CE3O CE3OH С
Sadarbībā ar:

Trimda

“Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav? Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav?” Diemžēl Latvijas vēsturē 20. gadsimtā bieži gadījās, ka cilvēks bija spiests izvēlēties vienu no diviem. Emigrāciju var uzskatīt par vienu no indivīda pretošanās formām. Otrais pasaules karš un Latvijas padomju okupācija bija traģēdija, kas vienlaikus radīja jaunu kultūras fenomenu – trimdas mākslu.

Trimda aizsākās 1944. gada otrajā pusē un 1945. gadā, periodā līdz Otrā pasaules kara beigām, kad ap 10 procentiem latviešu tautas devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Rietumu sabiedroto okupētā Vācijas un Austrijas daļa, kā arī neitrālā Zviedrija kļuva par vietu, kas uzņēma bēgļus, kuri turp devās laivās no Liepājas ostas. Pirmajiem pēckara gadiem, pavadītiem bēgļu nometnēs, sekoja emigrācija un iekārtošanās dažādās pasaules valstīs.

Daudzi mākslinieki nonāca neapskaužamā situācijā, jo materiālu trūkuma dēļ nebija iespējas nodoties daiļradei, kā arī zuda darbu pārdošanas iespējas. Tomēr 40. gadu otrajā pusē amerikāņu un angļu okupētajās zonās izveidojās vairāki latviešu kultūras centri, bet Eslingenas nometnē pat darbojās latviešu mākslas skola, kurā pasniedza Augusts Annuss, Ludolfs Liberts, LMA bijušais rektors Jānis Kuga un citi mākslinieki.

Tomēr “mazā Latvija” vācu teritorijā pastāvēja tikai līdz 40. gadu beigām, kad bēgļi devās drošākas dzīves meklējumos. Atgriezties okupētajā Latvijā nebija ne vēlmes, ne arī iespējas, bet asā dzimtenes zaudējuma sajūta un cerība kādreiz atgriezties tēvu zemē pavadīja šos cilvēkus tālajās emigrācijas gaitās. Vislielākais latviešu skaits nonāca ASV, tad Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā un Dienvidamerikas valstīs. 

Trimdā ātri tika nodibinātas visas nepieciešamās institūcijas – draudzes, biedrības, sestdienas skolas. Jaunā paaudze integrējās daudz ātrāk, un arī starp māksliniekiem jau 60. gados bija maz tādu, kas izglītību bija ieguvuši Latvijā un kurus pilnā mērā var pieskaitīt Latvijas vizuālās mākslai tradīcijai. Drīz pieaugušo kārtā jau sāka ienākt tie, kuriem par Latviju pat nebija nekādu atmiņu. Viņiem sekoja tie, kuri jau bija dzimuši trimdā un pilnā mērā pārņēma savas jaunās dzimtenes kultūras īpatnības.

Trimdas kultūras arhipelāgs ir kā unikāla parādība, kura diemžēl kā aisbergs, kurš nošķēlies no ledāja, neskatoties uz pūlēm un cerībām, no paša sākuma lemta izzušanai. Tomēr Latvijas mākslas vēsturē trimdas kultūras fenomens paliks kā viens no piemēriem totalitāras varas un brīva mākslinieka sadursmes sekām.  

Valdemārs Tone

Klasiķim Valdemāram Tonem (1892–1958), pateicoties gan dzimtenē iegūtajam prestižam, gan sievas atbalstam (viņa smagi strādāja Lielbritānijas hospitālī), izvērtās radošajam darbam salīdzinoši labvēlīga situācija. Vācijas nometņu ikdienas bezcerīgā skarbuma ietekmē Tones glezniecības noskaņa kļuva drūmāka, bet kolorīts tumšāks. Tam bija arī objektīvs iemesls – kara laikā trūka spilgto krāsu. Skumjās noskaņās gleznoti sieviešu portreti, šķiet, pauž ne tik daudz modeļa iekšējo noskaņu, cik paša mākslinieka tirdošu neziņu par nākotni. Par savu jauno mītni Tone izvēlējās Lielbritāniju, jo negribēja doties prom pārāk tālu no dzimtenes. Anglijā Tone intensīvi pievērsies klusās dabas žanram, kas viņam iepriekš nebija raksturīgi, bet izvēli noteica ārējie apstākļi – modeļu trūkums. Tonem Londonā notika arī personālizstāde, taču, lai rastos gandarījums, trūka gan agrīno darbu, gan jaunības draugu.

