmumiem, kuri savā nodabā mierīgi rosās un jūtas puslīdz komfortabli, būs vairāk jākonkurē par darbaspēku. Jaunienācēji var būt prasīgi pret pārvaldības kvalitāti, justies neatkarīgi, neizrādīt pietiekamu cieņu vietējām autoritātēm, sūdzēties par nebūšanām "Panorāmai". Lai nodrošinātu sajūtu, ka kaut kas tiek darīts, pietiek ar Eiropas fondiem un pašvaldību izlīdzināšanas fondu, ar kuru palīdzību var uzbūvēt kādu skaistu strūklaku vai varbūt pat peldbaseinu. Par sociāli ekonomisko rādītāju lejupslīdi var vainot kādus ārējus apstākļus, valdību, "kas nedomā par tautu" un tamlīdzīgi. Turpretim, ja ekonomika attīstās, aug darbavietu skaits, var rasties mājokļu trūkums, un tā savukārt jau var tikt uzskatīta par vietējās varas risināmu problēmu. Vārdu sakot, šādā pasaules skatījumā investīcijas eksportspējīgajās nozarēs ir drīzāk ļaunums.

Par reālistisku darbu ekonomiskās izaugsmes veicināšanai nevar uzskatīt pasludinātu vēlmi attīstīt tūrismu, kas ir ļoti populāri. Kā jūnija beigās Cēsīs notikušajā festivālā "Lampa" pauda Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis, tūrisma nauda reģionos "nogulsnējas" vāji, salīdzinot ar ietekmi, ko rada darba vietas ražošanā. Viņš arī atklāja, ka sākotnēji bijis skeptisks par nepieciešamību piesaistīt pilsētai jaunus uzņēmumus. Ekonomiskā aktivitāte novadā jau tobrīd bija augsta, bezdarbs 3-4% līmenī. Taču tad viņš mainījis viedokli, saprotot, ka jaunu uzņēmumu ienākšana novadā liks aktīvāk strādāt jau esošajiem.

Salīdzinot Smilteni ar lielāko daļu Latvijas pilsētu, nešķiet, ka tai būtu visizmisīgākā nepieciešamība piesaistīt jaunus investorus. Pašā Smiltenē dzīvo vien apmēram 5,5 tūkstoši cilvēku, taču pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē izvietoti Latvijas Top10 pārstāvji tādās nozarēs kā mežsaimniecība, kokapstrāde, piena pārstrāde, mēbeļu ražošana, ceļu būve. Tur ir arī vairāki citi nozīmīgi mežizstrādātāji, kokapstrādātāji, arī galvenais birojs vienam no lielākajiem vietējā kapitāla tirdzniecības tīkliem. Novadā, kurā kopā dzīvo ap 13 tūkstošiem cilvēku, ir vismaz 20 uzņēmumu, kuru apgrozījums pārsniedz divus miljonus eiro. Kopā ar Valmieru un Cēsīm pilsēta veido Vidzemes ekonomisko kodolu. Taču tieši šīs pilsētas vadība aktīvi runā ar potenciālajiem investoriem.

Stabilitāte ir neiespējama

Ar investoriem ir jārunā, jo pilsētām, kuras patiešām vēlas attīstīties, ir jācenšas augt lielākām. Visām. Rīga ir ļoti liela Latvijas mērogā, taču vien vidēja lieluma pilsēta Eiropā un pasaulē. Tās pilsētas, kurās dzīvo daži desmiti tūkstoši cilvēku, iegūs no lielāka un daudzveidīgāka prasmju piedāvājuma uzņēmējiem, no industriālās bāzes dažādošanas, kas mazinās atsevišķu uzņēmumu darbības pārtraukšanas risku. Turklāt starpība starp Latvijas un Rietumeiropas konkurētspēju cilvēku piesaistē vēl ir ļoti liela. Tā kā lejupejas spirālē iestigušās vietas ekonomiski aktīvie cilvēki turpinās pamest, viņiem ir jāpiedāvā citas vietas Latvijā, kur dzīvot. Pašvaldībām, kuras efektīvi strādā attīstības veicināšanai, nebūs jāuztraucas, kur ņemt cilvēkus.

Arī kopējo demogrāfisko tendenču mainīšana ir reālistisks mērķis, jo pērn kopprodukts pēc pirktspējas paritātes Latvijā jau par 62% pārsniedza pasaules vidējo. Šī gada sākumā četru ceturkšņu kopējā pasažieru neto plūsma (starpība starp atbraukušajiem un aizbraukušajiem) Rīgas lidostā un jūras ostās kļuva pozitīva pirmo reizi, kopš pieejami šādi dati — no 2005. gada. Tas vēl neko nepierāda, taču ir ļoti interesants signāls.

