CE3O CE3OH С
Sadarbībā ar:

Nikolauss fon Himzels (1729–1764) 

Rīgas ārstam, mākslu un zinātnes entuziastam, Londonas Karaliskās zinību biedrības biedram Nikolausam fon Himzelam bija atvēlēti vien 35 gadi. Viņš esot inficējies no kāda slimnieka, kuru īsi pirms tam apmeklējis. Nelaiķi guldīja ģimenes kapu velvē Rīgas Domā, kur viņa epitāfija – labajā sānu jomā pie pīlāra, netālu no altāra – apskatāma vēl šodien. Tomēr šajā īsajā laikā Himzels paspēja ne tikai pabeigt medicīnas studijas Kēnigsbergas, kā arī Getingenes Universitātē, bet arī piecu gadu laikā (1752–1757) apceļot lielāko daļu tā laika Eiropas valstu, apmeklējot kolekcionārus un viņu kabinetus, piedaloties sociālajā dzīvē, pētot medicīnas attīstību un sabiedriskās norises un fiksējot savus iespaidus piezīmju burtnīcās, vēlāk apkopotās trīs sējumu dienasgrāmatā,  kura līdz mūsdienām saglabājusies kā visizsmeļošākā vācbaltiešu ceļojumu dienasgrāmata no 18. gadsimta.

Memoriāla plāksne pie Himzela mājas Rīgā, Mazajā Jaunielā 5.

Deviņus gadus pēc Himzela nāves viņa māte Katrīna fon Himzele Rīgas pilsētai uzdāvināja mirušā dēla atstāto dabaszinātņu, mākslas un vēsturisko priekšmetu kolekciju un izveidoja muzeju, nosaucot to Himzela vārdā. Šis muzejs kļuva par pirmo publisko muzeju ne vien Rīgā, bet arī visā Baltijā, un jau 1791. gadā kolekciju kopā ar pilsētas bibliotēku pārvietoja uz speciāli uzcelto ēku virs Doma klostera krustejas (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). Pakāpeniski no daudzveidīgiem eksponātiem 1795. gadā izveidojās atsevišķs Monētu kabinets – senākā publiskā numismātiskā krātuve Baltijā, bet 1816. gadā mākslas darbu eksponēšanai muzejā iekārtoja īpašu telpu jeb Mākslas kabinetu. Nikolausa fon Himzela portrets kļuva par sākumu portretu krājumam, tāpat veidojās īpaša Rīgas ainavu kolekcija, kurai darbus pasūtīja pie Rīgas gleznotājiem.

Tāpat kā daudzi Eiropas muzeji un galerijas, lielie Rīgas un vēlāk valsts muzeji radušies no vairākām privātkolekcijām. Himzela privātā kolekcija un muzejs bija pirmsākums trim Rīgas muzejiem – Rīgas vēstures un kuģniecības, Latvijas Dabas un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Rietumu Banka

“Rietumu Banka” savu kolekciju sāka veidot 20. gadsimta 90. gados. Tā ir šobrīd lielākā korporatīvā kolekcija Baltijas valstīs. Ikdienā darbi ir izvietoti darba telpās, dzīvē īstenojot principu “Māksla strādā kopā ar mums”. Bankas kolekcijā ir ne tikai izcili latviešu mākslas 19. gs. otrās puses un 20. gs. piemēri (Vilhelms Purvītis, Aleksandra Beļcova, Eduards Kalniņš un citi), bet arī 19. un 20. gs. Eiropas un krievu mākslas piemēri. Starp zināmākajiem minami Šarla Dobiņī (Charles Daubigny), Kamila Koro (Camille Corot), Žila Diprē (Jules Dupré), Alekseja Harlamova (Алексей Харламов) vārdi.


