Jānis Mājenieks: Mani bērnības gadi Piebalgā  (5)

Visa Jūsu dzimtas vēsture ir saistīta ar Jaunpiebalgu?

Savas bērnu dienas pavadīju Jaunpiebalgas pagasta "Vecskanuļos". Dzimtās mājas saucās "Slēģu Skanuļi". Vectēva Antona Pikura senči nāk no "Lejas Skanuļu" mājām. Agrāk "Vecskanuļos" esot dzīvojušas tikai Pikuru un Lācgalvu ģimenes. Manā bērnībā bez šīm divām dzimtām "Vecskanuļu" mājas apdzīvoja arī Knāķu, Klaparu, Dadžu, Māliņu un Bogdanovu ģimenes.

Esmu dzimis 1940. gada 18. maijā un reģistrēts kā Latvijas Republikas pilsonis – Jānis Dzintars Pikurs no Jaunpiebalgas pagasta - šī paša mēneša 25. datumā. Līdz ar to uzskatu sevi par Ulmaņlaika cilvēku un īstenu piebaldzēnu.

Dzīve rit un viss mainās...

Daudz no tā laika "Skanuļos" ir mainījies. Visas senās skanuliešu zemes tagad atrodas Madonas rajona Liezēres pagasta teritorijā, izņemot daļu manas senču zemes un ,,Slēģu Skanuļu" mājas vieta, kura joprojām ir Cēsu rajona Jaunpiebalgas pagasta teritorijā. Šodien "Skanuļu" mājas ir neapdzīvotas, un visa lielā skanuliešu saime ir izklīdusi pa malu malām labākas dzīves meklējumos. Bet tā jau tagad notiek visā Latvijā. Skumīgi. Bet bērnībā, kaut arī reizēm bija ļoti grūti, viss likās pietiekami jauki un interesanti.

Kādas bija jūsu bērnības dienu atmiņas?

Tēvs Jānis Emīls Pikurs bija aizsargs un 1940. gadā, mainoties varai Latvijā, bija spiests slēpties. Sākoties karam, viņš jau pašā sākumā tika ierauts tā virpulī un 1943. gadā latviešu leģiona 19. divīzijas sastāvā piedalījās kaujā Volhovas frontē. Tur arī aprāvās viņa dzīves pavediens. Savu tēvu atceros, lai gan tiku redzējis tikai vienu reizi.

Jūs minējāt, ka notiekošais likās jauks un interesants. Tas tomēr bija kara laiks. Kā bērns izjūt šādu briesmu pilnu periodu?

Dzīve turpinājās vecāsmātes Marijas un vectēva Antona paspārnē. Kara laikā nekādas sevišķas grūtības neizjutu, vienīgi 1944. gada rudenī, kad vajadzēja doties bēgļu gaitās. Tomēr tā tāda neliela ekskursija vien bija. Vairāki skanulieši sajūdza zirgus, salika ratos pašu nepieciešamāko, pārējo noslēpa mežā vai apraka zemē un aizbrauca līdz tuvākajam meža šķūnītim. Tur tad arī pārdzīvojām varas maiņu un pēc kādas nedēļas laimīgi atgriezāmies savās mājās. Šai laikā neviena "Skanuļu" māja nebija cietusi, varbūt arī tāpēc, ka šeit atradās latviešu karavīri.

Tā gada rudens bija silts un saulains. Oktobra vidū, kad rakām kartupeļus, pāri mums rietumu virzienā lidoja krievu lidmašīnu eskadriļas. Tad nu visi sakritām kartupeļu vagās, jo baidījāmies no bombardēšanas. Viss gan beidzās laimīgi.Arī pirmie pēckara gadi nelikās sevišķi grūti. Pagastā bija oficiālā vara, kas savus rīkojumus nosūtīja ar apkārtrakstu palīdzību. Šos apkārtrakstus iznēsāja un par jaunumiem informēja tā saucamie "desmitnieki", kas tika nozīmēti no katras apdzīvotās vietas. Mežos un pa naktīm visa vara "Skanuļos" piederēja nacionālajiem partizāniem, kurus mēs saucām par "meža brāļiem". Arī viņi izdeva savus rīkojumus un mācīja, kā izvairīties no padomju varas rīkojumu pildīšanas.