Valdemārs Tone. Rudens Puķes. 1945

Augusts Annuss

Kurzemes zvejnieksievu gleznotāju Augustu Annusu (1893–1984) bēgļa ceļi aizveda dziļi zemes iekšienē – Bavārijā. Darbos ienāca apkārtējā realitāte – pilsētu drupas un nometņu sadzīve, taču netika aizmirstas arī dzimtenē iecienītās tēmas. Audeklu un krāsu trūkuma dēļ Vācijā mākslinieks vairāk strādāja akvareļa un pasteļa tehnikā. Izceļošana uz Ameriku aizveda pie okeāna, un iepriekš gleznoto kurzemnieču vietu Annusa darbos ieņēma Austrumkrasta gliemežu meklētājas. Mākslinieks, tāpat kā 30. gados Latvijā, pievērsās latviešu draudzes namu altārgleznām, ekspresīvi sakāpinātā formā variējot Kristus simbolu kā tautas glābēju un aicinātāju ceļā uz dzimteni. 

Augusts Annuss. Baibiņa. 1963

Niklāvs Strunke

Niklāvs  Strunke (1894–1966) kaismīgi aicināja tautiešus: “Negleznojiet bezmērķīgi skaistos stūrīšus, bet studējiet to izpostīto, savandīto zemi un tās drupu kaudzes, starp kurām paiet jūsu ikdiena.” Taču sagrautajās Vācijas bēgļu nometnēs mītošie mākslinieki viņa uzsaukumam atsaucās reti, radošajā darbā meklējot mieru un harmoniju, lai atbrīvotos no drūmajām domām. Vēlāk, dzīvojot mierīgajā Zviedrijā, kas karu nebija pieredzējusi vairākus gadsimtus, Strunke viskonsekventāk atspoguļoja ne tikai bēgļu tēmu, bet radīja arī simboliski eksistenciālas kompozīcijas. Ziemās viņš parasti devās uz jaunībā kaismīgi iemīļoto Itāliju, lai gleznotu dienvidu ainavas ar seno romiešu arhitektūru un slaidajām cipresēm.

Niklāvs Strunke. Skats uz Lugāno ezeru. 1952

Ludolfs Liberts

Latvijas sabiedrībā sevišķi iecienītais gleznotājs Ludolfs Liberts (1895–1959) gan Vācijā, gan 50. gados Amerikā ar ierasto temperamentu citu pēc citas gleznoja ainavas. Liberts optimistiski turpināja iemūžināt audeklos dzīves krāšņo pusi, vienīgi agrāk gleznoto pompozo Venēcijas Lielā kanāla skatu un vareno baznīcu vietā stājās 20. gadsimta debesskrāpju lielpilsētas dinamiskais vēriens. 

Ludolfs Liberts. Vēlā vasara 5. avēnija Ņujorkā. 50. gadi

Sigismunds Vidbergs

Izsmalcinātajam zīmētājam Sigismundam Vidbergam (1890–1970) Amerikā ikdienā nācās pelnīt iztiku prozaiski – ar kaklasaišu dizainu, taču brīvajos brīžos viņš intensīvi nodevās radošajam darbam. Vienlaikus ar Vācijas viduslaiku arhitektūras dokumentēšanu saglabājās iecienītie sižeti ar erotiskām sieviešu kailfigūrām. Meistaru arī saistīja vērienīgās Ņujorkas spraigā ikdiena, taču atšķirībā no Liberta uzburtās “paradīzes” Vidbergs atklāja proletāriskās, nabadzīgās pilsētas daļas – Bruklinu un Hārlemu.

Sigismunds Vidbergs. No cikla Hārlema. 1955

Jānis Tīdemanis

Salīdzinājumā ar pirmskara Latvijas glezniecību trimdā norisinājās spēcīgāka virzība uz ekspresionisma izteiksmību. Jāņa Tīdemaņa (1897–1964) 30. gadu brāzmainā, lazējumiem un faktūrām bagātā glezniecības maniere vistiešāk saistāma ar neoekspresionismu un flāmu meistaru ietekmi. Tikpat vērienīgi meistars turpināja gleznot pēckara gados Kanādā. Portretu modeļos pārsvarā tika izceltas groteskās iezīmes, tomēr skatītājus vairs nemaz nesatrauca viņa toreizēja pārdrošība. 

