Visu konflikta laiku pārējā Kijeva dzīvoja normālu dzīvi - sabiedriskais transports kursēja (dažas dienas nestrādāja metro), veikalos nebija jūtams pārtikas trūkums, skolas strādāja kā ierasts. Haosa nebija un nav. Bailes bija, bet tūkstošiem cilvēku vienalga ieradās Maidanā atbalstīt protestētājus. Neviens tur neapspieda krievus vai krieviski runājošos. Arī es bieži runāju krieviski, kaut gan zinu ukraiņu valodu.
Kāpēc Maidans?
Ukrainā bija izveidojusies puskrimināla (bez pēdiņām) varas un dominējošās grupas sistēma, saukta par „ģimeni". Visaptveroša korupcija un likuma ignorēšana skāra visus, arī biznesu, kas nebija saistīts ar „ģimeni". Valsts gruva acu priekšā, bet apkārtējais spiediens un Kremļa vadošā loma kļuva aizvien acīmredzamāka. Ar to arī izskaidrojama tiekšanās uz Eiropas Savienību (ES).
Negaidītais lēmums atteikties no orientācijas uz ES samulsināja daudzus, un cilvēki izgāja protestē ielās. Maidanu vēl varēja viegli nomierināt, maksimums ar premjera atstādināšanu, bet valsts atteicās sarunāties, un protesti tikai pieņēmās spēkā. Ekspertiem bija daudz priekšlikumu, kā atrisināt šo situāciju, tomēr bija sajūta, ka valsts to tikai apzināti saasina. Maidanā sāka dominēt opozīcijas politiķi un nekāds reāls dialogs ar protestētājiem nenotika.
Kā eksperti jau brīdināja, tas noveda pie Maidana un visas valsts radikalizācijas. Kā tagad stāsta Janukovičam tolaik tuvumā esošie cilvēki, kad viņam piedāvāti plāni situācijas normalizēšanai, viņš devies kādam piezvanīt un pēcāk viņa rīcība bijusi vēl noteiktāka. Tieši šī izlikšanās nedzirdam un neredzam cilvēkus mulsināja visvairāk, un vienā brīdī tika šķērsots tas punkts, no kura nav vairs atpakaļceļa. Parādījās bruņoti cilvēki, bija upuri, kaut gan abas puses neizgāja uz maksimālu eskalāciju, kuras rezultātā upuru būtu krietni vairāk. Lielākā daļa reģionu atbalstīja Kijevu, Janukovičs tika gāzts.
Maidana fenomens
Maidans parādīja augstu valsts mobilizēšanās spēju, lai gan visi bija pārliecināti, ka Ukraina ir purvs un ļaudis to pacietīs un klusēs. Maidans deva valstij brīvības sajūtu un iespējas nākotnei. Maidans parādīja cilvēku pašorganizēšanās spējas un tas ir neparasti. Maidanā nebija centralizācijas un vienotas vadības, simtiem cilvēku, pilnīgi atšķirīgi pēc savas ideoloģijas un izcelsmes, vienojās par kopīgu rīcību un dzīvi. Sāka strādāt milzīga apgādes ķēde ar vairāku desmitu tūkstošu cilvēku iesaisti.
Radikāļu nebija daudz, bet viņi darbojās kopā ar pārējo vairākumu un tas noteica, ka viņi saņēma zināmu „leģitimitāti" starp tiem cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši nāves briesmas.
Maidanā arī aktīvi darbojās visas konfesijas, izņemot Maskavas patriarhu. Notika lūgšanas, tuvējais Mihailovas klosteris pirmais uzņēma ievainotos un izvietoja lazareti, bet baznīcu zvani bija gatavi ziņot par briesmām, kas tuvojas Maidanam, un sasaukt kopā kijeviešus.