Jānis Tīdemanis. Diena pludmalē. Audekls, eļļa. 59.1 х 79.4. Rietumu Bankas mākslas kolekcija. Publicitātes foto

Žils Diprē. Ainava ar upi. 1880.–1889. Audekls, eļļa. 58.2 x 70.2.Rietumu Bankas mākslas kolekcija. Publicitātes foto
Uga Skulme. Iela Jēkabpilī. Audekls, eļļa. 73 х 60. Rietumu Bankas mākslas kolekcija. Publicitātes foto

“Rietumu Bankas” mākslas kolekcija tiek regulāri papildināta, tādējādi tā atrodas nepārtrauktā attīstībā. “Rietumu Banka” ļoti aktīvi atbalsta mākslas izstādes, gan deponējot darbus, gan arī finansiāli atbalstot izstāžu tapšanas procesā.

Šarls Dobiņī. Mēnesnīca. 1877. Audekls, eļļa. Rietumu Bankas mākslas kolekcija. 134.3 x 227. Rietumu Bankas mākslas kolekcija .Publicitātes foto

Kamils Koro. Ganībās. 19. gs. 2. puse. Audekls, eļļa. 50.8 x 47 cm. Rietumu Bankas mākslas kolekcija. Publicitātes foto

Zuzānu kolekcija

Zuzānu kolekcija ir lielākā privātā mākslas darbu kolekcija Latvijā. Tajā ir ap 5000 darbu. Jānis un Dina Zuzāni kolekcionēšanu uztver kā radošu procesu un vienlaikus arī mākslas ainas dokumentēšanu. Tādējādi kolekcijā atrodas daudz Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgu mākslas darbu no dažādiem laikposmiem. Kolekcijas “pērles” bija apskatāmas nesenajā Zuzānu ģimenes kolekcijas izstādē “TOP no top”, kas notika LNMM Lielajā izstāžu zālē. 

Kristaps Ģelzis. Drons. 2015. Polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments. 180 x 205 cm. Zuzānu kolekcija
Miervaldis Polis. Marlboro vīrs. 1991. Audekls, akrils. 71 x 51 cm. Zuzānu kolekcija
Oto Skulme. Portreta kompozīcija. 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Zuzānu kolekcija
Niklāvs Strunke. Kompozīcija. 1918–1919. Audekls, eļļa. 61,5 x 46 cm. Zuzānu kolekcija

Boriss Bērziņš. Meitene ar vainagu. Līgotāja. 1983. Kartons, tempera. 78 x 66 cm. Zuzānu kolekcija

Ikdienā ar Zuzānu kolekciju strādā profesionāla komanda, kas ne tikai sistematizē kolekciju, rūpējas par darbu uzglabāšanu un restaurāciju, bet arī aktīvi rīko izstādes un nodarbojas ar kolekcijas pētniecību. Zuzānu kolekcijas mājvieta kopš 2011. gada ir Mūkusalas Mākslas salons, taču zināms, ka pēc pāris gadiem Mūkusalas Mākslas salons un tā kolekcija pārcelsies uz jaunām telpām Lāčplēša ielā 101. Topošā mākslas centra “Zuzeum” arhitekte ir Zaiga Gaile.

Jānis Lazdiņš (1875–1953)

Kolekcionēšana var būt individuāls hobijs un izklaide, dažreiz kolekcijas veidojas arī ar izglītošanas misijas apziņu, bet īpašos gadījumos mākslas darbu krāšana var palīdzēt veidot diplomātiskas attiecības starp valstīm. Viens no slavenākajiem šādas “mākslas” diplomātijas pārstāvjiem bija mūziķis un Latvijas sūtnis Briselē Jānis Lazdiņš.

Vijolnieks ar 15 gadu stāžu Pēterburgas Krievijas galma orķestrī, Lazdiņš strauju politisku pārmaiņu laikā izveidojis spožu karjeru. Sākot 1918. gadā strādāt kā Latvijas finanšu ministra sekretārs, desmit gadu laikā viņš kļuva par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Beļģijā un Luksemburgā.