Vairākums Latvijas novadu par Smiltenes attīstības līmeni var tikai sapņot. Taču tieši vietās, kur attīstība būtu visvairāk vajadzīga, centieni to veicināt nereti ir visvājākie. Daudzas vietas ir iegājušas stagnācijas un lejupslīdes apburtajā lokā, kuru veido savstarpēji savijušies ekonomiskie, politiskie un sociālie faktori. Uzskatām, ka valsts pārvaldē ir jādarbojas principam, ko dēvē par subsidiaritāti – lēmumi ir jāpieņem iespējami zemākajā līmenī, vistuvāk vietām, kuras tie ietekmē un cilvēkiem, kuru dzīvi tie skar. Taču arī lēmumu pieņēmējiem jābūt pietiekamām analītiskajām spējām, resursiem to īstenošanai, un arī motivācija ir svarīga.

Divu ātrumu Latvijas scenārijs noteikti nav optimāls, šeit nerunāju vēlamības izteiksmē. Ja ciemi, novadi un pat pilsētas iztukšojas, tas ir skumji. Ja vēl ļoti labi apdzīvojamas mājas vienā vietā tiek pamestas, cituviet būvējot jaunas, tas ir nepraktiski. Taču cerība nav politika, dzīvošana iedomu pasaulē nepalīdzēs. Piedāvājam dažas idejas par to, kā "neitralizēt" stagnējošas vietējās pārvaldes ietekmi uz uzņēmumu iespējām attīstīt darbību:

  • Demokrātija jeb tās imitācija beidzas brīdī, kad ir apstiprināts teritoriālais plānojums. Ja reiz tajā ir rakstīts, ka drīkst būvēt rūpnīcu, kas ir līdz 10 metrus augsta, zaļā krāsā un dzirdama līdz 500 metru attālumā, tad tādu tur drīkst būvēt. Nekādas papildu spriešanas par to nav nepieciešamas un pat nav pieļaujamas. Tas ietaupīs laiku, radīs lielāku noteiktību un mazinās korupcijas riskus.
  • Panākt, lai plānošanas reģioni beidzot kļūtu par kaut ko daudz vairāk nekā statistiskām vienībām. Daļēja alternatīva būtu vājāko novadu apvienošana.
  • Noteikt, ka turpmāk komforta un skaistuma investīcijas – strūklakas, peldbaseini u.t.t. ir finansējami par ES fondiem vai citu subsīdiju palīdzību tikai tad, ja ir izveidotas noteiktas industriālo zonu platības uz vienu iedzīvotāju vai darbavietu skaits eksportspējīgajās nozarēs.

To, ka pašvaldību ieinteresētība uzņēmumu piesaistē var būt liela, apliecina AS "Latvijas Finieris" pieredze, investējot finiera un saplākšņu ražotnēs Igaunijā un Lietuvā. Tur uzņēmums ir sastapies ar ļoti lielu ieinteresētību un labi organizētu, koordinētu atbalstu no vietējās varas puses. Bieži viesi uzņēmumā ir bijuši šo valstu vēstnieki, uzņēmums saņēmis neskaitāmus jautājumus un ieinteresētības apliecinājumus no šo valstu attīstības aģentūru, atbildīgo ministriju puses, kuru mērķis ir bijis pārliecināties, ka investors ir ar visu apmierināts.

Arī Latvijā uzņēmums ir saņēmis nodokļu atlaides, ES fondu līdzfinansējumu un pretimnākošu attieksmi no dažādām iesaistītajām pusēm, tāpēc uzņēmējdarbības vide kopumā vērtējama kā laba. Tomēr investoriem, kuri regulāri attīsta savu darbību dažādos valsts reģionos, ir būtiski, lai pašvaldību un valsts institūciju komunikācija ar uzņēmējiem būtu proaktīva un vēl svarīgāk – savstarpējā mijiedarbība maksimāli koordinēta, pieņemot pēc iespējas ātrus un savstarpēji papildinošus lēmumus. To, vai šāda sistēma Latvijā vienmēr un visur darbojas, katrs lai spriež pats no savas pieredzes.

Ja ar tādu pašu kaisli, patosu un enerģiju, kādu daļa pašvaldību un to pārstāvju ir veltījuši reformu apkarošanai, tās būtu veltījušas attīstības veicināšanai, varbūt tām nebūtu nekādas vajadzības pretoties reformām. Interesanti, ka tieši pašvaldības, kuras ir bijušas sekmīgas investoru piesaistē, kā Smiltene un Ventspils, arī ir bez lielas tielēšanās reformējušas savas izglītības iestādes. Ventspils pat ir izmēģinājusi vidējās izglītības satura reformu, pirms tas noticis valstī kopumā. Panākumi ekonomikas attīstīšanā pārveido vietējo politisko kultūru, maina domāšanu un ceļ pārvaldes kompetenci. Savukārt pasīva naudas apsaimniekošana noved pie lielākas atkarības no subsīdijām un sajūtas, ka par attīstību ir atbildīgs kāds cits.