Trimdas rakstnieks Uldis Ģermanis uzsvēris, ka latviešiem īpaši jāuzmanās, kad pretinieka arsenālā ir viltības ieroči, jo reizēm latviskā labticība pāraug negatīvākā iezīmē - vientiesībā.

Četras lietas, ko mums pavēstījis Nils Ušakovs:

1)      "Visu Latvijai!"-TB/LNNK ministri, kas balsoja pret līdzekļu piešķiršanu parakstu vākšanai, esot izrādījuši necieņu daļai Latvijas iedzīvotāju. Tāpēc tagad esot jāparakstās "par savu pašcieņu".

Pirmkārt, necieņa ir tērēt Latvijas pilsoņu naudu parakstu vākšanai pret Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas jēgu. Latvijā nebūs divas valsts valodas. Ja šo statusu piešķirtu krievu valodai, vairs nebūtu motivācijas mācīties un runāt latviski; krievu valoda kļūtu par vienīgo valsts valodu. Tā vairs nebūtu Latvija.

Otrkārt, arī latviešiem pašcieņas un cieņas jautājums nav svešs. Nonākdami trimdā daudzi latvieši iemantoja cilvēku cieņu ar savu darbu un iekļaušanos vietējā kultūrā. Diez vai cieņa būtu iegūta ar savu interešu diktēšanu, kas nonāk pretrunā ar valsts pamatvērtībām. Cita starpā tas neliedza iespēju no paaudzes paaudzē saglabāt latvietību.

2)      Rīgas mērs parakstījies "par" referenduma rosināšanu, bet sakās atbalstām latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Jo vairāk cilvēku parakstīsies par krievu valodu kā valsts valodu, jo vairāk šīs domas piekritēji mobilizēsies un saglabās cerību to kādreiz ieviest. Ušakova priekšzīme nenoliedzami iedvesmos lielu svārstīgo cittautiešu daļu, kas citādi būtu gatavi referendumu noliegt. Lai kādos vārdos tiktu nosaukts šis solis, iznākums nemainās: stiprinās latviešu valodas apkarotāju pozīcijas. Katra diena, kad galvaspilsētas mērs ir Ušakovs, tagad iedrošina padomju laiku valodas politikas cienītājus.

3)      SC vēlētāji apliecinājuši maksimālu toleranci un gatavību kompromisiem, atbalstot ideju par trīs gadu moratoriju likumdošanas iniciatīvām, kuras skar vēsturiskus un nacionālus jautājumus.

Ja šis piedāvājums ir kompromisu un tolerances maksimums (!!!), tad šausmas pārņem iztēlojoties, kas būtu minimums. Moratorijs - nekā nedarīšana situācijas uzlabošanai. Vai šodien latvietis savas valsts lielajās pilsētās sabiedriskajā transportā, veikalos, policijā, saskarsmē ar citiem iedzīvotājiem var vienmēr brīvi runāt latviski? Vai latvietis var būt pasargāts no ņirgāšanās par savas tautas vēsturi un senču ciešanām, kad ik pa laikam sastopas leģionāru pielīdzināšanu fašistiem vai "CCCP" uzrakstiem un simboliku pilsētu ielās? Vai jājūtas bezgala laimīgiem, ka Jūrmalu burtiski izpērk Krievijas miljonāri vai TV ekrānus drīz var pamest pēdējie vietējā satura kanāli? Moratorijs - tā visa saglabāšana esošajā līmenī... Trīs gadus... Un pēc tam? Kas pēc tam, kad šī "maksimālā tolerance" beigsies?

4)      Ja krievi un krievvalodīgie kļūs par latviešu sabiedrotajiem, tad tas arī būs Latvijas, latviešu valodas un latviešu kultūras  saglabāšanas un attīstības garants.

Pilnībā piekrītu, ka tas ir ārkārtīgi būtisks uzdevums. Taču vai Ušakova un Lindermana plāni ir pareizais ceļš, lai to sasniegtu? Katrs SC balsojums pret latviešu valodas stiprināšanu (nemaz nerunājot par divvalodības popularizēšanu) stiprina informatīvās telpas sašķeltību. Ušakovam ir ļoti izdevīgi, ka krieviski runājošais vēlētājs ir pilnībā atkarīgs no krieviski rakstošā un raidošā rupora, kas mūžīgi reklamēs SC kā vienīgos un pareizos, neatkarīgi no jebkādiem korupcijas skandāliem, pret tiesiskumu vērstiem balsojumiem, dubultstandartu attiecināšanu komunikācijā ar latviešiem un citiem nesmukumiem.

Jo stingrākas būs latviešu valodas pozīcijas (apmācība skolās, likums, likuma kontrole, noteikumi medijiem utt.), jo lielāka būs reālā vajadzība krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem un citiem apgūt latviešu valodu izcilā līmenī. Tas savukārt radītu priekšnoteikumus vispusīgai plašsaziņas līdzekļu izvēlei, kas, protams, nesaskan ar SC politiskajām interesēm.

Secinājumi:

  • "SC" solījumi (zvēresti, programmas, vienošanās) būs aktuāli tikai līdz taktiskā mērķa sasniegšanas brīdim (piemēram, iekļūšanai valdībā) un ne mirkli ilgāk;

  • Izšķirīgos brīžos "SC" allaž nostāsies pret latviešu valodu un latvisku Latviju, to vienmēr pamatojot ar skaistām frāzēm par draudzību un vienlīdzību;

  • Pašreizējā "SC" politika ir tikai "ziediņi" jeb, Ušakova vārdiem runājot, "tolerances un kompromisu maksimums". Īsto "SC" iepazīt varētu tad, kad tas nostiprinātos ministriju piramīdās, specdienestos, medijus uzraugošajās iestādēs;

  • "SC" ir politiski ieinteresēti, lai Latvijā stiprinātos divkopienu valsts pazīmes un lai tās elektorāts būtu lingvistiski šķirts no pārējās Latvijas informatīvās telpas.