Augusts Bija. Medaļa veltīta Latvijas sūtnim Briselē Jānim Lazdiņam. 1933

Vijolnieks ar 15 gadu stāžu Pēterburgas Krievijas galma orķestrī, Lazdiņš strauju politisku pārmaiņu laikā izveidojis spožu karjeru. Sākot 1918. gadā strādāt kā Latvijas finanšu ministra sekretārs, desmit gadu laikā viņš kļuva par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Beļģijā un Luksemburgā. 

Alberts Savēriss. Ziedi

Dzīvojot Briselē, Jānis Lazdiņš ar kundzi Renāti Feldmani (1886–1974) uzturēja labus kontaktus ar beļģu māksliniekiem, ar lielu entuziasmu un interesi sekojot laikmetīgās mākslas tendencēm. Pēc 1927. gadā Rīgā notikušas apjomīgas beļģu mākslas izstādes viņam radās ideja izveidot un uzdāvināt Latvijai beļģu moderno mākslu reprezentējošu kolekciju. Kaut gan veidot izlasi viņam palīdzēja pazīstami literāti un mākslas vēsturnieki, tomēr kolekcija kļuva par paša Lazdiņa iniciatīvas un entuziasma rezultātu.

Luijs Maskrē. Sievietes portrets. Bez datējuma
Luijs Biserē. Gleznotāja Anto Karta portrets. 1928
Izidors Opsomers. Vecā pilsēta
Valēriuss de Sādelērs. Augļu dārzs. Ap. 1928

Albērs Servāss. Lauku darbi. 1930

1932. gadā  43 gleznas un 5 skulptūras tika nosūtītas no Antverpenes uz Rīgu. Oficiāli tas tika pasniegts kā Beļģijas valsts dāvinājums Latvijas valstij, bet personiskajam faktoram, neapšaubāmi, bija noteicošā loma. Kolekcija tika nodota Latvijas valstij, konkrēti – Valsts mākslas muzejam Rīgas pilī (tagad – “Rīgas Biržā”) un kļuva par pamatu ievērojamai beļģu mākslas kolekcijai, kuru vēlāk papildināja vairāki dāvinājumi un pirkumi.

Pats Lazdiņš Latvijā atgriezās 1938. gadā, bet šeit uzturējās tikai līdz Otrajam pasaules karam, kad likteņa ceļi viņu aizveda caur Vāciju atpakaļ uz Briseli, kur viņš par saviem nopelniem saņēma Beļģijas pilsonību un nodzīvoja līdz mūža beigām 1953. gadā. 

Swedbank

2004. gadā “Swedbank” pieņēma lēmumu par mākslas darbu kolekcionēšanu. Idejas pamatā ir vēlme kolekcionēt visdažādāko latviešu autoru mākslinieciski augstvērtīgus mākslas darbus. Kolekcijā atrodas mākslas klasiķu Jāņa Tīdemaņa, Ludolfa Liberta, Rūdolfa Piņņa un citu darbi, taču lielākoties tā sastāv no mūsdienās aktīvi strādājošu latviešu autoru darbiem – Sandra Krastiņa, Helēna Heinrihsone, Barbara Gaile, Laris Strunke, Olga Šilova, Gļebs Panteļejevs, Aleksejs Naumovs, Kristaps Zariņš ir tikai daži no vārdiem, kas raksturo “Swedbank” kolekciju.

Barbara Gaile. Viegls reibums. 2005.gads. Audekls, akrils, pigments. 65x 92cm. Swedbank kolekcija.

Laris Strunke Sniega tilts. 2004.gads. Audekls, eļļa. 210x335 cm. Swedbank kolekcija.
Helēna Heinrihsone. Rozes un sejas. 2004.gads. Audekls, eļļa. 100x 140 cm. Swedbank kolekcija.

