Leģionāru noliedzēji bieži vien apgalvo: absurdi sacīt, ka leģions ir cīnījies par brīvu Latviju, jo nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā latviešus sagaidījusi kolonizācija, ģermanizācija un nosūtīšana uz pakļautās PSRS attālākiem apgabaliem. Turklāt, ja leģionāri mobilizēti piespiedu kārtā, tad sanākot, ka Hitlers viņus spiedis cīnīties par Latvijas neatkarību. Protams, jāpiekrīt, ka Hitlers līdz pat pēdējam izturējās noraidoši pret Latvijas autonomijas projektiem, kurus kara gados izstrādāja Alfrēda Rozenberga vadītā Okupēto austrumu apgabalu reihsministrija un atbalstīja SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Brīva Latvija nebija viņu plānos.
Ja runājam par Latvijas kolonizāciju un represijām pret iedzīvotājiem, gan nevajadzētu aizmirst, ka Hitlera sabiedrotā 1939. - 1941. gadā Padomju Savienība ar tās diktatoru Staļinu priekšgalā šos plānus ar uzviju sāka īstenot drīz pēc Otrā pasaules kara beigām. Ne jau par Hitlera uzvaru, bet pret otrreizējo padomju ekspansiju cīnījās latviešu leģionāri, kuriem sarkanā armija bija ienaidnieks, kas likvidējis Latvijas neatkarību, iznīcinājis tās armiju un veicis represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk to draudēja okupēt otrreiz. Tiesa, šodien mēs pilnā mērā varam apgalvot, ka tīri objektīvi leģionāri nebūtu spējuši izcīnīt Latvijas neatkarību, taču tas vēl nenozīmē, ka viņi nevēlējās to atgūt.
Latviešu leģionāru uzticību brīvas, neatkarīgas Latvijas idejai apliecina daudzi un dažādi vācu, britu, amerikāņu un pat padomju karalaika dokumenti. Kaut vai Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas (LK(b)P CK) locekļa Diega 1943. gada 25. aprīļa ziņojums LK(b)P CK sekretāram Jānim Kalnbērziņam par to, ka latviešu karavīrus nevar uzskatīt par simpatizējošiem Hitleram: "Daudzi no viņiem domā par patstāvīgu Latviju tās iepriekšējā nozīmē un gaida Zviedrijas palīdzību. Šāda veida noskaņojums vēl vairāk izpaužas visā tautā. Īstu hitleriešu ir maz. Lielākā tautas daļa netic, ka vācieši paliks Latvijā. Tie slāņi, kas bija neapmierināti ar padomju varu, cer uz vecās Latvijas atgriešanos. Kādā veidā tas notiks, par to ir dažādi viedokļi." Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru atrašanos leģionā saprata ar cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neskatoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija.
Latviešu leģions un SS
Latviešu leģionāriem neviens nejautāja, vai viņi vēlas dienēt SS karaspēkā. Tas pamatā notika tāpēc, ka SS reihsfīrers H. Himlers savās interesēs interpretēja Hitlera vadlīnijas, ka tikai vāciešiem drīkst būt ieroči, attiecinot to tikai uz piederību vērmahtam, lai no nevācu tautām pakāpeniski veidotu savu SS karaspēku. Leģionāru vairāk formālā, nevis pēc būtības piederība SS organizācijai un viņu uz formas tērpiem nēsātās SS zīmotnes, šķiet, ir tās, kas vēl šodien mūsdienu demokrātiskās Latvijas visatļautības atmosfērā ļauj krievu valodā iznākošajai presei saukāt viņus par "nepiebeigtajiem esesiešiem". Šajā sakarā vērts pārdomāt vēsturnieka Kārļa Kangera rakstītās rindas, ka nacistu īstenotā "piespiedu mobilizācija bija viens noziegums, bet mobilizācija SS karaspēkam bija otrs, varbūt pat lielāks noziegums pret latviešiem".
Leģiona saistība ar SS ir uzsvērta arī bēdīgi slavenajā propagandas filmā "Baltijas nacisms" (2005), kuru Latvijas drošības policija "no juridiskā viedokļa" gan novērtēja kā tādu, kas "nepārkāpj nacionālā naida un nesaticības robežu". Cita starpā tajā ir citēts arī Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1946. gada 1. oktobra spriedums, kas pasludināja SS un tās apakšstruktūras par noziedzīgām. Taču gan minētās filmas veidotāji, gan daudzi citi šā dokumenta "tulkotāji" bieži "aizmirst" tajā pašā spriedumā minēto, ka šāds atzinums "neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un turklāt ja šīs personas nav piedalījušās tādos noziegumos". Šī atruna tad arī vistiešākajā veidā attiecas uz nospiedošo vairākumu latviešu leģionāru, kuri cīnījās frontē, nevis veica kādus nemilitāra rakstura uzdevumus. Ir jāpiekrīt vēsturniekam Inesim Feldmanim, kurš raksta: "Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots kara noziegumos, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja pašās kara beigās no agrākajām nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam (SD) pakļautām struktūrām tajā ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tādēļ nav noziedzīgs viss leģions."