Jānis Tīdemanis. Pāvests. 1964

Jānis Kalmīte

Pēc Otrā pasaules kara amerikāņu ekspresionisma variants kļuva skarbi izaicinošs un dumpīgs, un šo tendenci pārliecinoši apstiprina Ģederta Eliasa domubiedra Jāņa Kalmītes (1907–1996) glezniecība. Pēc meistara domām, latviešu tautai ir raksturīga tieksme pēc vienkāršošanas, stilizēšanas un abstrakcijas. Gleznojot Vidzemes rijas, mākslinieks nerimtīgi domāja par zaudēto dzimteni, taču vienlaicīgi spēja atrast individuāli novatorisku izteiksmes veidu, kā emocionāli atklāt zaudējuma rūgtumu. Laikabiedri viņa darbos saskatīja reliģiskas izpausmes, tomēr Kalmītes varenais , nedaudz mistiskais rijas celtnes tēls galvenokārt ir dzīvības simbols, kura radīšanas procesā uz audekla sajūtams milzīgs iedvesmas spēks. 

Jānis Kalmīte. Ziema Vidzemē. Mātes deķis. 1962

Fridrihs Milts

Fridrihs Milts. Pliknis dzeltenā. 60. gadi

Ņujorkā, Manhetenas rietumos pie Hudzonas, no 1951. gada ilgu laiku mita Fridrihs Milts (1906–1993). Gleznotāja darbnīca atradās pagrabā bez logiem, un maizi viņš pelnīja, strādājot par kāda īres nama pārzini. Sākot gleznot Latvijā reālistiski dekoratīvā manierē, trimdā viņa daiļrade piedzīvoja spēcīgas izmaiņas, pakāpeniski pārejot uz ekspresīvu glezniecības manieri. Milts bija viens no novatoriskākajiem savas paaudzes māksliniekiem. Viņš nemitīgi gleznoja Ņujorkas debesskrāpjus “no putna lidojuma”, bet visvairāk mākslinieku saistīja sievietes tēls, bieži atgādinot Amadeo Modiljāni gleznotus tipāžus. 

Sigurds Vīdzirkste

Kaut daži mākslinieki uzskatīja, ka bezpriekšmetiskā māksla nesaskanēja ar latviskuma izpratni, Sigurds Vīdzirkste (1928–1974), pārceļoties ar vecākiem no Daugavpils uz ASV, kļuva par vienu no savdabīgākajām personībām trimdas abstrakcionisma vēsturē. Pirmās iemaņas mākslā guvis pamatskolā pie Jāņa Kalmītes, bēgļu gaitās viņš mācījās pie gleznotāja Valdemāra Tones. 1950. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi ASV un apmetās Ņujorkā, kur studēja glezniecību Mākslas studentu līgā, kas tobrīd bija viņa no abstraktā ekspresionisma epicentriem un kurā mācījušās tādas zvaigznes kā Džeksons Polloks, Rojs Lihtenšteins, Marks Rotko u. c. Filozofijas lekcijas, aizraušanās ar mūziku un Ņujorkas skolas intensīvā prakse S. Vīdzirksti pievērsa abstrakcijai. Viņa “pumpainās” gleznas, balstītas uz kibernētikas likumiem, iesāka jaunu virzienu glezniecībā, ko tā laika mākslas pasaule vēl nepazina. 

Sigurds Vīdzirkste. Bez nosaukuma. 60. gadi

Klusā pretošanās

“Klusā pretošanās” – šis vārdu salikums šķiet iederīgs, ja mēs vērtējam visas tās Latvijas mākslas parādības, ko ierasts dēvēt par nonkonformistiskām jeb pretējām tām, kuras pieprasīja valdošā vara.  Līna Priekule, mākslas zinātniece

Ar 1932. gadā Staļina izsludinātu dekrētu par Padomju Savienības oficiālo un vienīgo atzīto mākslas un literatūras virzienu tika pasludināts sociālistiskais reālisms, kas ar lielāku vai mazāku intensitāti tika īstenots Padomju Savienībā un ilga līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā. Bet kas tad tas bija? Īsumā un ļoti vienkāršoti: mākslai bija jāstāsta par laimīgu un varonīgu dzīvi, jāattēlo utopiskā rītdiena, jākļūst masām saprotamai, tātad reālistiskai formveidē.