Ikdienā kolekcijas darbi atrodas “Swedbank” centrālās ēkas kabinetos un gaiteņos un ir pieejami ikvienam darbiniekam un bankas klientam. Māksla kļūst par ikdienas dzīvei nepieciešamu sastāvdaļu.  Pie kolekcijas attīstības vīzijas strādājusi galerijas “Māksla XO” vadītāja un mākslas zinātniece Ilze Žeivate, kas, veidojot kolekciju, domājusi arī par darbu saskaņošanu ar ēkas arhitektūru un interjeru.

Gļebs Panteļejevs Bebru laikā. 2003.gads. Koks, bronza. 180x29x22 cm. Swedbank kolekcija.
Olga Šilova. Rīgas torņu skaitītājs. 2006/2007.gads. Bronza. 370x287x158 cm. Swedbank kolekcija.

Pauls fon Tranzē-Rozeneks (1853–1928)

Fon Tranzē-Rozeneku dzimtas ģerbonis

Ja Robiāni centās ar mākslu nopelnīt, tad vairāki turīgi baltvācu muižnieki, piemēram, Pauls fon Tranzē-Rozeneks, nodevās kolekcionēšanai kā baudai, veidojot ap sevi vidi atbilstoši savai gaumei, interesēm un pasaules modes tendencēm.  

Fon Tranzē dzimtas pārstāvji uz Vidzemi no Nīderlandes pārcēlušies jau 16. gadsimtā. Dzimtas labklājība un politiskā ietekme īpaši pieauga 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, un tāpēc ar Tranzē- Rozeneku vārdu cieši saistītas tādās vietās Vidzemē kā Ērgļi, Dzelzava, Auguliena, Mārciena, Taurupe u.c kā arī vairāki īpašumi šodienas Igaunijas pierobežā, piemēram Helmes muiža (Helme). Tomēr Fon Tranzē-Rozeneku pazīstamākais lauku īpašums ir Jaungulbenes muižas komplekss ar krāšņu neogotisku pili, kas kļuva par pastāvīgu dzīvesvietu Paulam fon Tranzē-Rozenekam. Neskatoties uz neogotisku fasādi, interjers tika veidots pārsātinātā neobaroka stilā jeb “makarta stilā”, vairāk atgādinot mākslas muzeju vai teatrālas dekorācijas, nevis dzīvošanai paredzētu vietu. Kad 1878. gadā Pauls pārņēma muižu savā īpašumā, tā vērtība jau bija 750 000 rubļu.

Jaungulbenes muižas pils

Jaungulbenes muižas kolekcijas apjoms bija samērā iespaidīgs – vairāk nekā simt gleznu, nerunājot par mēbelēm un bibliotēku. Kolekcija tika veidota 19. gadsimta otrajā pusē un varēja lepoties ne tikai ar laikabiedru, bet ar daudzu ievērojamu vecmeistaru vārdiem – tādiem kā Pīters Brēgels Jaunākais, Džovanni Batista Tjepolo, Frančesko Gvardi u. c.  Atšķirībā no citām kolekcijām Tranzē krājumā bija liels itāliešu mākslas īpatsvars.

Fedele Fisketi. Amora un Psihes kāzas. Ap 1780.
Pjetro Bardellīno. Muzicējošie puto. 18. gs. II puse.
(Redzama Jaungulbenes muižas ēdamzāles interjerā) 

