Vai Latvija jūsuprāt ir īpaša, vai arī to skārusi globalizācija, un tie procesi, kas notiek pasaulē medijos un masu komunikācijā, šeit ir tādi paši, kā visur?
Domāju, ka Latvija ir īpaša. Un tai pat laikā – tādi pati, kā pārējā pasaule. Nedomāju, ka globalizācija skārusi pasauli tik ļoti, ka visur viss ir vienāds. Tomēr dažas lietas visur sāk izskatīties vienādas.
Pirmkārt, es te nekad iepriekš neesmu bijis. Un esmu te pārāk mazu laiku, lai varētu dziļi spriest. Taču dažas lietas, kas pat nav saistītas ar medijiem, ir specifiskas. Rīgas jūgendstils nav tāds, kā es iedomājos. Tas nav tāds kā jūgendstils, piemēram, Barselonā vai Briselē.
Cik varu spriest, Latvija atšķiras pat no saviem kaimiņiem – Igaunijas un Lietuvas. Un tas attiecas arī uz situāciju medijos. Īpašās vēstures dēļ Latvijā ir mediju vides tips, kurš neatbilst nevienam tipam, kādu es zinu. Pāreja no komunisma ir atstājusi savu mantojumu.
Un Latvijas situācija jūsuprāt ir pat unikālāka nekā citās Austrumeiropas valstīs?
Jā, es uzskatu, ka tā atšķiras no tādām valstīm kā Čehija, Polija, Ungārija. Droši vien tāpēc, ka šīm valstīm bija semi-neatkarība jeb lielāka neatkarība, tām bija iespēja citādākai pieredzei medijos. Savukārt Baltijas valstīm būšana par PSRS sastāvdaļu ir atstājusi pēdas. Tomēr ir arī līdzības ar citām Austrumeiropas valstīm – mediju struktūrā, kontekstā ar to, kam pieder mediji, utml.
Vai tas ir risks vai ieguvums, ka Latvijā ir savs mediju sistēmas tips?
Ne obligāti ieguvums. Nedomāju, ka noteikti ir ieguvums tas, ka jūs esat maza valsts. Protams, ir skaisti būt mazam, bet mediju ziņā ir grūtāk, ja esi mazs. Jūs nekad nevarēsiet pilnībā kontrolēt savus medijus. Protams, neviens pilnībā tos nekontrolē, bet jums vairāk ir risks būt atkarīgiem.
No otras puses, ieguvums ir tas, ka jūs esat maza valsts, kas attīsta savu mediju sistēmu no jauna. Un kaut ko no jauna attīstīt vienmēr ir izdevīgi. Ja eksistē stingras tradīcijas, tas ir labi, taču tas arī jūs ierobežo.
Mazs tirgus ietekmē arī žurnālistiku…
Nevajadzētu ietekmēt.
Kāda ir komunikācijas zinātnes (un sociālo zinātņu vispār) jēga? Ja dabaszinātnēs kāds pētnieks – fiziķis, ķīmiķis – izgudro kaut ko jaunu – to ievieš ražošanā un tas ietekmē cilvēku dzīvi. Vai jūs varat nosaukt kādu piemēru pasaulē, kad komunikācijas teorētiķi ir atklājuši kaut ko, kas pēc tam ir ietekmējis cilvēku dzīvi?
Nē. (Smejas.) No otras puses – tas arī nav mērķis. Daudzām profesijām nav mērķis mainīt pasauli. Izmaiņas nenotiek tikai izgudrojumu dēļ, bet arī ideju un to izplatīšanās dēļ. Un komunikācijas zinātne pēta to, kā idejas izplatās. Komunikācijas zinātnei nav obligāti tieši jāpastiprina ideju izplatīšanās, bet bez medijiem tehnoloģiskām un zinātniskām izmaiņām nebūtu nekāda efekta. Jo izgudrojumam ir jātiek ieviestam dažādās sabiedrībās, un šādā ziņā komunikācija ir pastiprinošs spēks.
