Mūsu gida Merita steiga, kuras dēļ pirmajā reportāža no Adisabebas bija vairāk kļūdu, nekā gribētos, izrādās pamatota.
Izbraucot no Etiopijas galvaspilsētas gar baltā lendrovera logiem nozib slavenā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina piemineklis (viņa viens no senčiem bijis no Etiopijas) un neskaitāmi padomju sentimentu raisoši žiguļi. Tad tikai pēc pusstundas brauciena mūs sagaida pirmā etiopiešu reliģiskā ceremonija. Šķiet, ka uz galvenās (vienīgās) ielas ir iznākuši visi nelielā ciematiņa iemītnieki. Lai kāds viņus nesabrauktu, policija regulē (tas nozīmē bremzē) satiksmi. Cilvēki dzied, dejo, vicina koka nūjas un arī citādi traucē braukt, paši to nemaz negribēdami. Lai apbrauktu tikai pirmo sastrēgumu, nepieciešama vairāk nekā stunda. Jau nākamajā ciematā atklājas līdzīga aina. Skan skaļas afrikāņu dziesmas, kuras izklausās gana jauki, tikai ne dienā, kad jāsteidzas uz priekšu.

Vēlu pēcpusdienā esam veikuši tikai simts kilometrus plānoto trīs simtu vietā, tādēļ Merits iesaka nakšņot netālajā Negash Lodge. Nakts laikā viņi braukt atsakās, jo tas esot pārāk bīstami, laupītāju dēļ. Nepaiet ne dažas minūtes, kad ornitologs Māris Strazds un operators Ģirts Straustiņš ar dažādu kalibru „stikliem” rokās pazūd turpat mežā. Te viņiem darāmā netrūkst – diezgan draudzīga mērkaķu ģimene, dižknābja krauklis, paradīzes mušķērājs un vairāku sugu nektārputni. Melnos stārķus pagaidām neredz.

Vienīgais kam izdodas satikt stārķus ir Sandijs. Viņš atrodos kalna galā, bet visur apkārt redzami simtiem putnu. Brīdī, kad viens no stārķiem grib viņu uzrunāt, atskan : ”Wake up, 6 o`clock in the morning”.

Tālākais ceļš kļūst arvien sliktāks. Par Eiropas Savienības naudu visur notiek remontdarbi, pārbūvētas tiek visas caurtekas, kas ir ik pa apmēram 200 metriem un ne tās vien. Kāds eiropiešiem sakars ar Etiopijas lauku ceļiem gan īsti skaidrs nav, to nezina arī mūsu pavadoņi. Pirmajā pieturvietā arī pirmais šīs dienas pārsteigums. Kamēr dzeram kafiju viens no ceļmalas iezemiešiem mēģina nozagt Māra binokli. Vadītājs dodas pārmācīt vietējo. Gids tikmēr nosmej ūsās.

Tālāk vērojama tipiska savannas aina – akācijas un vīģes, ceļmalās satupušie zemnieki un viņu bērni tirgo banānus, papaijas un cukurniedres. Ārzemju presē aprakstīto badu pagaidām nemana. Sausumu gan. Zeme vietām burtiski kā izdegusi. Sievietes un kungi gados dienas vidū pārvietojas ar lieliem melniem lietussargiem, kas pasargā nevis no lietus, bet saules. Kāds autovadītājs paklājis zemē augu lapas un dienas karstumu pārlaiž ēnā zem automašīnas.

Vēlā pēcpusdienā esam Džimmā. Vienas dienas ceļu esam veikuši divās dienās. Meklējam pastu, taču apsargs ar kameru mani neielaiž, Mārim, kas iet zvanīt kolēģiem, lai uzzinātu pēdējās Vara koordinātas un noskaidro, ka Varis atrodas vairs tikai apmēram 120 km no mums, pasta apsargs pie ieejas pārbauda, vai nav pistoles…

Tas drusku ir tāds post-sociālisma marasms. Vairāk nekā desmit gadu komunistu valdīšana nav palikusi bez sekām. Jau ceļa laikā Merits mūs stingri brīdināja – lielāko tiltu un pašvaldību ēkas filmēt nedrīkst. Džimmā mūs sagaida ekspedīcijas otrs auto un internetā tautiešu atziņas par mums un mūsu braucienu…. Dienas kronis pašā vakarā ir āmurgalvis Džimmas valdības ēkas priekšā – tikai ne politiķis, bet staba galā stārķis, kuru tā sauc viņa ērmīgās galvas formas dēļ. Taču fotografēt nedrīkst – valdības ēka taču…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!