Kā šādos apstākļos saprast – kuram klausīt, kura īstenā vara? Tas bija arī mežabrāļu laiks. Kādas bija attiecības ar mežos dzīvojošajiem partizāniem?

Atceros, tas varēja būt 1946. vai 1947. gadā. Par "desmitnieku" "Skanuļos" bija norīkots Antons Tereško – bijušais latviešu sarkanais strēlnieks. Šim nelaimīgajam cilvēkam bija jāiznēsā gan pagasta valdīšanas apkārtraksti, kas pieprasīja pēc plāna un grafika sēt, audzēt un, galvenais, laikā nodot nodevas valstij, gan "meža brāļu" apkārtraksti, kas pieprasīja pārtiku arī sev, protams, bez kādām tur plāna prasībām. Arī šos partizānu apkārtrakstus katras mājas saimniekam vajadzēja apstiprināt ar savu parakstu. Tad nu vecaistēvs Antons tos arī parakstīja ar drebošu roku un pēc iespējas nesaprotamāk.

Cik atceros, tad tās "meža brāļu" nodevas nekādas lielās nebija. Reizēm vakaros mūsu mājās ieradās grupa bruņotu cilvēku, kuriem vajadzēja sagatavot vakariņas. Nekā jau sevišķa mājās nebija, ja nu vienīgi kartupeļi un biezpiens. Viņi paši palīdzēja nomizot kartupeļus un, paēduši šādas trūcīgas vakariņas, atkal nozuda tumsā. Pārsteidza tas, ka starp viņiem bija arī dažas sievietes. Mans pienākums bija vakaros līdz tuvākajai upītei aiznest piena trauku, it kā lai piens pa nakti tur atdzesētos. Pa tumsu pienu, protams, savāca tie, kam tas arī īstenībā tika domāts, un no rīta es atpakaļ jau nesu kanniņu ar ūdeni.

Maza partizāna rīcība...

Konspirācijai bija jābūt stingrai, un labāk bija mazāk zināt un redzēt, kas notiek mežā un kaimiņu mājās. Tikai pirms dažiem gadiem no Veltas Āboltiņas uzzināju, ka viņu "Vidus Skanuļu" šķūnī ir bijis bunkurs, kurā pārziemojuši nacionālie partizāni.

Apkārtējie kaimiņi tomēr vairāk vai mazāk viens par otru kaut ko zināja, nu vismaz, nojauta. Vai tiešām nebija neviena nodevēja, informatora?

Un tomēr čekai arī tai laikā izdevās uzzināt daudz ko. Par to man bija izdevība pārliecināties pēc gadiem 40. Tas bija 1986. gadā. Tajā laikā strādāju par Rīgas 9. arodvidusskolas direktoru. Skolā ar militāro apmācību nodarbojās nelabojams šovinists, jūras kapteinis Vasilijs Buza. Viņam bija ļoti spēcīga "aizmugure" visaugstākajās militārajās aprindās. Iepriekšējās darba vietas viņu necieta, bet, zinot viņa iespējas, apgājās kā ar svaigu olu. Latviešu puišus šis "saldafons" nevarēja ciest ne acu galā un ļoti bieži viņus godāja par fašistiem. Tomēr vienreiz šis stulbenis iekaustīja savu sievas māti, kas pažēlojās milicijā, un man radās iespēja atbrīvot viņu no darba par amorālu rīcību. Tad nu pret mani vērsās padomju militārā varenība. No Maskavas atbrauca komisija ar ģenerāli Bokovu priekšgalā, kur, starp citiem pārmetumiem, tika atgādināta arī mana saistība ar "meža brāļiem". Es, protams, dabūju daudz ciest, bet tai laikā jau Latvijā gan cekā, gan čekā bija pietiekami daudz reāli domājošu un nacionāli noskaņotu cilvēku, kuri palīdzēja man no šīs ķezas izkulties. Daudzi no šiem cilvēkiem dažus gadus vēlāk palīdzēja arī Latvijas neatkarības atgūšanā.

Kā vietējie ļaudis uztvēra padomju varas atnākšanu?

