Ir jāpaskaidro, ka Satiksmes ministrija šoreiz ir izvēlējusies Latvijā līdz šim maz izmantotu, taču citur pasaulē labi pazīstamu projekta finansēšanas modeli – valsts un privāto partnerību jeb PPP.
Tas nozīmē, ka valsts grib veikt posma kapitālu rekonstrukciju, taču budžetā pagaidām naudas tam nav. Tāpēc būvdarbus par saviem līdzekļiem veiks būvnieks, kurš naudu aizņemsies bankā, bet valsts ar viņu norēķināsies ilgākā laika posmā. Tātad privātuzņēmējs vidēji divdesmit gadus kreditēs valsti.
Šāds modelis ļauj uzbūvēt ceļu tagad – laikā, kad ievērojami līdzekļi ir jāiegulda arī aizsardzības stiprināšanā, veselības sistēmas sakārtošanā un citās jomās, nevis pēc gadiem divdesmit, kā tas būtu tad, ja tiktu izmantots tradicionālais projekta finansēšanas modelis.
Tāpat, rēķinot izmaksas, jāņem arī vērā, ka pēc būvniecības privātais partneris par paša piesaistītajiem līdzekļiem uzbūvētajam posmam veiks arī uzturēšanas darbus, kam netiks tērēts valsts budžets.
Ir viegli jebkuru jaunu projektu pasludināt par kārtējo Dienvidu tiltu, taču daudz prātīgāk būtu vispirms veikt korektus aprēķinus.
Iespējams, ka pirmsvēlēšanu trakumā ir arī piemirsts, ka šādi privātās partnerības projekti ilgtermiņā garantē arī darbu vietējiem cilvēkiem, ka valsts kasi šā projekta realizācijas ietvaros papildina regulāras nodokļu iemaksas, ka valsts, sākotnēji netērējot ne santīma, iegūst ļoti nepieciešamu infrastruktūras projektu, ko uzbūvēt "tradicionālās" būvniecības ietvaros vienkārši nevar atļauties.
Tāpēc es aicinu – runāsim, balstoties uz konkrētiem aprēķiniem, nevis emocijām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
