‘Vakara intervija’ ar Frensisu Fukujamu – pilns teksts

- Man nav nekā ar ko salīdzināt. Nekad neesmu dzīvojis suņa dzīvi vai peles vai kāda cita. Iespējams, ka tas būtu interesanti, taču man šķiet, ka esmu relatīvi apmierināts ar savu dzīvi.

- Kā jūs pārvariet sevī bailes no apokalipses vai nāves?

- Es domāju, ka visiem mums nāksies sastapties ar nāvi. Es domāju, ka mēs esam iemācījušies par to nedomāt. Domāju, ka kādudien tā varētu kļūt par nozīmīgāku problēmu. Es neuztraucos par apokalipsi, jo es domāju, ka tādas nebūs.

- Vai jūsu ideja par vēstures galu pēdējo desmit gadu laikā piedzīvojusi nepieciešamību pēc jaunas interpretācijas?

- Es domāju, ka idejas būtība joprojām ir dzīvostpējīga . Vēstures gals bija tēze par modernizāciju, kas ir diezgan līdzīga marksismam, jo marksisti uzskatīja, ka vēsture ir progresīva. Viņi uzskatīja, ka vēsturei piemīt noteikta virzība, un tā pieņems kādu komunisma paveidu. Savu ideju es pamatoju ar argumentu, ka vēstures rezultāts nebūs komunisms, bet gan tas, ko marksisti devē par buržuāziski liberālo demokrātiju. Šajā nozīmē es domāju, ka neviens notikums līdz šim nav licis man mainīt uzskatu, ka mūsdienu sabiedrība, liberālā demokrātija un tirgus ekonomiskā sistēma ir vienīgā reālā iespēja. Protams, ļoti daudz kas ir mainījies – mēs esam piedzīvojuši nacionālisma uzplaukumu un radikālā islāma ideoloģijas attīstību, kas īstermiņā ir ļoti bīstama parādība, taču es domāju, ka tā nav nopietna liberālās demokrātijas alternatīva.Vismaz tajās sabiedrībās, kas nav musulmaņu sabiedrības. Es domāju, ka pamatā šī tēze joprojām ir pareiza..

- Bet jūs uzskatāt, ka ideja par vēstures galu ir stāsts ar laimīgām beigām?

- Es domāju, ka vēsture ir piedzīvojusi attīstību. Domāju, ka visumā šim stāstam piemīt optimistiska nots. Taču īstermiņā nav nekādas garantijas laimei. Taču es uzskatu, ka cilvēku sabiedrībai izdevies izveidot labākas politiskās institūcijas. Tās nepastāv visur, tās ir grūti izveidot, taču man šķiet, ka mums izdevies sasniegt zināmus panākumus. Grūti teikt, kā tas attiecas uz cilvēku laimi. Ja pieņemam, ka pastāv nozīmīga atšķirība starp to, vai dzīvojat autoritārās diktatūras režīmā vai mūsdienu rietumu brīvā sabiedrībā, tad es sacītu, ka – jā, tā veicinājusi laimi.

- Bet kāpēc tad izrādījās, ka attīstība bija iespējama pēc vēstures gala iestāšanās?

- Jāteic, ka ne visi ir apmierināti ar vēstures galu. Taču, ja tiešām pastāv vēstures gals, tad valstij, kas šo galu jau sasniegusi, nav iespējama tālāka attīstība. Tieši to nozīmē vēstures gals. Piemēram, tādas valstis kā Vācija, ASV – varam iedomāties, ka tām būs problēmas. Un tām ir problēmas, kas jāatrisina. Jautājums, uz kuru būtu jāatbild, ir – vai jūs varat iedomāties šo sabiedrību pamatinstitūciju reorganizāciju kā rezultātā rastos sabiedrība, kas visa būtu laimīgāka. Es domāju, ka tas nav iespējams. Ja jūs likvidētu vēlēšanas, indivīdu brīvību, centralizētu ekonomiku – vai tas cilvēku dzīves vērsīs labākas – es tiešām šaubos. Šajā nozīmē es domāju, ka jābūt plašāka mēroga attīstībai.

- Jūs esat ieguvis doktora grādu PSRS ārpolitikā. Kādā ziņā mūsdienu Krievija ir pilnīgi cits spēlētājs uz pasaules politikas skatuves nekā PSRS un kādā ziņā tā ir tāds pats spēlētājs?