Bet tajos tālajos pēckara gados to oficiālo padomju varu neviens sevišķi par pilnu neņēma. Visi gaidīja, kad nāks angļi vai amerikāņi, un tad atkal sāksies citi laiki. Kad vajadzēja rakstīt paskaidrojumus, kāpēc laikā nav apsēti plānā paredzētie lauki, viena no skanulietēm uzrakstīja: "Marijai Dadzītis ūdens pa virsu", un viss. Ar to viņa gribēja teikt, ka lauki vēl ir pārāk mitri. Tas gan nepārliecināja partorgu Pētersonu, un viņš pats jūdza zirgu, ara un ecēja tā, ka smiltis vien gāja pa gaisu. Tomēr atbalsta vietā viņš radīja vielu jautrām pārrunām. Saprotams, ka tāda divvaldība ilgi pastāvēt nevarēja, un iekšlietu karaspēks sāka nacionālo partizānu apkarošanu. Tā izpaudās mežu un zemnieku māju pārmeklēšanā, šaušanā pa visādiem iespējamiem mērķiem un arī zagšanā. Pēc vienas tādas kratīšanas mēs vairs mājās neatradām vairākus kilogramus sviesta un sudraba kabatas pulksteni, kas bija vienīgais laikrādis visā mājā.

Jūsu stāstījumā mijas jautrība ar asarām un bēdām....

Tādi pasākumi tika dēvēti kā cīņa ar bandītiem, bet īstenībā tika rīkoti, lai iebaidītu vietējos ļaudis. Tomēr arī šādos pasākumos reizēm varēja uzjautrināties. Tajos gados trūka daudz kā, tai skaitā, nebija iespējams iegādāties arī ziepes, kuras vārījām paši. Šim procesam bija nepieciešamas ziepju zāles (laikam kodīgais nātrijs) un dažādi dzīvnieku subprodukti, tai skaitā – zarnas, kuras mūsu pusē sauca arī par desām. Visu to lika lielā katlā un vārīja. Pēc tam savārīto masu atdzesēja, sagrieza gabalos, un ziepes bija gatavas lietošanai. Todien vecāmāte Marija bija beigusi ziepju vārīšanu, un katls ar visu šo smirdīgo virumu stāvēja ķēķa vidū uz klona. Šai laikā mūsu māju kārtējo reizi ielenca krievu karavīri. Iekšā gan ienāca tikai divi, laikam komandieri. Rādot uz katlu, viņi sāka tirdīt vecomāti, kas neko paskaidrot nevarēja, jo neprata krievu valodu. Talkā tika saukts vecaistēvs, jo viņš Pirmajā pasaules kara laikā bija dienējis cara armijā un kaut cik prata krieviski. Cik sapratu, tad krievu virsnieku uzmanību bija piesaistījis lielais katls ar nezināmu saturu, un viņi acīmredzot domāja, ka tur top pusdienas bandītiem. Arī viņu jautājumu vecaistēvs iztulkoja savā vīzē un teica savai sievai: "Viņi prasa, no kā tā putra tiekot vārīta." Vecāmāte tad pateica: "Nu saki, ka no desām." Tas viss tika pārtulkots vienā vārdā – "kolbasa". Vienu krievu virsnieku tas ne visai pārliecināja, un viņš ar pirkstu paņēma no katla ziepju masu un iegrūda sev mutē laikam, lai pārliecinātos, kā tad garšo tā desa. Pēc tam gan viņš dikti spļaudījās, lamājās un piesauca māti, laikam jau domāja, ka gals klāt. Vēlāk vecaistēvs teica, ka viņš izgājis ārā un teicis saviem zaldātiem, ka šajās mājās tādas desas vārot, kuras tieši vajagot dot tiem bandītiem, tad nevajadzēšot ar tiem karot, jo viņi paši nobeigšoties.

Kas tie bija par cilvēkiem, kuri kļuva par "meža brāļiem"? Vai esat arī piedzīvojis arī padomju varas cīņu ar "meža brāļiem"?

