Arguments kādēļ tā darīt ir šāds - "treknajos" gados daudziem tika maksātas "treknas" algas un tagad no tām sanākušas "treknas" pensijas, tāds "uzpampums" valsts budžetā, tā teikt. Šie argumentētāji gan noklusē, ka no "treknajām" algām acīmredzot maksāti arī "trekni" nodokļi, jo kā gan citādi kāds būtu varējis tikt pie tām "treknajām" pensijām. Tie, kuri saņēma algu aploksnēs un krīzes rezultātā pazaudēja darbu, tagad pieprasa "solidarizēšanos".
Taču mani visvairāk izbrīna, ka visskaļāk aicinājumi "apgriezt" pensijas nāk no dažiem ekonomistiem un finansistiem. Cienījamie mani kolēģi ar šiem aicinājumiem, manuprāt, jauc divas principiāli atšķirīgas lietas - naudas plūsmu un naudas uzkrājumus. Pensija tikai tehniski šķiet tāds pats ienākums kā tekošā darba alga vai citi ienākumi. Patiesībā pensijas ir uzkrājumi, kurus pensionāri ir uzkrājuši daudzu darba gadu laikā un tērē pabeidzot savas aktīvās darba gaitas. Likuma "Par valsts pensijām" 12. pantā skaidri noteikts, ka "Vecuma pensiju aprēķina pēc formulas:
P- gada pensija, kuras divpadsmitā daļa ir mēneša pensija;
K - apdrošinātās personas pensijas kapitāls, ko veido šīs personas personīgajā kontā reģistrētā apdrošināšanas iemaksu summa un ikgadējais kapitāla pieaugums".
No augstāk minētā likuma panta nepārprotami izriet, ka ikmēneša vecuma pensija nav personas (pensionāra) ienākums tradicionālā izpratnē. Tam arī nav nekāda sakara ar valsts budžetu. Tie ir maksājumi no pensionāra individuālā konta, kura saturs un apjoms ir viņa darba gados uzkrātais īpašums, jeb kapitāls. Ja pensionārs turpina darba gaitas un maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas līdz ar darba devēja attiecīgajām iemaksām, tad attiecīgi pieaug arī šis kapitāls un no tā maksājamā ikmēneša pensija.
Tādēļ samazināt pensijas nenozīmē vienkārši samazināt ienākumus kādai iedzīvotāju kategorijai, jo, uzsvērsim vēlreiz - pensija nav ienākums, bet gan kapitalizēts uzkrājums vecumdienām, kurš tiek patērēts. Tādēļ būtībā vecuma pensijas samazināšana nozīmē piespiedu kārtā rekvizēt nopelnītos uzkrājumus, atņemt daļu no personīgā īpašuma. Starp citu, arī iedzīvotāju ienākums nodoklis, kuru maksā arī pensionāri no pensijas, īstenībā arī ir uzkrājumu rekvizīcija, jo par agrākajiem ienākumiem, no kuriem tika maksāts sociālais nodoklis, tika samaksāts arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tagad sanāk, ka IIN no tiem pašiem agrākajiem ienākumiem tiek maksāts vēlreiz. Lai gan šādu praksi mēdz pielietot arī citas valstis, no ekonomiskā, arī sociālā taisnīguma viedokļa, tas ir nepamatoti un nekorekti. Bet tā ir atsevišķa saruna, pie kuras vajadzētu atgriezties turpmāk.
Rīkojoties pēc šādas rekvizēšanas loģikas, vajadzētu samazināt arī, piemēram, ienākumus no iedzīvotāju naudas uzkrājumiem banku depozītos ("zārku" naudu), novirzot tos budžeta konsolidācijai. Kādēļ gan ne, vai tad sarkanā līnija? Būtībā tā jau arī notiek, jo no procentu ienākumiem tagad tāpat jāmaksā ir ienākuma nodoklis, gan mazākā apmērā. Taču depozīti tāpat nav nekas cits kā uzkrātie ienākumi, par kuriem IIN jau iepriekš ir samaksāts.
Ja tomēr izrādīsies, ka arī samazinot pensijas (rekvizējot pensiju uzkrājumus), neizdodas konsolidēt budžetu, kas ir visai ticami, varam pārkāpt vēl citas sarkanās līnijas. Kādēļ, piemēram, neapstaigāt iedzīvotāju mājokļus un nepārbaudīt pieliekamos, pagrabus un bēniņus? Kārtīgā saimniecībā droši vien ir sarūpētas zaptes burkas, pa kādam rudenī tirgū iegādātam kartupeļu maišelim vai spainītim ar skābiem kāpostiem. To visu var nedaudz "samazināt", laist vēlreiz pārdošanā caur valsts kontrolētu tirdzniecības tīklu un ieņēmumus konsolidēt budžetā.
Izklausās absurdi? Taču būtība ir tā pati, kas samazinot pensijas šobrīd plaši diskutējamā variantā.
Pensionāri, kā vecākā iedzīvotāju paaudze, atcerēsies boļševiku okupācijas sākuma laikus, kad rekvizētāji ar plintēm apstaigāja lauku sētas un iztukšoja saimnieku klētis, šķūņus un kūtis un visu tur atrodamo kustamo un nekustamo īpašumu "konsolidēja" kolhozos vai citām pa komunisma ceļu ejošās valsts vajadzībām. Strādīgākie, taupīgākie un pārtikušākie (budži, ekspluatatori) bieži cieta visvairāk. Tiem ne vienmēr izdevās nosargāt ne tikai uzkrāto mantu, bet arī savu dzīvību.
Nebūtu pamata pašreizējiem pensiju "konsolidācijas" aktīvistiem pārmest kādreizējā noziedzīgā boļševiku režīma ideoloģijas piekopšanu. Taču šī režīma praktiski īstenotās politikas recidīvu gan. Tādēļ vismaz dažas no sarkanajām līnijām nevajadzētu pārkāpt, ja negribam ieiet jaunāko laiku vēsturē ar atgriešanos pie vārmācīgajām "sarkano" metodēm. Sasāpējušās ekonomiskās un sociālās šī brīža problēmas jārisina nevis ar īpašumu atņemšanu, bet jāmeklē, kā nopelnīt, vai arī godīgi jāatzīstas starptautiskajiem aizdevējiem, ka civilizētā veidā, rupji nepārkāpjot iedzīvotāju īpašuma tiesības, sabalansēt budžetu noteiktajā apjomā šobrīd nespējam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
