Koncertu organizētajiem un namu apsaimniekotājiem latviešu valoda būs jāprot augstākajā līmenī  (27)

MK otrdien atbalstīja Tieslietu ministrijas (TM) izstrādātos grozījumus noteikumos par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi.

TM norādījusi, ka biedrības vai nodibinājuma valdes loceklis, kurš neprot valsts valodu un nespēj to lietot, veicot attiecīgo saimniecisko darbību, organizējot dažādus pasākumus – izstādes, koncertus, seminārus un citus – vai nodarbojoties ar izglītības programmu īstenošanu, konsultāciju sniegšanu, kā arī citiem pienākumiem, ierobežo citu personu lingvistiskās tiesības.

Ministrija norāda, ka, piemēram, dzīvojamās mājas apsaimniekotāju biedrošanās brīvība nepastāv kā konkrēta interešu īstenošana tikai biedru starpā, bet arī kā saimnieciskās darbības īstenošana, kura obligātā kārtā jāizmanto personām, kas nav biedrībā, piemēram, uz laiku īrē dzīvojamo platību vai pārņēmušas to mantojuma ceļā, jo pretējā gadījumā netiks nodrošināta īpašuma apsaimniekošana.

Tāpat, īstenojot izglītības programmas, sniedzot konsultācijas vai veicot sertifikāciju, personām, vēršoties biedrībā ar konkrētiem jautājumiem valsts valodā, ir tiesības īstenot savas likumīgas sabiedriskās intereses, lietojot valsts valodu.

Līdz ar to, nosakot biedrību un nodibinājumu valdes locekļiem valsts valodas prasmes līmeni – C1, tiek aizsargātas citu cilvēku tiesības, proti, tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā, kā tas noteikts Valsts valodas likumā.

TM norādījusi, ka "Amatu un profesiju iedalījums atbilstoši nepieciešamajam valsts valodas prasmes līmenim un pakāpei" regulē nepieciešamo valsts valodas lietojumu publiskām personām, bet privātpersonām valsts valoda noteiktā līmenī obligāti ir jāprot tikai divos gadījumos – ja tās veic noteiktas publiskas funkcijas vai ja tās darbība skar kādu no septiņām likumīgām sabiedriskām interesēm, kuras noteiktas Valsts valodas likuma 2. panta otrajā daļā.

Likums noteic, ka valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās, uzņēmumos un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses – sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību.

Līdz ar to gadījumos, ja privātpersona neveic publiskās funkcijas vai arī neveic tādus darba pienākumus, kas skar likumīgās sabiedriskās intereses, tad obligātas valsts valodas zināšanas nav nepieciešamas.

Ministrija norādījusi, ka kapitālsabiedrību valdes loceklim valdības noteikumos ir paredzēts pienākums prast valsts valodu augstākajā līmenī, taču analoģisks pienākums šobrīd nav noteikts biedrību un nodibinājumu valdes loceklim, līdz ar to tiesiskais regulējums ir nepilnīgs, jo paredz nepamatoti atšķirīgu pieeju starp valdes locekļiem, kas darbojas sabiedrībā, kuras mērķis ir peļņas gūšana, no valdes locekļiem, kuri darbojas sabiedrībā, kuras mērķis nav peļņas gūšana. Peļņas gūšana kapitālsabiedrību gadījumā un peļņas negūšana nevalstisko organizāciju, nodibinājumu un citu gadījumā, nedrīkst būt kā kritērijs valsts valodas lietošanai vai nelietošanai. Kritērijam jābūt kopējam – publiskās funkcijas vai likumīgās sabiedriskās intereses.

TM arī norādījusi, ka esošais tiesiskais regulējums ir nepilnīgs arī tāpēc, ka nerada nekādu pienākumu biedrību un nodibinājumu valdes loceklim vispār zināt valsts valodu jebkādā līmenī pat tad, ja attiecīgā biedrība vai nodibinājums ir valsts vai pašvaldības izveidota, vai arī pilda kādu publisku funkciju vai gadījumā, kad konkrētās biedrības vai nodibinājuma valdes loceklis veic tādas funkcijas, kas skar likumīgās sabiedriskās intereses.

Ministrija atzīmē, ka arī praksē nācies sastapties ar situācijām, kas liecina, ka ir nepieciešams tiesiskais regulējums biedrību un nodibinājumu valdes locekļu valsts valodas prasmju noteikšanai, piemēram, biedrības tiek dibinātas, lai veiktu saimniecisko darbību, kas saistīta ar sava īpašuma uzturēšanu vai izmantošanu, piemēram, apsaimniekotu dzīvojamās mājas, tādā veidā tieši skarot citu personu – šo ēku iedzīvotāju vai dzīvokļu īpašnieku – tiesības.

TM norādījusi, ka privāti nodibinātās biedrībās vai nodibinājumos esošajiem valdes locekļiem būs pienākums pārzināt valsts valodu tikai tad, ja attiecīgā biedrība vai nodibinājums nodrošina valsts pārvaldes uzdevumu izpildi, kā arī savas darbības nodrošināšanai saņem valsts vai pašvaldību finansējumu.

Līdz ar to valdes locekļi veic valsts pārvaldes uzdevumus, kas nozīmē, ka ikvienam subjektam, kuram piešķirta valsts vara, jāprot valsts valoda attiecīgajā līmenī. Pienākums pārzināt valsts valodu būs arī tad, ja valdes locekļa amata funkcijās ietilpst likumīgo sabiedrisko interešu nodrošināšana, un tad, mazākumtautību kultūras biedrību valdes locekļiem, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskas intereses, valsts valodas prasmes līmenis un pakāpe būs jāsaskaņo ar Valsts valodas centru.

Ministrija atzīmējusi, ka projekts neattiecas uz valsts valodas lietošanu neoficiālajā saziņā, bet uz personām, kuru profesijas vai amata pienākumu veikšana saistīta ar publisku funkciju pildīšanu vai to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses.

Tāpat ir uzsvērts, ka ar piedāvātajiem grozījumiem nekādā veidā netiek skartas biedrošanās tiesības, kas nostiprinātas Satversmē.

TM atzinusi, ka ierobežojumi personām – valdes locekļiem – nosakot konkrētu valsts valodas prasmes līmeni, tiek noteikti gadījumā, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses, kā arī tad, ja tās pilda publiskas funkcijas. Labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks, jo tiek nodrošinātas iespējas savstarpējā saziņā lietot valsts valodu.