Renāte Ābeltiņa: Dželsomino melu zemē. Laja (filologa) skats uz ekonomiku  (3)

Taču 2008. gadā sabruka arī tirgus ekonomika. Šķita, ka piepildās Ļeņina pareģojums par kapitālisma sabrukumu. Palūkosimies, vai tas patiešām notiks.

Savā lekcijā Džordža Vašingtona universitātē šā gada aprīlī bijušais Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns teica, ka līdz krīzei valdīja uzskats, ka "ierobežojumu atcelšana un privatizācija izraisīs izaugsmi un labklājību. Finanšu tirgi novirzīs resursus uz visražīgākajām jomām un efektīvi uzraudzīs paši sevi. Un globalizācijas vilnis pacels spārnos visus sapņu kuģus".

Palūkosimies uz to, kas faktiski notika, ar dokumentālās filmas "Iekšēja lieta" (Inside Job) režisora, scenārija autora un producenta Čārlza Fergusona (Charles Fergusson) acīm. Filmā ir analizēta finanšu institūciju krīze, kas visā pasaulē izraisīja ekonomikas krīzi, kurā desmitiem miljoniem cilvēku zaudēja savus ietaupījumus, darbu un mājokli. Bumba ar laika degli izrādījās ierobežojumu atcelšana un privatizācija banku sektorā. Tā, piemēram, kad 3 lielākās Islandes bankas tika privatizētas , tās aizņēmās no ārzemju bankām naudu 120 miljardu dolāru apmērā, lai gan Islandes iekšzemes kopprodukts ir tikai 13 miljardi dolāru. Kad šīs bankas bankrotēja, cilvēki, kas tajās bija aizņēmušies naudu, lai pirktu ārzemju uzņēmumus, pilis un citus dārgus mājokļus, kā arī jahtas un personīgās lidmašīnas, kā to darīja, piemēram, Jans Juhansons, neko nezaudēja, bet par visu nācās maksāt sabiedriskajam sektoram. Kā izteikušies daži Eiropas Parlamenta deputāti, bankas savu peļņu privatizēja, bet zaudējumus nacionalizēja. Te nu gan jāpiebilst, ka Islandes tauta divos referendumos atteicās maksāt ārzemju bankām, kas bija aizdevušas naudu Islandes privātajām bankām. Izklausās loģiski — ja bankas tāpat kā jebkurš cits uzņēmums riskē ar savu kapitālu, tad tām arī jāsamierinās ar zaudējumiem.