- Es domāju, ka komunisma sabrukums radīja ārkārtīgi lielas pārmaiņas, jo bijusī Padomju savienība bija globālās universālās ideoloģijas šūpulis. Šodien tas tā vairs nav un es domāju, ka tas nekad neatkārtosies un jūs nekad neredzēsiet krievus ienākam Centrālamerikā vai Āfrikā, līdzi nesot šo ideju kā misionāri. No otras puses, es domāju, ka pastāv krievu vēstures nepārtrauktība. Šīs valsts pārvaldes un valsts tradīcijas kā tādas – tas turpinās mūsdienu Krievijas valdībā. Es domāju, ka Putins Krievijai ir licis atgriezties autoritārajā pagātnē, un šajā ziņā nekas nav mainījies. Taču tas ir process un izmaiņām nepieciešama vismaz vēl viena paaudze. Es domāju, ka kaut kādas pārmaiņas tomēr notiek – kā, piemēram, 1989.gadā. Domāju, ka Krievija vairs nekad neatgriezīsies vecajā labajā PSRS laikā.

- Kuru no iespējām kā šī pasaule varētu beigties jūs uzskatītu par vispiemērotāko?

- Es jau sacīju, ka es domāju, ka kopumā mūsdienu sabiedrībai nav piemērotākas sistēmas kā liberālā demokrātija.

- Taču es domāju jūsu teoriju par cilvēka galu, ko jūs attīstījāt pēc savas „vēstures gala” teorijas?

- Ak, jā – tas ir kas cits. Atkarībā no tā vai jūs pieņemat, ka liberālā demokrātija ir piemērota cilvēkam vai cilvēka laimei – tas atkarīgs no definīcijas – kas ir cilvēks. Cilvēka daba. Ja padomā…viens no iemesliem, kādēļ sabruka komunisms, bija tas, ka mēģināja nodarboties ar tādu kā sociālo inženēriju, bet vienkārši nebija iespējams, jo bija pret cilvēka dabu. Likvidēt privātīpašumu un pakļaut ģimeni partijai un valstij, kurā cilvēku dzīves veids piespiedu kārtā bija pretrunā ar cilvēku būtību. Tieši tāpēc šīs politiskās sistēmas nebija dzīvotspējīgas. Ja jūs varat iztēloties tehnoloģiju, kas patiešām spēj izmainīt cilvēka dabu un būtību – tad es domāju, ka iespējams atsākt veidot jauna veida sociālo inženēriju, kas nebija iespējams 20. gadsimtā. Tieši tāpēc es uzskatu, ka biotehnoloģijai ilgtermiņā piemīt zināms bīstamības faktors.

- Bet kādā ziņā jūsu teorija par “cilvēka galu” turpina teoriju par “vēstures galu”?

- Tā neturpina šo teoriju, tā patiesībā ir “vēstures gala” problēma. Es esmu vairākkārt uzstājis, ka liberālās demokrātijas attīstīšanās 20.gadsimta beigās ir rezultāts utopisko sociālās inženierijas shēmu sabrukumam. Daudzējādā ziņā fakts, ka esam sasnieguši “vēstures galu”, ir bijis atkarīgs no tā, ka cilvēku daba ir ierobežota. Tiklīdz tā tiek pārkāpta, situācija kļūst ļoti problemātiska. Es uzskatu, ka …..kāds manu teoriju kritiķis reiz sacīja, ka “vēstures gals” nav iespējams, ja eksistē zinātne, jo tieši zinātne nosaka tehnoloģisko attīstību un tehnoloģiskā attīstība nosaka sociālās pārmaiņas. Tā ir taisnība – laba kritika, jo patiešām zinātnei nav gala un – ja mums būs spēcīgāka un labāk attīstīta neiroloģija, kas izpētījusi smadzeņu bioloģiju – tad mums pavērsies jaunas sociālās kontroles iespējas. Tieši tāpēc biotehnoloģija ir vienīgais, kas padara neiespējamu vēstures galu.

- Ja jums tiktu dota vara izveidot jaunu cilvēku, kādu jūs to veidotu?

- Es to nedarītu. Es neizmantotu šādu varu. Tas ir vissvarīgākais. To izmantojis Dievs. Es domāju, ka biotehnoloģijas problēma ir tajā, ka cilvēki vēlas nonākt Dieva vietā un sacīt – es zinu, kas veido labu cilvēku un es zinu, kas veido cilvēka laimi un tāpēc es izveidošu savu bērnu un sabiedrību, vadoties pēc savām domām. Domāju, ka mēs pagātnē esam sastapušies ar šādām vēlmēm un domāju, ka tās ir bīstamas. To es vienkārši nespēju pieņemt.

- Vai jūs domājat, ka gēnu inženierijai varētu izdoties tas, kas cilvēces līdzšinējā pastāvēšanas vēsturē nav izdevies ne ideoloģijām, ne reliģijai?

