Patiešām — pieredze rāda, ka pašvaldībās, kur ir izveidota vienota, nesarežģīta dalīto atkritumu savākšanas sistēma, cilvēki labprāt iesaistās šķirošanā. Grupēt dažādas lietas patīk arī bērniem un pusaudžiem, viņi labprāt sakrāj tukšās skārdenes, PET pudeles, kartona iepakojumus un polietilēna maisiņus.

Vienlaikus sarunās ar iedzīvotājiem bieži vien atklājas, ka nav ticības dalītai sistēmai, jo, viņuprāt, viena un tā pati mašīna savāc gan sašķirotos, gan nesašķirotos atkritumus, turklāt poligonā tāpat visi atkritumi nonākot vienuviet. Patiesībā pēc katra atkritumu veida brauc atsevišķa mašīna, taču nolīgtajam uzņēmumam visas mašīnas ir vienādas, tādēļ ar neapbruņotu aci nav atšķiramas.

Svarīgi atcerēties, ka šķirotos atkritumus ir viegli sabojāt, proti, atliek konteinerā iemest kaut vienu maisiņu ar kartupeļu mizām, lai tā saturs tiktu klasificēts kā parastie mājsaimniecības atkritumi, kas izvedami par maksu.

Taču jau pavisam drīz izvairīties no atkritumu šķirošanas būs teju neiespējami. Saskaņā ar "Eurostat" datiem 2016. gadā katrs Latvijas iedzīvotājs "saražoja" vidēji 410 kilogramus atkritumu, taču četras piektdaļas no tiem nešķirotas nonāca poligonos. Taču tuvākajos gados strauji pieaugs dabas resursu nodoklis par nešķirotu mājsaimniecības atkritumu savākšanu. Ja pērn par vienas tonnas apglabāšanu bija jāmaksā 25 eiro, tad šogad tie ir jau 35 eiro par tonnu, 2019. gadā – 43 eiro, bet 2020. gadā – 50 eiro par tonnu.

Citiem vārdiem sakot – par katru nodoto/izmesto kilogramu pēc dažiem gadiem būs jāmaksā pieci centi. Tas ir daudz, tādēļ ir skaidrs, ka ierastā sistēma kļūs finansiāli ļoti neizdevīga. Atliek šķirošana. Par šķiroto atkritumu izvešanu šobrīd jāmaksā nav nekas, turklāt, nodalot papīru, plastmasu, stiklu, samazinās nesašķiroto atkritumu apjoms, tādēļ par izvešanu ir jāmaksā mazāk.

Otrkārt, Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi līdz 2035. gadam panākt, ka atkritumu poligonos tiks noglabāti tikai 10% (!) atkritumu. Pārējie būtu jāšķiro un jāpārstrādā. Iemesls – Eiropā kopumā ik gadu tiek zaudēti aptuveni 600 miljoni tonnu materiālu, kurus varētu pārstrādāt vai atkārtoti izmantot.

Faktiski tas nozīmē, ka laika vairs nav un ir aktīvi jādomā par to, kā ātri un nesāpīgi ieviest šķirošanu. Piemēram, "Civinity" Latvijā, uzsākot kādas mājas apsaimniekošanu, piesaka gan mājsaimniecības, gan arī kādu šķiroto atkritumu konteineru. Ja iedzīvotāji aktīvi līdzdarbojas un nepiesārņo sašķiroto atkritumu konteinerus, tad pārvaldnieks piesaka papildu konteineru citiem atkritumu veidiem, lai vēl vairāk veicinātu šķirošanu. Šī būtībā pasīvā taktika atbilst tam, kā dalītie atkritumi tiek savākti no iedzīvotājiem. Taču tās principus var uzlabot.

Piemēram, neliekot cilvēkiem lauzīt galvu ar vairākiem konteineriem, bet vienkārši dalīt atkritumus divās grupās: šķirotie atkritumi (plastmasa, stikls, papīrs, kartons, plēve utt.) un mājsaimniecības atkritumi (čipsu pakas, lietoti vienreizējās lietošanas trauki, augļu un dārzeņu mizas u. c.). Tā dara, piemēram, Kuldīgas iedzīvotāji. Tālāk jau sašķirotos atkritumus atbilstoši savām vajadzībām sadala atkritumu apsaimniekošanas kompānijas. Šāda sistēma ir ieviesta Lietuvā un strādā ļoti labi.

Otrs veids ir piedāvāt iedzīvotājiem īpašus maisus atkritumu šķirošanai, kurus pēc tam var novietot pie konteineriem. Šādi kompakti maisi labi noderētu vietās, kur vairākus konteinerus novietot ir grūti, piemēram, Vecrīgā. Iespējams, ir vēl kādi citi atraktīvi risinājumi, taču, manuprāt, svarīgākais būtu visas valsts līmenī ieviest atkritumu dalīšanas principus, kas iedzīvotājiem ir saprotami un viegli izpildāmi.