Taču būtu maldīgi uzskatīt, ka Latvija bija hermētiski noslēgta telpa un nebija informēta par Rietumu mākslā notiekošo. Džemma Skulme norāda, ka Latvijā neeksistē nošķīrums starp oficiālajiem un neoficiālajiem māksliniekiem, kā tos bieži dēvēja Krievijā. Šeit nebija tādu ierobežojumu izstādīties un vienmēr varēja atrast veidu, kā apiet noteikumus. Mākslinieki izdomāja dažādus radošus risinājumus, kā uzzināt par franču literatūru, neoreālisma filmām, kā arī viņu izpausmēs vērojamas dažādas Rietumu mākslas vēstures parādības: abstrakcionisms, sirreālisms, hepeningi un performances, konceptuālisms un fotoreālisms. 

Domubiedri pulcējās leģendārajās kafejnīcās “Kaza”,  “Putnu dārzs”, notika karnevāli un ritualizētas kāzas. Un tas nebūt neatbilda tolaik vispārpieņemtajiem standartiem. “Tas bija viļņojums. Kurš sērfo uz galvenā, lielākā viļņa, kurš uz mazākā – tam (vismaz toreiz) nebija nozīmes, svarīgākais bija pati viļņošanās kustība pretstatā padomju kultūras oficiālajam gludajam ūdens līmenim, bezviļņojumam.” Rakstā apskatīti tikai daži no “viļņotājiem” un “viļņiem”.

Andra Grīnberga “Pašportrets”

Andris Grinbergs. Kadri no filmas “Pašportrets”. 1972. Filma. 34 min. (restaurēta 1995). Zuzānu kolekcija

Viens no spilgtākajiem sabiedrības viļņotājiem noteikti ir performanču, foto un videomākslinieks Andris Grīnbergs (1946). Andris Grīnbergs ir viens no redzamākajiem Latvijas hipiju kustības pārstāvjiem 60. gadu beigās, kura māksla bija protests pret padomju reglamentēto dzīvi. ”The Beatles”, “Rolling Stones”, žurnāli “Film”, “Ekran”, ar basām kājām cauri Rīgai, krelles, vainadziņi. “Mani interesēja divas lietas: all you need is love (tulk. – viss, kas tev vajadzīgs, ir mīlestība) un vizuālais.”  Mākslinieks īstenojis ap 30 hepeningiem, no kuriem zināmākie ir “Jēzus Kristus kāzas” (1972), “Sarkanais tuksnesis” (1973), “Divi” (1974). Grīnberga hepeningi notika no padomju dzīves attālinātā vidē – Carnikavas jūrmalā, Mazirbes laivu kapsētā, Grīnbergu Ūnijas ielas dzīvoklī. Andra Grīnberga performances skar seksualitātes, cilvēku attiecību jautājumus, paštēlu un identitāti, kā arī atsaucas uz konkrētiem, tam laikam aktuāliem notikumiem politikā. Leģendārā performanču māksliniece Marina Abramoviča teikusi, ka “performance kļūst par performanci arī caur tās zūdamību”. Performanču dokumentācija atmiņas saglabāšanai ir ļoti būtisks jautājums. Andra Grīnberga radītie mākslas darbi ir saglabājušies augstā mākslinieciskā kvalitātē, jo tos iemūžinājuši leģendāri Latvijas fotogrāfi: Māra Brašmane, Atis Ieviņš, Jānis Kreicbergs, Andrejs Grants un citi.

“Dzīvojot padomju noslēgtajā sistēmā, es pratu radīt kontrkultūras sajūtu... Nē, būsim godīgi: man noderēja veco gadu pieredze – māksla dabūt. Biju visiem vajadzīgs, tāpēc ka mācēju dabūt. Radīju cilvēkiem tērpus, vidi, lai viņi varētu aizmirst savu paštēlu un atbrīvoties.”  Andris Grinbergs

Andris Grinbergs. Kadri no filmas “Pašportrets”. 1972. Filma. 34 min. (restaurēta 1995). Zuzānu kolekcija