ASV notika tāds pats process, tikai ar vēl lielāku azartu. Bankas par savu galveno uzdevumu vairs neuzskatīja reālās ekonomikas finansēšanu, bet spekulatīvus un riskantus darījumus ar pašu izgudrotiem inovatīviem, sarežģīti strukturētiem finanšu ieguldījumu produktiem, kā, piemēram, ar atvasinātiem instrumentiem (derivatives), nākotnes līgumiem (futures), parādsaistībām (debt obligations), hipotekārām ķīlu zīmēm (mortgage bonds), paaugstināta riska aizdevumiem (subprime loans), kredītriska (kredītsaistību nepildīšanas) mijmaiņas darījumiem (credit default swaps) un ar riskantiem aktīviem nodrošinātām parādsaistībām (collateralized debt obligations – CDO), atkārtoti pārvēršot vērtspapīros kredītproduktus (securitization). Tādējādi radās milzīga finanšu piramīda, kuras sabrukums bija nenovēršams. Šis process sākās astoņdesmito gadu sākumā, kad prezidenta Ronalda Reigana administrācija atcēla vairākus likumus, kas ierobežoja banku sektoru, sākot ar to, ka atļāva bankām veikt darījumus ar noguldītāju naudu. Bankas sāka gūt neiedomājami lielu peļņu. Tā, piemēram, Lehman Brothers darbinieks Ričards Kuks (Richard Cooke) īsā laikā nopelnīja 485 miljonus dolāru. Ar laiku tika izstrādāts milzīgs melu un krāpšanas mehānisms. Liela nauda tika maksāta kredītreitingu aģentūrām, kas par 50 000–100 000 dolāriem piešķīra risku ieguldījumu fondiem un bankām augstus reitingus. Piemēram, Lehman Brothers divas dienas pirms bankrota bija reitings AA, tāpat kā ASV starptautiskajai apdrošināšanas korporācijai AIG, ko valdība bija spiesta nacionalizēt. Turklāt to Hārvarda, Kolumbijas un Kalifornijas (Bērklija) universitātes profesoru intereses, kas konsultēja gan bankas, gan valdības, bija tik cieši savijušās ar banku interesēm, ka viņi noliedza, ka atrodas interešu konfliktā. Piemēram, Frederiks Miškins (Frederic Mishkin), Kolumbijas Universitātes profesors un bijušais ASV Federālo rezervju bankas valdes loceklis (2006.–2008.), par pētījumu par Islandes banku sistēmu, ko īsi pirms tās sabrukuma viņš novērtēja kā stabilu, saņēma no Islandes Tirdzniecības palātas 124 000 dolāru. Tādi Hārvarda universitātes profesori kā Lerijs Samerss (Larry Summers) un Mārtins Feldsteins (Martin Feldstein) ir miljonāri. Grūti ir atrast vēl kādu citu valsti, kuru universitāšu profesori būtu miljonāri. Minētajā filmā ir secināts, ka Amerikas banku sistēma kriminalizējās. Banku mākleri apzināti pārdeva labticīgajiem pircējiem vērtību zaudējušus vērtspapīrus. Riska ieguldījumu fondi "Tricadia" un "Magnetar" pārdeva riskantus vērtspapīrus, tā sauktās nodrošinātās parādsaistības vai CDO, kas patiesībā bija augsta riska hipotekāro kredītu obligācijas, turklāt paši spekulējot finanšu tirgos pret šo obligāciju pircēju interesēm ar kredītriska mijmaiņas instrumenta palīdzību. Bankas ne tikai vairs nav ieinteresētas reālās ekonomikas finansēšanā, bet spekulē pārtikas tirgos ar vispārējām pirmās nepieciešamības precēm, izmantojot pārtikas preču atvasinātos instrumentus (food commodity derivatives), un šīs spekulatīvās darbības ir izraisījušas 50 % no nesenā pārtikas preču cenu pieauguma. Lai nepieļautu banku regulēšanu un reformas, tās ASV uztur aptuveni 3000 lobistu, kuru algošana bankām no 2000. līdz 2008. gadam izmaksāja 5 miljardus dolāru. Turklāt, kad bankrotēja ASV investīciju banka Lehman Brothers un nekustamā īpašuma kreditēšanas kompānijas Fannie May un Freddie Mac, izpilddirektori un valžu locekļi netika ne apcietināti, ne sodīti, bet tiem pat tika piešķirtas kompensācijas vairāku desmitu miljonu dolāru apmērā.

Eiropas Savienība reaģēja uz banku krīzi, izveidojot vairākas uzraudzības iestādes — Eiropas Uzraudzības iestādi (EUI), Eiropas Banku iestādi (EBI), Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (EVTI) un Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK). Tika pieņemta arī Kapitāla prasību direktīva attiecībā uz kapitāla prasībām, kas piemērojamas tirdzniecības portfelim un atkārtotai pārvēršanai vērtspapīros, un attiecībā uz atlīdzības politikas uzraudzības pārbaudi. Arī Bāzeles Banku uzraudzības komiteja pieprasīja aizņemto līdzekļu samazināšanu bankās un spekulatīvu darījumu ar aizņemtām akcijām aizliegumu. Eiropas Komisija gatavojas šā gada oktobrī iesniegt priekšlikumu ieviest finanšu darījumu nodokli.