Pēc Pirmā pasaules kara, ap 1920. gadu, Pauls fon Tranzē-Rozeneks pārcēlās uz Berlīni, kur nodzīvoja pēdējos mūža gadus un kur līdzi aizveda lielāko daļu savas kolekcijas. Tāpēc par šo kolekciju kā veselumu iespējams runāt tikai līdz 20. gadsimta sākumam, kamēr tās mājvieta bija Jaungulbene. Plaša publika pirmo reizi ieraudzīt Tranzē privātkolekciju varēja tikai Rīgā, kad muižnieks pakāpeniski pārveda to uz savu namu Raiņa bulvārī 13 (tagad Vācijas vēstniecība) un vēlāk uz laiku deponēja Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1921. gadā šie darbi tika nodoti atpakaļ īpašniekam, un vēlāk kolekcija tika pakāpeniski izpārdota. Zināms, ka daži no slaveniem kolekcijas darbiem šobrīd atrodas ASV muzejos – Tjepolo “Madonna ar bērnu” atrodas Springfīldas Mākslas muzejā Masačūsetsā, bet Lukasa Krānaha Vecākā “Venēra” un “Amors kā medus zaglis” (1530) Metropolitēna Mākslas muzejā Ņujorkā.

Hanss Makarts. Lapitu un kentauru cīņa. 1878.  1904. gada dāvinājums Rīgas pilsētas mākslas muzejam.

Daļu no savas kolekcijas Pauls fon Tranzē-Rozeneks uzdāvināja Rīgas muzejiem, un šodien greznie priekšmeti no 18. gadsimta rīdzinieka dzīvojamās iekārtas tiek eksponēti RVKM, bet  brāzmainā austriešu gleznotāja Hansa Makarta darbi veido spēcīgu dominanti mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijā, atgādinot mums ne tikai par konkrēta cilvēka gaumi un interesēm, bet par baltvācu garīgās un materiālās kultūras mantojumu, ko mēs pazaudējām 20. gadsimtā. 

Vilhelms fon Kaulbahs. Torkvato Taso (Dzejnieka ideālais portrets). 1838. 1904. gada dāvinājums Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 

“ABLV Bank” kolekcija

Domājot par nākotnes Laikmetīgās mākslas muzeju, 2004. gadā “ABLV Bank” ar Kultūras ministriju parakstīja vienošanos, ka banka ieguldīs vienu miljonu latu mākslas darbu kolekcijas iegādē un dāvinās to valstij, kad tiks uzcelta muzeja ēka. Tādējādi izveidota bankas laikmetīgās mākslas kolekcija, kas nākotnē nonāks jaunajā Laikmetīgās mākslas muzejā, kuru paredzēts atklāt 2021. gadā. Ieceres īstenošanai ir izveidots Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds (LLMMF). To nodibināja “ABLV Charitable Foundation” un Borisa un Ināras Teterevu fonds, parakstot nodomu protokolu ar Kultūras ministriju par sadarbību muzeja izveidē un darbībā pēc atklāšanas.

Antans Sutkus, ‘’Žans Pols Sartrs’’, 1965. gads.

Dmitrijs Gutovs Tihvinas Dievmāte.
Kaido Ole ‘’Bez nosaukuma’’, 2000. gads.

Zilie deguni. Žēlsirdības laiks. 2005. gads.

Daļu kolekcijas darbu var aplūkot ikviens “ABLV Bank” apmeklētājs, kā arī banka bieži savus darbus deponē citām izstādēm. 2013. gadā “ABLV Bank” kolekcijas darbi bija apskatāmi izstādē “Lai gadījums kļūtu par notikumu”.

Evelīna Deičmane. ‘’Pārejošas bēdas’’. 2009. gads.

Frīdrihs Vilhelms Brederlo (1779–1862)

19. gadsimta pirmajā pusē Rīgā radās samērā daudz privāto mākslas kolekciju. Tās veidoja bagātie, pasauli redzējušie tirgoņi, rātskungi un citādi labi situētie rīdzinieki, kuri krāja mākslas darbus atbilstoši savai gaumei. Viena no lielākajām un noteikti augstvērtīgākajām gleznu kolekcijām piederēja Rīgas rātskungam, vīnu tirgotājam un Biržas komitejas priekšsēdētājam Frīdriham Vilhelmam Brederlo. Atšķirībā no daudzām kolekcijām, kas aizceļoja no Latvijas kopā ar saviem īpašniekiem, lai vēlāk tiktu pa daļām izpārdotas, šis unikālais krājums, neskatoties uz kariem, saglabājies gandrīz pilnā apjomā. Jau savā testamentā 1852. gadā Brederlo ierakstījis, ka kolekcijai jābūt publiski pieejamai un pēcnācēji nedrīkst to sadalīt. Testamenta vēlējumā tika norādīts, ka tad, “ja kādreiz gadīsies, ka neviens no testamentā minētajiem mūsu meitas pēcnācējiem negribēs vai nevarēs šo kolekciju pārņemt, tā ir nododama Rīgas pilsētai par brīvu kā nepārdodams īpašums, ierādot atbilstošu vietu tās izstādīšanai”.

