Skolas grāmatas vai populārzinātniski izdevumu vēstures naratīvs vienmēr piedzīvo zināmu vienkāršošanu, kas parasti tiek darīts lai vēstures stāsts aptvertu pēc iespējas lielāku auditoriju. Šādā vienkāršošanā pazūd vēstures naratīva detaļas, nianses, kādas pretrunas, netīkami skaidrojumi, utt., kas ir piedodami līdz brīdim, kamēr vienkāršošana nekļūst par oficiālās politikas sastāvdaļu. 

Tādā gadījumā vēsture pilda ne vairs zinātniskas izpētes funkciju, bet gan kalpo par instrumentu, kam citam - lai attaisnotu kādas politiskas nostājas, noziegumus, būtu propagandas daļa vai kāds vēstures notikums kļūtu par nācijas identitātes centrālo kodolu. Mēs Latvijā varam runāt arī par naratīvu un kultūratmiņas sadursmi kaut gan drīzāk uz to būtu jāskatās arī kā uz atšķirīgu identitāšu sadursmi.

Veidojot konceptu "Krievu pasaule", viens no šī uzstādījuma vadmotīviem bija un ir "krievu vēsturiskā telpa" - ar to galvenokārt saprotot vietas, kur Krievijas impērija laikos vai PSRS pastāvēšanas laikā dzīvojuši krievi un turpina dzīvot vēl šodien. Vēsture kalpoja par rīku ģeogrāfijas noteikšanai, reducējot tos daudzos faktus, kāpēc tā vai cita etnosa krievvalodīgie dzīvo noteiktās teritorijās. Pēc Padomju Savienības sabrukuma, jaunā Krievija meklēja pamatus uz kā veidot nācijas identitāti, veidojot jaunus svētkus, piemiņas un atceres dienas, taču bez vērā ņemamiem rezultātiem jauno identitāti postpadomju Krievijā uzkonstruēt īsti nesanāca.

Tomēr 9.maija aktualizācija un sakralizācija pavēra iespējas ne tikai rast kodolu ap kuru audzēt nācijas identitāti, šie svētki kļuva arī par Krievijas tautiešu pulcētāju un politikas instrumentu. 9.maijs kā identitātes centrs Krievijas iedzīvotāju lielai daļai liek sevi asociēt ar uzvaras stāstu, ar varonību, ar ciešanu pārvarēšanu, visbeidzot ar visdiženākās valsts izveidi, un kurš gan psiholoģiski negrib būt uzvarētāja stāsta pusē, būt daļa no tā. 

Jāsaprot, ka padomju radītais traumatisms Krieviju iespējams ir skāris daudz vairāk nekā jebkuru citu no kādreiz PSRS sastāvā iekļautajām valstīm. Padomju Savienības pastāvēšanas laikā, cariskās Krievijas vēsture ne reti tika dēmonizēta un tā īsti neiederējās jaunā impēriskā veidojuma stāstā, savukārt jaunā Krievija pēc PSRS sabrukuma bija palikusi bez jebkāda vēstures stāsta - uz iepriekšējiem diviem laikmetiem nevarēja veidot nācijas identitāti, vismaz ne tiešā veidā.

2007.gads zināmā mērā kļuva par pagrieziena punktu Putina Krievijā, pasaules mediju uzmanība bija pievērsta faktam, ka Krievija atgriežas pie vienas "pareizās un oficiālās vēstures". Tai laikā tika izdoti pirmie Kremļa akceptētie mācību līdzekļi, kuri glorificēja visu, kas saistāms ar Otro pasaules karu, bet piemēram, Mihailu Gorbačovu aprakstīja kā cilvēku, kurš "iznīcinājis" Padomju Savienību. Viens no idejas autoriem, vienas, ideoloģizēti pielādētas vēstures radīšanai bija tā brīža Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Vladislavs Surkovs, viņš arī viens no "Krievu pasaules" koncepta autoriem. Jāsaka gan, ka vēstures politizācija savu apogeju piedzīvoja pagājušā gada martā, kad Vladimirs Putins Federālās sapulces priekšā paziņoja par oficiālu Krimas aneksiju. 

Šajā runā Putins daudzas reizes atsaucās uz vēsturiskā taisnīguma principiem, sakot ka "Krima vienmēr ir bijusi neatņemama Krievijas daļa", kuru jau 1783.gadā iekarojuši krievu karavīri. Jāatzīmē, ka arī runājot par Krievijas dzīves telpu Baltijā, tiek veidotas virkne atsauces uz praktiski visiem vēstures periodiem - sākot no akmens laikmeta un beidzot ar PSRS. Šāda atsaukšanās uz vēsturiskiem notikumiem pēc Kremļa ideologu domām pamato Krievijas tiesības iejaukties citu valstu iekšējās lietās.

Krievija vēstures politizācijas jautājumus ir risinājusi sistēmiskā veidā - atbalstot konkrētus pētniecības virzienus, veidojot jaunas institūcijas un stimulējot it kā neatkarīgu pētniecības centru rašanos, kā arī tiešā veidā padarot vēsturi par politiskās dienas kārtības jautājumu. Taču, piemēram, attiecībā uz Baltijas valstīm, Krievija ir meklējusi vietējos ietekmes aģentus ar kuru palīdzību īstenot savas vēstures politizācijas vadlīnijas un nostājas. 

Šie ietekmes aģenti, kuri ir Krievijas vēstures politikas konjunktūras sastāvdaļa, parasti redzami tieši šo "strīdīgo datumu" pasākumos, dažādās "tautiešu konferencēs" vai arī ir aktīvi cīnītāji pret "fašisma/nacisma" atdzimšanu Baltijas valstīs. Šie "vēstures speciālisti" reizēm savos secinājumos ir nonākuši pat tik tālu, ka mēģina saistīt savā starpā dažādus etnosus un pierādīt, ka balti ir cēlušies no krieviem (sliktākajā gadījumā - no slāviem), šādas idejas savulaik bija ļoti populāras valodu referenduma laikā un pirms 10.Saeimas vēlēšanām, kad Tatjanas Ždanokas PCTVL izdeva vairākas avīzes ar nosaukumu "Krievi Latvijā", kur stāstīja par krievu vēsturi Latvijā no aizvēstures laikiem.

Vēstures politizācija nu jau piecpadsmit gadus ir Krievijas oficiālās ārpolitikas sastāvdaļa un tiešā veidā skar tās kaimiņvalstis, pasludinot tās par senām slāvu vai krievu zemēm, gluži tāpat kā tas šobrīd notiek Ukrainā. Lai mēģinātu atbildēt uz jautājumiem, kā mūs skar Krievijas īstenotā vēstures politizācija, šogad 7.maijā Latvijas Kara muzejā uz starptautisku ekspertu diskusiju "9. maijs - vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?" pulcēsies vēsturnieki, politologi un mediju eksperti.