Bez tam visi komunikācijas procesi tagad kļūst arvien ietekmējošāki nekā tie bija. Informācija ir atslēga tam, kā dažādas izmaiņas kontrolēt. Tāpēc informāciju ir jāsaprot un jānodarbojas ar tās ekspertīzi. Tas ir daļa no komunikācijas zinātnes produkta. Lai saprastu moderno pasauli, jāpievēršas komunikācijas pētniecībai.
Latvijas medijos arī bieži tiek lūgti komentāri sociālo zinātņu pārstāvjiem – politologiem, komunikācijas zinātnes pētniekiem. Taču vai šī ekspertīzes funkcija ir kaut kas, ar ko pietiek?
Nepietiek. Protams, jebkurā zinātnes jomā ir vajadzīgs, lai zinātnes pārstāvji sniegtu publikai šādus vērtējumus. Taču pielietojamā zinātne nav vienīgā zināšanu forma. Domāju, ka tas ir tāds primitīvs priekšstats par zinātnes jēgu. Uz tādu nav iespējama atbilde. Man šķiet bezjēdzīgi salīdzināt nozīmi tam, ar ko es nodarbojos, un citām profesijām. Tad jau katram vajadzētu kļūt par ķīmiķi. Taču tad viņu būtu pārāk daudz.
Vēl jau ir arī priekšstats, ka komunikācijas zinātnēm būtu jāpalīdz izaugt labiem žurnālistiem. Taču Latvijā bieži var dzirdēt, ka medija redakcija labāk izvēlas darbinieku, kas studējis politoloģiju, vēsturi, vai pat ne no sociālajām zinātnēm.
Jā, tā arī ir taisnība. Bet situācija mainās. Piemēram, Anglijā komunikācijas studiju programmas ir kļuvušas daudz labākas. Sākotnēji mediji bija vienaldzīgi pret akadēmisko izglītību žurnālistikā, kino, utml, pretstatā tradicionālam praktiskam treniņam par to, kā nodarboties ar žurnālistiku un reālai pieredzei darbā. Tagad pamazām tas mainās – tie, kas studē žurnālistiku, zina, ko viņi grib, un rezultātā labākie speciālisti medijiem ir pieejami starp tiem, kas absolvē komunikācijas studijas.
Savukārt mediji arvien vairāk ir ieinteresēti sadarboties ar akadēmiskajām iestādēm, kas var celt izglītības kvalitāti un celt standartus. Praktizējošie žurnālisti Anglijā palīdz akadēmiķiem izglītot jaunos žurnālistus, un tas samazina piesardzību no mediju sistēmas puses par to, ka akadēmiskā izglītība nekam neder.
Tai pat laikā ASV nodrošina žurnālistiem minimālo profesionālo treniņu bez akadēmiskās bāzes, un arī šādi top ietekmīgi un labi mediju darbinieki. Tā kā manuprāt šis jautājums par akadēmiskās izglītības līmeni žurnālistam nav tas būtiskākais.
Latvijā mediji paši veido savas praktiskās apmācības skolas…
Jā, tas ir kaut kas cits. To diktē bizness. Ja akadēmiskās programmas nespēj piegādāt medijiem tādu darbaspēku, kāds tiem vajadzīgs, tie meklē alternatīvu. Manuprāt, tā ir pārejas problēma, kas notiek dažādās valstīs un dažādās jomās – akadēmiskās un praktiskās vides sadarbojas, lai palielinātu jauno cilvēku konkurētspēju. Daudzās zinātnēs akadēmiskajām programmām ir ļoti daudz ko mācīties no praktiskajām zināšanām. Komunikācijas zinātne izveidojās ļoti ātri, un tai bija ļoti nabadzīga bāze, tāpēc tā joprojām attīstās. Pirms 20 gadiem vēl bija ļoti nesistemātiskas, neattīstītas komunikācijas zinātņu programmas, kuras loģiski nākas uzlabot.