Andra Grīnberga filma “Pašportrets” (1972), kas tapusi eksperimentālā kino grupas ietvaros, ietver homoseksuālas un heteroseksuālas ainas. Pats Andris Grīnbergs filmas saturu raksturo šādi: “Filmā parādīts, kā mēs pussešos no rīta aizejam uz Vecrīgu un pliki izejam no pilsētas ārā – kā tādi brieži. Bet ar to vēl viss nebeidzas. Tad operators, Inta un es – mēs guļam gultā. Atkal tikai sejas. Tad Inta pāriet vidū, sākas it kā tas grupenseksa laiks. Un tad mēs visi sākam ņirgt par to visu, ko sataisījām, smejamies, un tad es izliecos ārā no kadra un izvelku štepseli.” Filma tikusi demonstrēta vienu reizi, un otrā rītā atbraukušas “divas melnas mašīnas” un likušas viņam braukt uz “Stūra māju”. Pēc trīs stundām Andri Grīnbergu palaida mājās. Lai čeka to neatrastu un neierosinātu lietu par pornogrāfijas izplatīšanu Padomju Savienībā, filma tikusi fiksi ierakta zemē.

Andris Grinbergs. Kadri no filmas “Pašportrets”. 1972. Filma. 34 min. (restaurēta 1995). Zuzānu kolekcija

Andra Grīnberga personība un paveiktais ir vēl joprojām aktuāls. Viens no 2017. gada vasaras spilgtākajiem mākslas notikumiem noteikti ir viņam veltītais MVT vasaras izstāžu cikls, kurā piedalījās mākslinieki, kuru dzīve kādā brīdī krustojusies ar Andri Grīnbergu. Viens no tādiem ir mākslinieks Ivars Grāvlejs, kurš stāsta: “Deviņdesmito gadu beigās, ejot pa Brīvības ielu, Andris man teica: “Izstāžu atklāšanās viņiem māksla neinteresē. Vienīgi izrādīt sevi un pierīties kā cūkām!“, un viņš ironiski turpināja ar karikatūras aprakstu: “Vajadzētu, lai atklāšanā pie galda stāv daiļas tautumeitas ar plikām pakaļām. Ēd maizītes, kūciņas un dzer šampanieti. Un lai tās uzbarotās dirsas – “sabiedrības krējums” – lūr. Figa viņiem!”” Šķiet, ka šis teikums ideāli iemieso Andra Grīnberga būtību – dzīvot un darīt visu citādi nekā pārējie. 

Bronzas cilvēks Miervaldis Polis

Miervaldis Polis. Egocentra galvas mulāža. 1986. Ģipsis, bronzas krāsa. 39 x 25 x 28 cm. Zuzānu kolekcija. Foto: Jānis Pipars

Miervaldis Polis ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks, kas darbojas glezniecības, grafikas, instalāciju un performances jomās. Mākslas vēsturnieki viņu dēvē gan par fotoreālistu, gan konceptuālistu un postmodernistu. Pašam Miervaldim Polim gan netīk sev piekarināt birkas, tādēļ 1988. gada intervijā “Miervaldis intervē Poli” viņš norāda uz komponentēm, kas viņa mākslā ir būtiskas: “Fotogrāfiski precīzā gleznošanas metode norāda uz fotoreālismu, tēmas paradoksalitāte – uz konceptuālismu, vēsturisko stilu reminiscences un psiholoģiskums atbilst postmodernismam.” Latvijas pazīstamākais šī brīža portretists, kas gleznojis ļoti daudzus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus – prezidentus, politiķus, uzņēmējus utt.

Robežu pārkāpšana saistās ar viņa performancēm, īpaši ar 1987. gadā aizsāktajām “Egocentra” akcijām. 1987. gada augustā Miervalža Poļa bronzas cilvēkam bija tik daudz sekotāju, ka viņam atkal nācās no performances aizbēgt. Miervaldis Polis nokrāsoja seju, matus un rokas bronzas krāsā, uzvilka bronzas uzvalku un devās pastaigā pa Rīgas ielām. Mazās ģildes priekšā viņš apstājās uz tukša postamenta, uz kura nostāvēja dažas minūtes. Performances fotogrāfijās redzams, ka pie viņa kājām nolikti ziedi. Polis atceras, ka brīdī, kas viņš stāvējis uz pjedestāla, kāds kliedzis “Ļeņins, Ļeņins!”. Taču pats Miervaldis Polis atzīst, ka šāda viņa darba interpretācija ir ļoti šaurs skatījums uz tā jēgu. Iespējams, tas tādēļ, ka pie socreālisma radinātie cilvēki vēl neredzēja iespēju runāt par daudznozīmīgām mākslas darbu interpretācijām, uztverot tikai tā redzamo daļu. Pats Polis saka, ka “šajā darbā vizualizējas cilvēkam piemītošā tieksme glorificēt un tapt glorificētam, tieksme pēc slavas, pēc varas, pēc nemirstības, tieksme pašslavināties”. Taču Poļa performanču laikā Rīgā vēl joprojām atradās daudz komunisma vadoņu pieminekļu. Poļa iemiesotais tēls varēja būt tikpat labi kāds no viņiem, bet tikpat labi arī kāds no daudziem citiem vēsturiskiem personāžiem.