- Es nezinu. Mēs gluži vienkārši nezinām, vai kāda no šīm tehnoloģiju iespējām tiks realizēta. Taču ir kaut kas, kas saista reliģiju ar modernajām tehnoloģijām. Agrāk, ja jums bija depresija, vai jūs jutāties nelaimīgs un neapmierināts ar savu dzīvi un jūs nesapratāties ar bērniem, sievu vai vīru – jūs devāties pie garīdznieka uz baznīcu un mēģinājāt meklēt garīgu palīdzību. Šodien mēs apmeklējam psihologus vai ārstus, un ārsti izraksta mums zāles, kas palīdz mums atbrīvoties no depresijas, trauksmes sajūtas un nervozitātes, lai mēs spētu sadzīvot ar ikdienas stresu. Kaut kādā ziņā psiholoģija ir aizstājusi reliģiju, tāpat medicīna, biomedicīna. Šodien dziedināšanas vietā mēs izvēlamies medikamentus, kas atveseļo mūsu ķermeni. Mēs visu esam aizstājuši ar medikamentiem.

- Jūs savulaik apgalvojāt, ka vīrieši mūsdienās ir kļuvuši mazāk agresīvi, bet sievietes – pašpārliecinātākas. Vai šis fakts būtu uzskatāms par medicīnas un zinātnes panākumu?

- Ziniet, es domāju, ka mērķis nav slikts – līdzekļi nav attaisnojami, jo mūsu morāle ir individuāla. Mēs paši kontrolējam savu dzīvi un veidojam raksturu un izdarām morālas izvēles. Mani šīs zāles neapmierina tāpēc, ka tās mēģina radīt individuālās morālās izvēles īssavienojumu. Tās saka – tā nav tava vaina, ja tu nespēj koncentrēties, ka tev ir zems pašnovērtējums – vienkārši iedzer šīs zāles un tās atrisinās visus sarežģījumus. Piemēram jautājums par pašnovērtējumu – tradicionālā izpratne par pašnovērtējumu ir tāda, ka tu iegūsti pašnovērtējumu tikai tad, ja paveic ko sabiedrībai lietderīgu. Tieši tas piešķir personai godu un cieņu. Pašnovērtējums seko tad, ja tu paveic kaut ko, kas vērtējams kā lietderīgs. Taču – ja tev ir zāles – tās vienkārši sniedz tev to pašu sajūtu, neskatoties uz to, ka neesi neko lietderīgu paveicis. Tajā ir kaut kas aplams. Man nav nekas pret to, ka sievietes iegūstu augstāku pašnovērtējumu vai zēni ir mazāk agresīvi, taču es uzskatu, ka jāpievērš uzmanība līdzekļiem, kurus mēs izmantojam mērķa sasniegšanai.

- Jūs savulaik bijāt Džordža Buša seniora ārlietu padomnieks. Kādā ziņā Džordžs Bušs juniors ir sava tēva aizsāktās ārpolitikas turpinātājs?

- Izvirzītas dažādas versijas par to, ka Dž.Bušs vecākais patiesībā nemaz nebija apmierināts ar karadarbības uzsākšanu Irākā un privāti kritizēja sava dēla izvēli. Viņš personiski to noliedz un es viņu nepazīstu, lai varētu jums teikt, ka viņš nesaka patiesību. Taču es domāju, ka atceroties, kā viņa tēvs vadīja 1991. gada Līča karu un to kā dēls rīkojas 2003. gada Irākas karā – jāatzīst, ka pieejas ir ļoti atšķirīgas

- Jūs esat teicis, ka Dž. Bušs var neuzvarēt vēlēšanās.

- Protams, viņš var tajās neuzvarēt. Patlaban es domāju, ka viņam ir labākas iespējas uzvarēt kā viņa pretiniekam, taču – protams, viņš var tajās zaudēt.

- Un kāds varētu būt iemesls?

- Daudz kas var notikt. Vispirms jau valsts ir vienlīdzīgi sadalīta starp republikāņiem un demokrātiem. Karadarbība Irākā var uzliesmot no jauna, iespējami sarežģījumi debatēs, viņš var izskatīties nepārliecinoši.

- Kāds ir jūsu viedoklis par to, kāpēc Amerikā un Eiropā attīstījās atšķirīgas vērtību izpratnes attiecībā uz ASV realizēto politiku?

Es domāju, ka tas ir diezgan vienkāršs skaidrojums tam, kā attīstījusies vēsture abās okeāna pusēs. Domāju, ka amerikāņos valda pārliecība, ka militārais spēks bieži var tikt pielietots morālu mērķu sasniegšanai. Otrajā pasaules karā.... arī pilsoņu karā – kara mērķis bija verdzības likvidēšana. Otrajā pasaules karā amerikāņu spēki tika izmantoti, lai atbrīvotu Eiropu, Aukstajā karā – amerikāņu spēki tika pielietoti, lai atbrīvotu Austrumeiropu. Es domāju, ka amerikāņi sliecas domāt, ka spēks ir laba. Pieņemu, ka eiropiešiem ir diezgan atšķirīgs viedoklis, jo jau pirmā pasaules kara laikā viņi pieredzēja to, kā spēks tika izmantots ļaunprātīgi, nacionālā suverenitāte kļuva par lielu problēmu. Tieši tāpēc abās okeāna pusēs valda atšķirīgi uzskati par karu.