Vēl viens apstāklis, kas atšķir Latvijas situāciju žurnālistikas izglītībā un darba tirgū no rietumvalstīm, ir tas, ka Latvijā jaunam žurnālistam ir ļoti viegli atrast darbu. Vai redzat te problēmu, jo vidējais žurnālistu vecums Latvijā līdz ar to ir ļoti jauns?
To jauniešu skaits, kas pēc absolvēšanas meklē vietu darba tirgū, daudzās rietumvalstīs ir dramatiski palielinājies. Cerība iekļūt medijos un nodarboties ar žurnālistiku kļūst arvien mazāka. Vairākums no komunikācijas zinātņu programmu absolventiem nenonāk medijos, bet citās darba vietās, kuras bieži pat nav saistītas ar komunikācijas jomu.
Situācijas dažādība tomēr ir vairāk saistīta ar kopējo situāciju darba tirgū nevis ar komunikācijas zinātņu pasniegšanas kvalitāti.
Kā vērtējat to, ka pašlaik žurnālistiem ar interneta starpniecību var ātrāk sagatavot ziņas? Vai tas uzlabo arī satura kvalitāti?
Neesmu gan par to pārliecināts. Interneta informācijas kvalitāte ir ļoti dažāda. Ir vajadzīgas prasmes, kā šo informāciju savākt, izvērtēt, interpretēt. Lai gan ir daudz ērtāk saņemt informāciju, tomēr šis izvērtēšanas darbs nav kļuvis vieglāks. Internets nav uzticams informācijas avots. Tā ir nestrukturēta informācija, tas ir tikai "izejmateriāls". Žurnālistika nevar izmantot neapstrādātu informāciju, žurnālistiem jāveic pašiem šī informācijas apstrāde. Nav viegli atrast kvalitatīvu informāciju internetā.
Interesanti, ka internetam taču vajadzētu palīdzēt atklāt daudz vairāk tādu informāciju, kas tiek slēpta, taču izskatās, ka internets šajā ziņā nekādi nepalīdz. Daudz kas internetā kaut ko atsedz, bet bieži tādā formā, kas nav pielietojama žurnālistikā, jo tās ir baumas vai tendencioza informācija. Šāda informācija vienmēr ir cirkulējusi aiz žurnālistikas interpersonālas komunikācijas līmenī klubos, kafejnīcās. Kamēr žurnālistikā – vienalga, vai tās specializācija ir bizness vai politika, vai kas cits – vienmēr ir bijis ievērojams daudzums informācijas, kuru zina, bet nedrukā, jo to nav iespējams pārbaudīt. Internets piedalās šādas informācijas piegādē, bet neceļ izmantojamās informācijas kvalitāti.
Vai tas attiecas arī uz tradicionālo žurnālistikas saturu, kad internets ir tikai kanāls tā pasniegšanai? Piemēram, cnn.com, bbc.co.uk – tie ir prominenti zīmoli, kurus internetā lasa miljoni.
Šai gadījumā internets ir kā esošo mediju izplešanās. Tā ir vienkārši cita platforma jau esošajam informācijas atlases, rediģēšanas un izplatīšanas procesam. To garantē esošās žurnālistikas institūcijas.
Vai tas ietekmēs esošo mediju auditoriju?
Tas nenodarīs tiem ļaunu. Nav daudz piemēru, ka tas būtu ietekmējis mediju auditorijas lielumu. Ir gan piemēri, ka laikrakstu lasīšana pamazām, bet noteikti iet mazumā visur pasaulē. Taču nav skaidrs, vai šis samazinājums ir tāpēc, ka cilvēki lieto internetu. Tas ir saistīts ar dažādiem faktoriem, un es nedomāju, ka interneta lietošana ir tiešs drauds mediju kompānijām, kuras izplešas internetā. Un ja arī tā būtu, nedomāju, ka tam ir kāda nozīme. Nav nekāda nozīme, vai ziņas tiek piegādātas uz papīra vai ekrāna. Tam būs kaut kāda ietekme uz mediju kompāniju biznesa modeļiem, bet ne uz tās informācijas vērtību, kuru saņem lietotājs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
