Aktīva iesaistīšanās opozīcijas kustībā pret Krievijā esošo politisko varu Tatjanai Lazarevai un Mihailam Šacam beidzās ar pazušanu no televīzijas ekrāniem. Intervijā portālam "Delfi" Tatjana stāsta, ka no Krievijas viņa aizbrauks tikai tad, kad citas izvēles vairs nebūs un kļūs pārāk bīstami. Viņa arī ir pārliecināta, ka atrisinājums ir tuvu, tomēr no upuriem šeit neizbēgt, lai sasniedzot zemāko punktu, lēnām sāktu celties augšup.
Lazareva un Šacs Rīgā ieradās, lai apmeklētu izrādi "Brodskis/Barišņikovs". Mihails no rīta devās uz Maskavu apmeklēt labdarības pasākumu, bet Tatjana vēl dienu palika, lai pastaigātu pa Rīgu un pārdomātu izrādē redzēto.
Ar Barišņikovu mums sanāca īsts flešmobs – visi metās no Maskavas uz Rīgu, taču, ierodoties, sāka uztraukties – ja nu nebūs labi. Turklāt es ar dzirdi dzeju ļoti slikti uztveru. Man tam ir nepieciešams tāds kā tulks, un Barišņikovs ar to lieliski tika galā. Kopējā sajūta ir tāda, it kā būtu pieskārusies veselai ērai. Rīdziniekiem ir paveicies, uzsver Lazareva.
Skatītāji 90. gadu vidū sirsnīgi smējās par jūsu "O.S.P.-studiju" un komēdijseriālu "33 kvadrātmetri". Pārraide beidzās 2004. gadā, bet jau 2005. gadā par jaunajām zvaigznēm kļuva "Comedy Club", kuri skaidri parādīja, ka aiz viņiem ir vismaz 330 kvadrātmetru. Kāpēc viss tā mainījās?
Mani grūti spriest, kas notika ar cilvēkiem. Protams, nekā laba "33 kvadrātmetros" nebija, taču viss tagad nonācis citā galējībā – visi ir uzķērušies uz tādu kā šķietamas labklājības āķi. Visur redzamas spilgtas reklāmas ar kaut ko spīdīgu un pieejamu, un daudziem šajos sāta un miera piepildītajos gados, kurus mums devis Vladimirs Vladimirovičs Putins, ir radies iespaids, ka tieši šis spīdums arī ir dzīves mērķis, uz to ir jātiecas. Jo vairāk tev ir naudas, vairāk kvadrātmetru (visa kā, ko var nopirkt par naudu), jo augstāks tavs statuss. Tajā pašā laikā kultūras, izglītības un garīgā izaugsme ievērojami atpaliek.
Kā ar politiķu daudzinātajām garīgajām vērtībām?
Diemžēl tās bieži vien aizstāj patiesu garīgumu un mīlestību, tajā skaitā mīlestību pret dzimteni. Taču agri vai vēlu mums nāksies atgriezties pie normālām cilvēciskām vērtībām. Es tā ceru. Lai tas notiktu, cilvēkiem, kuri apzinās savu atbildību sabiedrības priekšā (arī es sevi pie tādiem pieskaitu), ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu kaut kādu konkrētu cilvēcības kodeksu.
Jūs ar Mihailu esat labdarības fonda "Sozidanie" pārstāvji. Apbrīnojami, ka vēlaties palīdzēt visai pasaulei – kā jūs pie tā nonācāt?
Pateicoties jau minētajai "O.S.P.-studijai". Pirms 15 gadiem mūs uzaicināja vadīt svinīgo pasākumu par godu fonda pirmajai gadadienai. Mums bija paredzēts diezgan liels honorārs, taču mēs no tā atteicāmies. Mani ieinteresēja viņu darbs – sāku viņiem palīdzēt, tāpēc man piedāvāja būt par pārstāvi. Es atvedu arī Mihailu un Aleksandru Pušnovu, ar kuru agrāk kopā strādājām.
Fonda ideja ir palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši sarežģītās dzīves situācijās un kuriem nav pie kā vērsties pēc palīdzības. Ar katru gadu šādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Tāpēc mani dažreiz nomāc izmisums. Mēs īstenojam apmēram 17-20 dažāda virziena programmas. Piemēram, žokļu un sejas ķirurģija, palīdzība maznodrošinātajiem un Sajānu-Šušenskas HES avārijā cietušajiem, atbalsts bērniem ar invaliditāti, nepilnīgu osteoģenēzi, bērnu cerebrālo trieku utt.