Protams, "meža brāļi" arī bija dažādi. Mūsu māju tuvumā uzturējās Tirzītis, cik toreiz nopratu, izglītots cilvēks. Reizēm partizāniem piebiedrojās arī mūsu kaimiņš Kārlis Bogdanovs. Viņam bija kārtīga kaujas šautene, un no tās, man par lielu prieku, reizēm tika taisīti lieli blīkšķi. Tomēr 1948. gada vasarā čekistiem izdevās nacionālo partizānu grupā kā radistu iefiltrēt savu aģentu, sagūstīt grupas vadītāju Kārli Rusovu un piespiest viņu izziņot partizānu sapulci Slieķu purvā, netālu no mūsu mājām. Tas varēja būt vasaras otrajā pusē, iespējams jūlija mēnesī. Es atrados mājas pagalmā, kad pēkšņi sākās mežonīga šaušana no automātiskiem ieročiem. Zināju, ka tādos gadījumos jākrīt zemē un jāmēģina slēpties. Tā kā nekādas slēptuves tuvumā nebija, tad paslēpos aiz liela akmens. Laiku pa laikam intensīvā šaušana tika pārtraukta, un tad skanēja kaut kādi kliedzieni, acīmredzot tie bija aicinājumi "meža brāļiem" padoties. Tomēr atbildes vietā skanēja tikai vientuļi šauteņu šāvieni. Pēc tam ložu krusa atkal turpinājās, un dažas krita arī uz mūsu mājas jumta. Pēc kādas pusstundas šaušana aprima, un mūsu "Slēģu Skanuļu" māju aplenca krievu zaldāti. Pret logiem un durvīm tika nomērķēti ložmetēji, bet iekšā gan neviens nenāca. Tā nebija patīkama sajūta - atrasties zem ložmetēju stobriem. Tikai pret vakaru aplenkums tika noņemts, kad māja atkal kārtējo reizi tika pārmeklēta. Par šo kauju tā laika čekas priekšnieks Latvijā Vēvers raksta, ka bandītu grupa "Skanuļu" māju tuvumā tika iznīcināta. Īstenībā šai kaujā krita četri nacionālie partizāni – Pinka, Zamarīns, Spolītis un Preiss, bet lielākajai daļai grupas izdevās izglābties. Nošautie partizāni turpat tika aprakti un vēl šodien nav pārapbedīti. Nav uzstādītas arī nekādas norādes vai piemiņas zīmes šai vietā. Dzīvi palikušie vēlāk pastāstīja, ka viņi paglābušies, pateicoties stirnām, kas bija nākušas kādus 100 metrus uzbrucēju ķēdei pa priekšu. Ieraudzījuši tādu medījumu "meža brāļi" bija sākuši šaut, savukārt, uzbrucēji to sapratuši kā kaujas sākumu un klājuši vaļā uguni no visiem ieročiem. Aplenkuma loks tai laikā vēl neesot bijis noslēdzies, un partizāni pa grāvi nokļuvuši līdz Tirzas upei un izklīduši dažādos virzienos. Pēc šīs kaujas viņi grupā vairs nepulcējās.

Jūsu stāstījumā daudz jautrības, bērnudienu piedzīvojumu. Vai tad bērni pēckara laikā skolā nemaz negāja?

Šajā gadā arī man bija pienācis laiks beigt savas partizāna gaitas meža vidū un sākt apgūt zināšanas skolas gaismā. Tereško Antons uztaisīja goda pastalas un pārtikas lādīti, un es tiku aizvests uz Abrupi, kur atradās četrgadīgā skola, tautā saukta par Nabagmāju. Savus pirmās klases biedrus neatceros, izņemot Jāni Apini. Viņš bija no Lielmeža un vienīgais klasē ar zābakos autām kājām. Laikam jau atceros tāpēc, ka kautiņu laikā tie zābaki radīja dikti sāpīgus belzienus. Nākamajā pavasarī Jāni kopā ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju, un kopš tā laika viņu vairs neesmu redzējis.