Leģions un kara noziegumi
Nevienam nav noslēpums, ka leģionāru pieminēšana pirmajos Latvijas neatkarības atjaunošanas gados notika samērā mierīgi. Plašākas politiskās batālijas un neviennozīmīgu starptautisko reakciju 16. marta norises Latvijā piedzīvoja vien 1998. - 1999. gadā. Toreizējais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs bija viens no pirmajiem mūsu kaimiņvalsts pārstāvjiem, kurš kā "vēsturnieks" izteicās par leģionāru līdzdalību noziegumos pret mierīgajiem iedzīvotājiem Pleskavas, Ļeņingradas un Novgorodas apgabalā. 2004. gadā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija pat izplatīja paziņojumu "Par Latviešu SS leģiona piedalīšanos kara noziegumos 1941. - 1945. gadā un Latvijas mēģinājumiem pārskatīt Nirnbergas tribunāla spriedumu", kurā apgalvoja, ka latviešu leģiona apakšvienības ne tikai piedalījās cīņās pret sarkano armiju, bet no SS vadības puses tika izmantotas arī masu nošaušanās un soda ekspedīcijās pret partizāniem un mierīgajiem iedzīvotājiem Latvijas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas teritorijā, kā arī pildīja apsardzes dienestu geto un koncentrācijas nometnēs.
2004. gadā dienas gaismu ieraudzīja divu Krievijas armijas pulkvežu, vienlaikus vēstures zinātņu kandidātu Viktora Černova un Andreja Šļahtunova darbs "Baltiešu Waffen-SS. Varoņi vai slepkavas...?". Tajā vesela nodaļa veltīta baltiešu militāro vienību līdzdalībai vācu organizētās soda akcijās pret padomju partizāniem un civilistiem. Pavisam nesen - 2006. gadā - izdevniecība "Veče" Maskavā laida klajā krievu vēsturnieka Mihaila Krisina grāmatu "Latviešu SS leģions", kas brīvi nopērkama Latvijas grāmatnīcās. Minēto izdevumu saturā varam atrast jau agrāk izskanējušas puspatiesības par latviešu SD vienību līdzdalību holokausta noziegumos, atsevišķu policijas bataljonu iesaistīšanu partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā, taču daudz mazāk ir konkrētu ziņu par latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas "noziegumiem".
Arī baltkrievu vēsturnieks Aleksandrs Ļitvins pētījumā par latviešu policijas bataljoniem Baltkrievijā 1941. - 1944. gadā nekritiski atkārto vairākos krievu izdevumos publicēto aprakstu par bijušās Vitebskas guberņas teritorijā nogalinātiem 3000 civiliedzīvotājiem, kurus esot nošāvuši "cilvēki, kas saprata krieviski, ar galvaskausu uz formas cepurēm un sarkanbaltsarkanu karodziņu uz kreisās piedurknes". Lasi - latviešu SS. A. Ļitvins nosauc daudzus latviešu formējumus, kuri esot bijuši iesaistīti represijās pret vietējiem mierīgajiem iedzīvotājiem. Nelaime vien tā, ka virkne nosaukto bataljonu reāli nemaz nav eksistējuši. Ne ar kādām citām liecībām līdz šim nav pierādīti arī jau minētajā filmā "Baltijas nacisms" izskanējušie apgalvojumi par 19. divīzijas līdzdalību masveida represijās pret civiliedzīvotājiem Krievijas teritorijā 1943. gada decembrī - 1944. gada aprīlī, nodedzinot 23 ciemus un nogalinot 1300 cilvēkus. Ja šādi dokumenti patiešām atrodas Krievijas arhīvos, tad tie būtu jāliek galdā un jāsalīdzina ar divīzijas kaujas dienasgrāmatām un pavēļu grāmatām. Citādi jāsecina, ka visi apgalvojumi par latviešu leģionāru tiešu saistību ar kara noziegumiem neiztur kritiku.
Kam traucē leģionāru piemiņa?
Cīņa ar leģionāriem vēl turpinās. Ja ne dzīviem, tad mirušiem. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem labā atmiņā ir atmodas laika notikumi, kad padomju armijas specvienības 1990. gada 4./5. decembra naktī vienlaikus saspridzināja vairākus kritušiem leģionāriem uzstādītos pieminekļus Morē, Codē, Džūkstē un Jaunpilī. Kopš 2000. gada leģionāru pārapbedīšana notiek Lestenes Brāļu kapos Kurzemē. Kaut visā civilizētajā pasaulē pieminekļi karos kritušajiem pastāv neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē tie būtu cīnījušies, Lestenes Brāļu kapu atklāšana izpelnījās pārmetumus par "nacistiskās kustības slavināšanu". Krievijas Ārlietu ministrijas 2003. gada 29. septembra komentārā "Par ieroču-SS sastāvā karojošo latviešu leģionāru memoriālās kapsētas oficiālo atklāšanu un iesvētīšanu" uzsvērts, ka tā ir kārtējā "latviešu leģionāru slavināšana, kuri plecu pie pleca ar nacistiskajiem okupantiem karojuši pret antihitleriskās koalīcijas dalībnieci - Padomju Savienību un sasmērējuši sevi ar noziegumiem pret mierīgajiem iedzīvotājiem". Šis paziņojums gan tapis, aizmirstot, ka pat Krievijā saskaņā ar starpvalstu vienošanos ar Vāciju izveidotas kritušo vācu karavīru kapsētas (tajā skaitā ieroču-SS vienību piederīgajiem). Jau 1998. gadā Krasnoje Selo rajonā atklāja kapsētu kritušajiem norvēģu ieroču-SS vienību dalībniekiem, 1998. gadā Maskavas priekšpilsētā Sokolā izveidoja piemiņas memoriālu 15. SS kazaku kavalērijas korpusam, bet 2000. gadā Sologubovkā pie Ļeņingradas atklāja un iesvētīja kapus 22 000 kritušo vācu karavīru. Viņu piemiņas saglabāšana nevienam netraucē, bet kam gan traucē latviešu leģionāri?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