Rihards Brākenbirgs (1650–1702). Ģimenes portrets. 1670.

Pēc Brederlo nāves 1862. gadā viņa vēlējumu no sākuma pildīja viņa kundze, bet vēlāk meitas vīrs zviedru konsuls un tirgotājs Vilhelms fon Zengbušs (1802–1880), kam divas reizes nedēļā vajadzēja atvērt publikai sava nama durvis Mazajā Grēcinieku ielā. Pateicoties šim testamentam, rīdzinieki Brederlo-Zengbušu mājas otrā stāva astoņu istabu anfilādē varēja ieraudzīt patiešām lieliskus Rietumeiropas glezniecības piemērus. Kolekciju veidoja ap 200 darbu, no kuriem aptuveni puse bija izcila 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu “zelta laika” glezniecība, bet starp 19. gadsimta darbiem bija sastopami tādi vārdi kā Kaspars Dāvids Frīdrihs (1774–1840), Karls Frīdrihs Lesings (1808–1880) un Žans Dominiks Engrs (1780–1867).

Pīters de Moleins (1595–1661). Ainava ar tiltiņu. 1652.
Sālomons fan Rausdāls (1600–1670). Upes ainava. 1642.

1905. gadā, kad atvēra Pilsētas mākslas muzeju (tagad LNMM), fon Zengbušu ģimene nolēma atbrīvot galerijas telpas savā mājā un nodot gleznas muzejam ar nosacījumu, ka Brederlo kolekcija tiks eksponēta šķirti no citām. Šo nosacījumu Pilsētas mākslas muzejs izpildīja, un vairāk nekā 30 gadus šie darbi atradušies muzeja pamatekspozīcijā. 1939. gadā sākās baltvāciešu repatriācija, un šim procesam bija pakļauta arī Zenbušu ģimene. Kā kompensāciju par to, ka kolekcija paliek Rīgā, ģimene saņēma tikai  septiņus darbus. 1940. gadā Kārlis Ulmanis parakstīja likumu par Brederlo testamenta grozīšanu un kolekcija pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā. Šodien lielākā daļa kolekcijas pieejama apskatei mākslas muzejā “Rīgas Birža”.

Kaut gan fon Zengbušu ģimene dzīvo ārzemēs, tā joprojām turpina piedalīties Latvijas mākslas dzīvē, atbalstot jaunos māksliniekus, Latvijas Mākslas akadēmijas studentus, ar “Brederlo–von Sengbusch mākslas prēmiju”. Prēmija kopš 2006. gada tiek piešķirta reizi divos gados.

Nokolo Renjēri (1590–1667). Muzicējošā sabiedrība.

Šarifs Bustamans Radens Salehs (1811–1880). Lauvu medības. 1841. 2011. gadā līdzīgs darbs bija pārdots gandrīz par diviem miljoniem eiro. 

Domeniko de Robiāni (1795–1889)

Pašā Rīgas centrā, Jaunielā 25/27, kur tagad atrodas arhitekta Vilhelma Bokslafa projektētais 1903. gadā tapušais būvuzņēmēja Ludviga Neiburga nams (tagad viesnīca “Hotel Neiburgs”), agrāk atradās ēka, kurā  ilgus gadus pirmajā stāvā darbojās Domeniko de Robiāni “Gleznu galerija”. Tā bija viena no pirmajām pastāvīgi pieejamām mākslas krātuvēm Rīgā 19. gadsimta pirmajā pusē.