Lai gan Baraks Obama vainoja Volstrītu finanšu un ekonomikas krīzes izraisīšanā, tomēr reāli pasākumi pret bankām sākumā netika vērsti. Valdība ieguldīja 700 miljardu dolāru galvenokārt finanšu institūciju glābšanā. Par finanšu ministru tika iecelts Timotijs Geitners (Timothy Geithner), Federālo rezervju bankas krīzes laika vadītājs, par Federālo rezervju bankas vadītāju — Viljams Dadlijs (William Dudley), Goldman Sachs bijušais darbinieks. Par galveno padomnieku finanšu jautājumos Baraks Obama izvēlējās Leriju Samersu, bijušo ASV Valsts kases sekretāru un Hārvarda universitātes profesoru.
Tātad kas notiek ar tirgus ekonomiku, kuru būtu jāregulē tirgum, bet kurā baumas, meli vai nopirkti reitingi var izraisīt paniku biržās un haosu ekonomikā? Turklāt ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs varam uzskatīt, ka brīvā tirgus likumi globālā pasaulē vairs nedarbojas — tie ir lielie starptautiskie uzņēmumi, kas ir apvienojušies, lai novērstu konkurenci savā starpā un "aprītu" konkurējošos mazākos uzņēmumus. Visspilgtākie piemēri ir Rīgas porcelāna rūpnīca un Līvānu stikla fabrika. No abām rūpnīcām ir palikuši tikai muzeji, jo ārzemju uzņēmumiem, kas tās nopirka, konkurence nebija vajadzīga.
Visu šo iemeslu dēļ gribas piekrist Kanādas žurnālistes un rakstnieces Naomi Kleinas (Naomi Klein) grāmatā "Šoka doktrīna. Katastrofu kapitālisma uznāciens" ("The Shock Doctrine: The Rise of Disaster Capitalism") veiktajai politekonomiskajai analīzei. Mani izbrīna tas, ka par šo grāmatu Latvijā vēl nav parādījušās izvērstas recenzijas, lai gan tā angliski iznāca 2007. gadā un latviski — šā gada jūlijā un ir viena no visplašāk lasītajām grāmatām pasaulē (pārtulkota 20 valodās). Laikam jau tāpēc, ka tajā izteiktās atziņas mums nav visai glaimojošas, jo mēs tāpat kā citas postkomunisma valstis, ieskaitot Krieviju, akli sekojām neoliberāļu teorijām (Čikāgas ekonomistu skola ar Miltonu Frīdmenu (Milton Friedman) priekšgalā; Polijai un Krievijai bija pat viens un tas pats padomdevējs tautsaimniecības reformēšanas jautājumos —šīs skolas pārstāvis Džefrijs Sakss (Jeffrey Sachs)), teorijām, kas balstās uz trim "vaļiem" —ekonomikas liberalizāciju, privatizāciju un valsts sektora sašaurināšanu, un izdevumu samazināšanu sociāliem mērķiem — un noveda pie uzņēmumu slēgšanas, masu bezdarba, lēta importa plūdiem, galu galā, pie sociālās nevienlīdzības un noslāņošanās, koncentrējot bagātību šauras elites rokās (aptuveni 20 % no valstu iedzīvotājiem) un radot 80 % trūcīgo (piemēram, Polijā 1989. gadā tikai 15 % no valsts iedzīvotājiem atradās zem nabadzības sliekšņa, bet 2003. gadā — jau 59 %). Taču par labklājības valsti var saukt tikai tādu valsti, kurā ir plaša vidusšķira, kā tas bija Argentīnā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados (95% lasītprasme, bezmaksas izglītība un bezmaksas veselības aprūpe) pirms apvērsuma vai Āzijas "tīģervalstī" Dienvidkorejā (pie vidusšķiras 1996. gadā Korejā piederēja 63,7 % no valsts iedzīvotājiem).

Dominiks Stross-Kāns savā lekcijā brīdināja: "Ieilguša bezdarba un nevienlīdzības letālais kokteilis var apdraudēt sociālo kohēziju un politisko stabilitāti, kas savukārt ietekmē makroekonomisko stabilitāti. Ilgtspējīgu izaugsmi nodrošina vienlīdzīgāka ienākumu sadale" Turklāt viņš uzskatīja, ka "veidojot jauno makroekonomisko struktūru, svārsts mazliet novirzīsies no tirgus uz valsts pusi". Viņš secināja, ka atjaunotnei ir jāskar trīs galvenās jomas — ir vajadzīga " jauna pieeja ekonomikas politikai, jauna pieeja sociālajai kohēzijai un jauna pieeja sadarbībai un daudzpusējiem sakariem". (Par savu jauno ideju paušanu Dominiku Strosu-Kānu jau ir ķēris atriebības dievietes zobens, un viņš tagad ir neitralizēts). Iepriecina tas, ka arī jurists un rakstnieks A. Grūtups ir secinājis, ka Latvijā bija nepieciešams saglabāt tradicionālo ražošanu, ka "mēs ar vieglu roku pakļāvāmies liberālajai teorijai un visu privatizējām, kā dēļ ļoti daudzas nozares izčibēja un pazuda".