Arī mans bijušais kolēģis Sergejs Belogolovcevs ar sievu Natāliju ir iesaistījušies šo problēmu risināšanā un izveidojuši fondu "Lizhi mečti", kas palīdz bērniem ar cerebrālo trieku tikt galā ar slimību un nostāties uz savām kājām. Viņi pie tā nonāca, pateicoties pašu sāpīgajai pieredzei.
Kas ietilpst jūsu kā pārstāvju pienākumos?
Nekas sarežģīts. Es "pārdodu" savu vārdu, kas ļauj man īstenot dažādus projektus. Esmu pat izdomājusi saukli: "Mēs zinām tūkstoš un vienu veidu, kā jūs ar prieku šķirsieties no savas naudas mūsu labā." Palīdzēt var ne tikai ar naudu, bet arī ar lietām, personīgu piedalīšanos. Mēs cenšamies cilvēkus pārliecināt, ka ir pareizi palīdzēt vājākajiem.
Ļoti svarīga ir uzticība, ko tu sniedz fondam. Ir diezgan daudz cilvēku, kas uzskata, ka labdarības organizācijās sēž tikai krāpnieki. Arī es ļoti piesardzīgi skatos uz dažiem fondiem, īpaši tiem, kas pieder valstij. Man nav saprotama situācija, kad valsts ar vienu roku iedzen cilvēkus bezizejā, bet ar otru palīdz.
Kas labprātāk šķiras no naudas – 33 vai 330 kvadrātmetru īpašnieki?
Tas nav atkarīgs no cilvēka turības. Ziedotāju motīvi ir ļoti atšķirīgi. Tiem, kuriem "sen vairs nav 33", labdarība var būt statusa vai modes lieta, taču ir arī cilvēki, kas to dara, patiesi vēloties palīdzēt. Mēs pret visiem izturamies vienādi.
Vai jums ir sajūta, ka grūtā brīdī arī jums kāds palīdzēs?
Es esmu optimiste – par grūtiem brīžiem domāju tad, kad tie pienāk. Es nekad neceru uz labdarību – darīt labus darbus ir mans pienākums un norma. Taču šādai mana rakstura iezīmei ir arī pretējs efekts – kad man kāds izdara kaut ko labu, es bieži to pieņemu kā viņu pienākumu. Cilvēki pat dažreiz apvainojas.
Protams, ir patīkami uzzināt par sava darba augļiem. Nesen fonda direktorei Ļenai Smirnovai piezvanīja kāds vīrietis, kuram pirms vairākiem gadiem palīdzējām ārstēt bērnu ar ģenētisku saslimšanu. Vīrietis paziņoja, ka viņam piedzimis vēl viens bērns, un Ļena izbīlī jautāja – ne jau ar tādu pašu patoloģiju? Taču vīrietis sacīja, ka šoreiz viss ir kārtībā. Viņa priecājās un jautāja – kāpēc tad jūs zvaniet pēc visiem šiem gadiem? Uz ko vīrietis atbildēja – šis ir ļoti nozīmīgs notikums manai ģimenei, un jūs esat mana ģimene.
Vai jūs fonda darbībā iesaistāt arī savus bērnus?
Tas viņiem pašiem ir kļuvis par normu. Ar katru no viņiem sāku no nulles. Atceros, kad mazā Soņja (tagad viņai ir 17) atbrauca līdzi sniegt humanitāro palīdzību un starp mantām ieraudzīja savus praktiski nevalkātos zābakus. Viņa bija ļoti neapmierināta, un man nācās ilgi skaidrot, ka viņai tie vairs neder un kādam cilvēkam tie ir ļoti vajadzīgi. Negribīgi viņa piekrita. Taču vēl pavisam nesen Soņjai skolā bija jāpastāsta par cilvēku, kuru viņa apbrīno, un viņa pastāstīja pa mani un fondu. Kas gan mātei var būt patīkamāks?
Pie mums laiku pa laikam vēršas turīgi vecāki, kuru bērni mācās ārzemēs, ar lūgumu – mēs jums dosim naudu, bet jūs uzrakstīsiet atsauksmi, ka mūsu bērns jūsu fondā nodarbojies ar labdarību (ārzemju skolām un universitātēm tā ir pozitīva zīme). Mēs nevienam neatsakām, uzstājot, ka naudu mums nevajag un atsauksmi mēs uzrakstīsim – tikai atsūtiet pie mums savu bērnu. Nav bijis gadījums, kad bērns nebūtu sajūsmā par to.