Maidans ir kaut kas jauns, ko ir grūti pieņemt un saprast, un visi cenšas to skaidrot ar jau zināmo. Rietumi šo fenomenu nesaprata un cenās runāt tikai ar politiķiem, kurus Maidans nemaz nepieņem. Maidans nav politiska, bet gan sociāli-mentāla parādība. Šodien Ukrainā ir vara, kas sastāv no iepriekšējās varas opozicionāriem un Maidans, kurš grib ko citu. Šobrīd Maidanā tiek aktīvi diskutēts par tiem mehānismiem, kā ietekmēt varu, bez kļūšanas par tās daļu. Sarunas ir ļoti grūtas - daudz recepšu, paraugu un ierosinājumu, bet kā likums tie ved pie jaunas korupcijas vai totālas kontroles. Maidans joprojām meklē un domā.
Pretrunīgais Maidans
Maidanā nav sapulcējušies eņģeļi. Tajā iekļāvušies radikāļi, ideālisti, armijas virsnieki, romantiskā jaunatne un daudz dažādu provokatoru. Savukārt kriminālā pasaule, kura pacēla galvu Janukoviča laikā, nu cenšas izmantot Maidanu saviem mērķiem. Ir gan laupīšanas, gan rekets, gan Maidana diskriminācijas akcijas. Kad kopējās briesmas un ienaidnieks ir pazudis, domstarpības starp grupām Maidanā ir par to, ko nu darīt tālāk.
Galu galā, tur bija apziņas revolūcija, bet ne sociālā revolūcija un triumfs sociālajam taisnīgumam. Ir cilvēki, kuri vēlas mainīt visu uzreiz, un ir tādi, kas saprot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas pakāpeniski. Maidanu šodien plosa iekšējās pretrunas, bet kopīgs ienaidnieks Putina Krievijas izskatā, iespējams, nedaudz stiprinās situāciju.
Daudziem tūkstošiem cilvēku, kurus uzkurinājusi Maidana gaisotne, nav pieņemama doma par Maidana likvidēšanu. Maidanam ir jābūt un tas cenšas transformēties jauniem uzdevumiem, jaunas Ukrainas celtniecībai. Savukārt politiķiem Maidans jau traucē un tie pastiprināti grib no tā tikt vaļā. Tiem Maidana kontrole nav vajadzīga. Nacionālās gvardes izveide ir viens no ceļiem, kā pārformatēt Maidana pašaizsardzību.
Valsts
Jaunas politiskās nācijas dzimšana un vienotas valsts izveidošanās nenotiek viegli, tomēr Putina agresija to ir paātrinājusi. Ir arī vēsturiskais fons - puse valsts ir mantojums no patstāvīgām kņazistēm, kara nocietinājumu apmetnēm un industriālajiem centriem ar lielu skaitu piesaistīta darbaspēka.
Un problēma nav valodā, bet gan orientācijā uz dažādu pagātni un dažādām nākotnes vīzijām. Un tas ir visas valsts mērogā. Šķelšanās Ziemeļi-Rietumi, kā arī Dienvidi-Austrumi notiek visu laiku, un to kultivē arī mediji. Mēs informācijas karu pagaidām zaudējam.
Savukārt Krievija tā arī nespēja atrast nākotnes ideju mūsdienu globālajā pasaulē un pagriezās uz pagātnes imperiālisma un padomiskā pusi. Daudzi Ukrainā šo pagātni saprot un neko citu neredz.
Maidans deva cerību nākotnei, tomēr to pieņēma nebūt ne visi. Šodien dialogs starp reģioniem tikai sākas un bez tā valsts nebūs. Tas viss notiek laikā, kad Putins pārbauda vispasaules miera politiku. Viņš grib tādu pasauli, kurā Krievija diktē savus spēles noteikumus. Ukraina ir kļuvusi par sava veida poligonu šo noteikumu uzstādīšanai. Bez veiksmes šajās darbībās viņam nebūs iespējams noturēt savu valsti. Viņš ir izraisījis tik lielu šovinisma vilni, ka apstāties jau ir grūti.
Ukrainā ir mazāk fašistu un nacionālradikāļu nekā pašā Krievijā. Un tas jāņem vērā ne tikai Ukrainai, bet daudzām pasaules valstīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