Lai gan negribas pāragri priecāties, jo, kā jau Marks Tvens ir teicis, "vienīgā atšķirība starp kaķi un meliem ir tā, ka kaķim ir tikai deviņas dzīvības", taču pamazām svārsts jau sveras uz jaunas politikas pusi. Dzirdam, ka Islandes bijušais premjers Geirs Horde tiks tiesāts par finanšu krīzes izraisīšanu. Dzirdam, ka 17 ASV kredītiestādes (Bank of America, Goldman Sachs, Citigroup, J.P. Morgan Chase, Morgan Stanley u.c.) tiek iesūdzētas par krāpšanos, pārdodot sekundārā hipotekārā tirgus uzņēmumiem ķīlu zīmes par 190 miljardiem dolāru, kuras strauji zaudēja vērtību. Dzirdam par Baraka Obamas lielajiem plāniem atdzīvināt ekonomiku un radīt jaunas darbavietas (pāris gadu laikā katru mēnesi ir jārada 300 000 darbavietu), samazinot nodokļus gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem (samazinājums par 240 miljardiem dolāru), par palīdzību ilgtermiņa bezdarbniekiem un ieguldījumiem lielos infrastruktūras projektos, par 35 miljardu dolāru atvēlēšanu skolotājiem, lai tos nevajadzētu atlaist no darba, kā arī policijai un ugunsdzēsējiem. Daži pat runā, ka ir sācies otrais "Jaunais kurss"(Pirmo, kā zinām, īstenoja prezidents Rūzvelts trīsdesmitajos gados, pamatojoties uz Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) ekonomikas teoriju) . Arī iedzīvotāji paši iesaistās šajā jaunajā politikā, veidojot sabiedriskas organizācijas, kuru devīze ir: "Nevis konkurence, bet sadarbība" (Cooperation instead of competition). Arī Latīņamerikā notiek lielas pārmaiņas (pie mums gan par tām maz raksta, un mēs turamies pie novecojušiem stereotipiem). Brazīlijā 1,5 miljoni zemnieku no Bezzemnieku kustības (MST) ir izveidojuši simtiem kooperatīvu, lai atgūtu gadu desmitiem neapstrādātus laukus. Argentīnā darba ņēmēji bankrotējušās rūpnīcās izveido kooperatīvus ar demokrātisku pārvaldību. Venecuēlā 2006. gadā bija 100 000 kooperatīvu, kuros strādāja 700 000 strādnieku. Un, galu galā, tas bija arī Polijas strādnieku partijas "Solidaritāte" plāns, kuru tā nespēja ieviest iepriekšējās komunistiskās valdības parāda (40 miljardi) un augstās inflācijas (600 %) dēļ, jo aizdevumam līdzi nāca noteikumi par vispārēju privatizāciju. Arī pašas Latīņamerikas valstis vairs nepaļaujas uz Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumiem un nepiedalās tajā ar savu kapitālu, bet kooperējas savā starpā.

Mēs pašlaik esam krustcelēs. Iepriecina, ka arī Latvijā cilvēki arvien vairāk iekļaujas savas valsts dzīvē, neatstājot visu partijās iesaistīto cilvēku (1,5 % no valsts iedzīvotājiem)rokās. Tā Jānis Miežagrauds ziņo par domubiedru grupu ar labām juridiskām zināšanām, kas seko izmaiņām likumdošanā un jau ir ietekmējusi dažus likumu grozījumus. Žurnāla "Ir" 34. numurā Sanita Jemberga raksta: "Kamēr politiķi priekšvēlēšanu kampaņā sacenšas vairāksolīšanā, sabiedrībā veidojas "pretošanās kustības", kas piedāvā pozitīvus risinājumus tik smagām politiskajām problēmām kā latviešu izmiršana, vāja izglītības kvalitāte un tehnoloģisku inovāciju trūkums." Uzzinām par Latvijas Nākotnes fondu, kas risina demogrāfiskos jautājumus, par grupu, kura jau vairākus gadus darbojas izglītībā un kurā pārsvarā ir jauni cilvēki, kas grib uzņemties vairāk atbildības un realizēt savas idejas, neiesaistoties politikā. Viņi izstrādā programmu pirmajam jauniešu intelektuālās attīstības centram. Pastāv arī zinātnes un biznesa savienotāju komanda, kas grib atkārtot zviedru veiksmes stāstu Rīgā, izveidojot zinātnes parku. (Zviedru zinātnes parkā RIDEON ir 700 jauno tehnoloģiju kompāniju, kuru gada apgrozījums ir 5 miljardi kronu, un tas ir radījis 4000–5000 jaunu darba vietu). Atcerēsimies Raiņa vārdus: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies". Sestdien, izvēloties savas valsts nākotni, neaizmirsīsim šos vārdus.