Domeniko de Robiāni ir dzimis Itālijā, Krievijā nonācis ar Napoleona karaspēku, apmeties uz dzīvi Rīgā, ieguvis pilsoņa tiesības un jau 1830. gadā darbojās kā gleznu tirgotājs. Viņa kolekciju veidoja Rietumeiropas mākslinieku gleznas, kas hronoloģiski aptver laika posmu no 16. līdz 18. gadsimtam, sniedzot ieskatu dažādu nacionālo – holandiešu, flāmu, itāļu, vācu un spāņu – skolu radošajā evolūcijā. 

1857. gadā Robiāni nolēma slēgt galeriju un kolekciju izpārdot. Lielu daļu mākslas darbu viņš piedāvājis izsolē “Rouillard Auctionee” Parīzē. Nav zināms, cik no 96 gleznām viņam izdevās pārdot, bet ir skaidrs, ka pēc tam kolekcija bija būtiski samazinājusies. 

71 gada vecumā Robiāni nopietni aizdomājās par atgriešanos Itālijā, līdz ar to aktualizējās jautājums par otras privātkolekcijas daļas pārdošanu. Šoreiz viņš piedāvāja to nopirkt Rīgas pilsētai. Rīgas rātes izveidotā komisija, novērtējot kolekciju, no aptuveni 50 piedāvātajiem darbiem izvēlējās 20, bet, tā kā Robiani bija ar mieru pārdot tikai visus, Rīgas rātei nācās piekāpties.

Domeniko de Robiāni gleznu saraksts.

Rīgas pilsētai piedāvāto gleznu sarakstu rotāja tādi vārdi kā Rafaēls, Ticiāns, Tintoreto, Rembrants, Dīrers un citi.  Iespējams, tieši šo vārdu spožums palīdzēja Rīgas amatpersonām izšķirties par kolekcijas iegādi. Varam tikai minēt, vai Robiāni pats kļūdījies, vai apzināti maldinājis potenciālos pircējus, bet pēc vēlākām ekspertīzēm lielākā daļa skaļo vārdu tika nomainīta uz mazāk zināmiem vai formulējumu “nezināms autors”. Tā kā vietējie eksperti kolekcijas vērtību noteica starp 7 un 8 tūkstošiem rubļu, ņemot vērā īpašnieka vecumu, Rīgas rāte, noslēdzot ar Robiāni līgumu par mūža renti 600 rubļu gadā, cerēja, ka pieprasīto nenāksies ilgi maksāt. Tomēr Robiāni, apmetoties Komo provincē Itālijā, nodzīvoja vēl 23 gadus, kā rezultātā pirkuma cena gandrīz divreiz pārsniedza sākumā plānoto.

Nezināms 16. gadsimta vācu skolas mākslinieks. Svētais Hieronīms. Koks, eļļa. LNMM kolekcija.
Mario Nuci, saukts de Fiori (ap 1603–1673). Dekoratīva metāla vāze ar rozēm un citiem ziediem. Ap 1650.–1655. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija.
Piters Artsens (1508–1575). Kristus pie krusta. 1545.–1546. gads. Koks, eļļa. LNMM kolekcija.
Holandiešu skola. Venēra un Amors. Ap 1700. LNMM kolekcija.

Taču daudz svarīgāk ir tas, ka, pārņemot savā īpašumā 47 gleznas no šīs kolekcijas, Rīgas pilsēta saprata, ka ir nepieciešama vieta, kur tās izstādīt, un 1869. gada martā tika atvērta Rīgas pilsētas gleznu galerija, kurai 1905. gadā parādīsies arī sava māja –Rīgas pilsētas mākslas muzejs (tagad LNMM).