Visvalža Ziediņa fenomens

Visvaldis Ziediņš, ‘’Acumirklis mūžības’’, 1964.gads, 38x29cm, oriģinālgrafika, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija

Bija arī tādi mākslinieki, kas “dzelzs priekškara” vārdā nolēma savu dzīvi veltīt pastāvīgai, no padomju oficiālās mākslas sistēmas neatkarīgai eksistencei un pretoties klusi.  Tāds mākslinieks bija Visvaldis Ziediņš, kas dzimis 1942. gadā un miris 2007. gadā. Visvaldis Ziediņš plašākai publikai kļuva zināms tikai pēc savas nāves, kad 2012. gadā kuratore Ieva Kulakova sarīkoja lielu viņa darbu retrospekciju. Multifunkcionāls mākslinieks, kas zīmējis, gleznojis, radījis instalācijas, tēlnieciskus objektus, fotografējis, kā arī bijis scenogrāfs daudzām Liepājas tautas teātra izrādēm. Ieva Kalniņa uzsver, ka Visvalža Ziediņa gadījums liek noraidīt viedokli, ka Latvijas padomju perioda mākslā atšķirībā no Krievijas nav pastāvējis tīrs nonkonformisms tā pamatnozīmē. 

1961. gadā Ziediņš dienasgrāmatā ieraksta solījumu, kuru dzīves laikā daļēji īsteno: “Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu.” Viņš nemaz necentās iegūt valdības pasūtījuma darbus, jo primāri mākslinieku vienmēr interesējusi tikai viņa iekšējās pasaules izpaušana. Visvaldis Ziediņš ietekmējies no Pablo Pikaso, Salvadora Dalī, Roberta Raušenberga, Anrī Matisa, Paula Klē un citiem. Savā mākslā viņš risina teoloģijas un misticisma jautājumus, kā arī aizraujas ar dabas pētniecību, sakrālo tematiku, vanitas žanru, abstrakcionismu un citām izpausmēm.

1964. gadā Ziediņš rada grafikas darbu “Acumirklis mūžības”, kas ir arī viņam veltītās monogrāfijas nobeiguma virsraksts, kurā ielikts viņa paša teksts no konspektu un pārdomu mapes: “Viena cilvēka dzīve, pareizāk, saprātam pieejošais dzīves laiks ir tikai acumirklis mūžības. Vai tāpēc tu nevari būt laimīgs, ka beidzot pienākusi arī tava kārta ieraudzīt un saprast mūžības acumirkli?”

Tekstā izmantots Ievas Kulakovas sastādītais izstādes katalogs “Kustība. Visvaldis Ziediņš”.

Šīs trīs epizodes ir pavisam neliels ieskats mākslas parādībās, kas viļņoja Latvijas mākslas ainu ārpus oficiālās mākslas notikumiem. Vēl noteikti būtu jāpiemin Hārdija Lediņa un Jura Boiko NSRD darbība, Zentas Loginas abstraktie kosmosa gleznojumi, Pollucionistu grupa (Māris Ārgalis, Anda Ārgale, Jānis Baltinavietis, Jānis Borgs, Valdis Celms, dažkārt arī Kirils Šmeļkovs), fotogrāfu Egona Spura, Andreja Granta, Intas Rukas un Māras Brašmanes darbība, Ausekļa Baušķenieka gleznas, Otrās franču grupas (Jānis Krievs, Juris Pudāns, Ieva Lancmane, Maija Tabaka, Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis) radošās diskusijas, Mākslas dienas un vēl daudz, daudz citu notikumu un personību.

Tekstā izmantots Daces Lambergas sastādītais izstādes katalogs "Latviešu māksla trimdā". 2013