Mācības skolā man radīja problēmas, lai gan lasīt biju iemācījies jau mājās un izlasījis Bībeli no viena gala līdz otram. Lieta tā, ka lasīt pratu tikai veco druku, tā saukto, ģermāņu šriftu. Tagad vajadzēja apgūt lasīšanu un rakstīšanu ar latīņu burtiem. Skolā pirmo reizi ieraudzīju elektrisko gaismu un noskatījos pirmo kinofilmu, kas laikam saucās "Berlīnes krišana". Tās laikā, kad krievu zaldāts no ekrāna pavērsa automāta stobru pret mani un, kā man likās, plāja virsū uguni, es, kā šādas lietas jau pieredzējis, paspēju nozust zem soliem. Redzot, ka pārējie paliek savās vietās dzīvi, es arī pēc brīža pametu savu paslēptuvi. Skolas piederumi – grāmatas, burtnīcas, rakstāmlietas bija ļoti trūcīgas. Rakstīt mācījāmies ar tērauda spalvām, kuras, ja nebija spalvaskātu, stiprināja kā nu kurš. Rakstu darbos spalvas tik ilgi trinām gar papīru, līdz tās pavisam nodila. Tad vēl notinām spalvu ar tievu kapara vadiņu, kas palīdzēja saturēt tinti. Arī tintes bieži trūka, un tad mēs tinti gatavojām paši. Šeit varēja izlīdzēties ar putekļos saberztu ogli, kuru pēc tam šķaidījām ar ūdeni. Arī pārtikšana bija trūcīga. Tie, kas dzīvoja skolā, visu nedēļu iztika ar līdzpaņemto devu, kāda nu kuram bija. Par cukuru nezinājām. Tā vietā lietojām no cukurbietēm vārītu sīrupu. Otrajā mācību pusgadā smagi saslimu un nokļuvu Cesvaines slimnīcā, kur man izglāba dzīvību.

Padomju vara pēckara periodā tā arī neļāva latviešu saimniecībām atgūties no kara nodarītā posta. Skanuļos kolektivizācija nodarīja daudz posta?

Vēl 1948. gadā padomju vara, lai sagrautu latviešu zemnieku jau tā trūcīgās pēckara saimniecības un piespiestu viņus iestāties kolhozos, veica dažādus ekonomiskos pasākumus, kurus padomju vēsturnieki nosauca par "kulaku" izspiešanas politiku. Katra mājsaimniecība tika aplikta ar dažādām pārtikas produktu nodevām un naudas nodokļiem. Ja kāds laikā nenogādāja pagasta valdīšanai piespriesto labības daudzumu, tad to iespundēja pagasta pagrabā un turēja tik ilgi, kamēr labības nodevas šā vai tā tika nokārtotas. Uzliktie naudas nodokļi bija milzīgi, un, protams, nevienā "Skanuļu" mājā tādas naudas nebija. Par nodokļu nenokārtošanu draudēja tiesa un cietums. Tā jau bija, runājot Ļeņina vārdiem, vistīrākā ekspropriācija, un mēs to arī sapratām kā vistīrāko laupīšanu. Vecāmāte veda uz tirgu gan vilnu, gan sviestu, tomēr visu nodokļu summu, kas bija vairāki tūkstoši, savākt nespēja.

Kā tad izvairījāties no represijām, ja nevarēja nodokļus nomaksāt?

Tad talkā nāca nacionālie partizāni, kas sagādāja naudu, ekspropriējot to ekspropriatoriem, tādā veidā vēlreiz apstiprinot lielā vadoņa mācības pareizību. Arī pagasta vadību tas pilnībā apmierināja, jo galvenais bija plāna izpilde pēc grafika. Mūsu dienās šo periodu vērtē kā netiešās represijas pret latviešu tautu.

Bet ar to taču nebeidzās Sekoja 1949. gada izsūtīšanas periods...

Nākošais periods, ko padomju leksikā sauca par "kulaku "iznīcināšanas politiku, sākās 1949. gada martā. Tad sākās masveida Latvijas cilvēku izsūtīšana uz Sibīrijas plašumiem. Tās bija tiešās represijas pret latviešu tautu. Arī "Skanuļos" visi gatavojās izsūtīšanai – kravāja mantas un krāja maisos kaltētas maizītes (suharus). Tomēr notika pats interesantākais, un no "Skanuļiem" netika izsūtīta neviena ģimene, kaut gan visi aktīvi atbalstīja "meža brāļus". Dažiem arī tuvinieki bija atradušies latviešu leģionā, un noraidoša bija arī attieksme pret padomju varu. Nezinu, kas sastādīja izsūtāmo sarakstus mūsu pagastā un pēc kādiem kritērijiem viņi vadījās, tomēr izskatās, ka izsūtīja cilvēkus spēka gados no labākām un lielākām saimniecībām. Tādā veidā tika sagādāts lēts darbaspēks Krievijai, bet šeit, Latvijā, sagatavota bāze kolhozu dibināšanai. Vēlāk gan par sadarbošanos ar nacionālajiem partizāniem notiesāja un izsūtīja uz Vorkutu mūsu kaimiņu Kārli Bogdanovu. Kad atkal pēc gadiem 30 sastapāmies, viņš pastāstīja, ka Vorkutas ogļu raktuvēs neesot varējis iemācīties pat krievu valodu, jo visapkārt bijuši tikai latvieši.

Kā klājās partizānu dzīves romantikas pārņemtajiem kara laika bērniem skolā?

Otro mācību gadu sāku Piebalgas pamatskolā, kur par direktoru strādāja Pēteris Pikurs, varen stingrs, prasīgs un kreisi noskaņots vadītājs. Atceros, ka 1949. gada rudenī visi skolēni tika nostādīti skolas pagalmā, un tad nu direktors pavēstīja, ka mūsu valdībai tagad esot atombumba, pat lielāka un spēcīgāka nekā amerikāņiem. Bet tā jau viņam runāt lika ieņemamais amats. Direktora kundze, kas bija nākusi no Rubeņu dzimtas, bija daudz saprotošāka un iejūtīgāka. Vienreiz, kad skolas laikā biju saslimis un gulēju guļamtelpā savā cisu gultiņā, viņa mani pacienāja ar medusmaizi un uzmundrināja. Pēc daudziem, daudziem gadiem man vēl izdevās viņu Piebalgā sastapt un pateikt par to paldies.

Tomēr arī šeit skolas puikas bija pārņemti ar partizānu dzīves romantiku. Pārspriedām krievu un vācu ieroču kvalitāti, un pat ienāca prātā doma uzspridzināt kādu vilciena sastāvu, jo sliedes šeit bija netālu. Tomēr toreiz Dievs mums bija žēlīgs, un, neatraduši nekādu spridzekli, ko novietot uz sliedēm, mēs no šīs domas atteicāmies. Šodien pat bail atcerēties, jo, ja tas terora akts toreiz būtu izdevies, tad šādas atmiņas nebūtu kam rakstīt.

Kolektivizācija skāra arī Jūsu ģimeni?

Laimīgi 1950. gada pavasarī pabeidzu 2. klasi un nonācu savas dzīves pirmajās krustcelēs. Tai laikā, pēc lielās izsūtīšanas, visi jau bija "labprātīgi" iestājušies kolhozā. Tika atņemti mājlopi un lauksaimniecības tehnika. Atstāja tikai 0,5 ha zemes un 1 gotiņu. Pie darba tajā kopsaimniecībā neviens jau lāgā negāja. Katrs vairāk turpināja saimniekot ar atlikušo mantību. Atceros, ka vienreiz vīri vāca sienu kolhoza lopiem. Atnāca, parunāja, sapīpēja "kūtspakaļu" (tā sauca pašaudzētu tabaku) un sakrāva vienu gubiņu, zem kuras tad arī atdusējās līdz dienas beigām. Par tādu darbu gada beigās tika izmaksāta attiecīga atlīdzība – 3 kapeikas par darba dienu un vēl kāda sauja graudu.

Lielākā daļa kolhoza lopu nākamā ziemā aizgāja bojā, jo siena nebija un govis baroja ar egļu skujām. Tauta jokoja, ka tad nu govis piena vietā došot terpentīnu. Tā kā mūsu "Slēģa Skanuļu" māja no skolas atradās 18 kilometru attālumā un zirgs, kas bija nodots koplietošanā, tur arī ņēmis galu, tad vecāmāte man pateica skaidri un gaiši, ka, ja es gribot palikt dzīvot šeit, tad skolu apmeklēt man vairs nebūšot iespējams. Es, protams, par tādu variantu biju sajūsmā un nešaubīgi piekritu. Ja tas tā būtu noticis, varbūt Piebalgā šodien būtu viens īstens mežstrādnieks vairāk, kas kārtīgi dzertu šņabi un daudz nedomātu par apkārtējo pasauli. Tomēr manas karstākās vēlēšanās netika ņemtas vērā, un šī paša gada rudenī mani nogādāja Rīgā, kur es no Pikura kļuvu par Mājenieku, un tur aizkavējos kādus 50 gadus,bet tas jau ir cits stāsts.

Raksta turpinājumu lasiet žurnāla ģimenei" Mans nams ir mana pils" aprīļa numurā.