Parasti viņi palīdz komplektēt paciņas trūcīgajiem. Iedod tādam ar visu nodrošinātam pusaudzim ar roku rakstītu vēstuli, kurā daudzbērnu māte saka, ka viņas vīrs ir zaudējis darbu, mazulis ir smagi slims, ģimene pārtiek no bērna kopšanas pabalsta un meitas uz skolu iet rindas kārtībā, jo visām nav apģērba un apavu – un tajā brīdī šī turīgā bērna apziņā notiek nozīmīgas pārmaiņas.
Kad jums nācās atstāt ēteru, vai bija viegli bērniem paskaidrot, ka tagad būs jāsavelk josta?
Josta tiešām bija jāsavelk. Piemēram, mēs pārdevām mašīnu un atlaidām šoferus, kas bērnus veda uz skolām, dārziņiem utt. Par viņu jauno izklaidi kļuva sabiedriskais transports. Kad Antoņina astoņu gadu vecumā pirmo reizi apmeklēja metro, viņa bija sajūsmā.
Kopumā viņiem tas nebija nekas traks – viņi to pieņēma. Turklāt mēs nekad neslēpām no viņiem savu nostāju un domas. Putina un Navaļnija uzvārdi mūsu dzīvoklī izskan bieži, kas mēdz novest pie komiskām situācijām. Reiz braucām ar taksometru, kad Antoņina radio izdzirdēja Putina uzvārdu, viņa skaļi iekliedzās: "Ienīstu!"
Kad un kāpēc jūsu mājās izskanējuši Putina un Navaļnija uzvārdi?
Atceros, ka "O.S.P.-studijas" laikā mēs lepojāmies, ka mums nav īstas politikas. Mums bija tikai Žirinovska un Ņemcova parodija, kad viņi laistījās ar sulu. Taču politika pati ieradās pie mūsu durvīm – bija grūti to nelaist iekšā. Taču rezultātā man ne reizi vien pārmeta, ka šis klauns pēkšņi ielīdis svešās darīšanās.
Par iemeslu aizdomāties kļuva labdarība. Kādā brīdī es sapratu, ka milzīgās pūles, kuras ieliekam, lai kaut par milimetru pakustinātu šo milzīgo kalnu – tās sabiedrībai ir niecīgas, jo visu kalnu iespējams izkustināt ar vienu pildspalvas triepienu. Es bieži sāku domāt par to, kāpēc lielākā daļa cilvēku valstī dzīvo tik šausmīgos apstākļos. Kas tas par pret savu tautu vērstu genocīdu?
"Pirmā Bolotnoja" protesta priekšvakarā man piezvanīja Ņemcovs, ar kuru biju tikai formāli pazīstama, un jautāja – vai tu vēlies rīt runāt? Nedomājot par sekām, es atbildēju – protams, vēlos. Man bija sakrājies daudz sakāmā. Uz mītiņu ieradāmies trijatā – Pušnojs un Mihails stāvēja aiz skatuves un bija ļoti satraukušies par mani. Rezultātā es pati satraucos, kas manu runu noveda pie: "Ja reiz esat šeit ieradušies, jums uz pleciem ir galva, nevis kāposts." Bija sanācis tik daudz cilvēku, ka neko tāpat nevarēja dzirdēt. Taču visiem viss bija skaidrs.
Vai panācāt to, ko vēlējāties?
Daļēji. Valdība nobijās no tāda cilvēku pūļa. Taču šim stāstam nebija turpinājuma, jo mums nebija spēcīgu līderu. Izrādījās, ka būt cienījamam cilvēkam ir viena lieta, otra ir būt politiķim. Cilvēki nesekoja tiem, kuri izprata politikas nozīmi – neviens arī viņus nekur nelaida. Šī vieta bija paredzēta tikai Vladimiram Putinam. Rezultātā neviens asniņš neizlauzās cauri politiskajam asfaltam – viss bija velti.
Kā jūs, populāras televīzijas personības, palikāt bez darba?
Kādā brīdī manu līgumu vienkārši nepagarināja. Pretīgākais ir tas, kā tas notika. Mans iepriekšējais līgums ar kanālu "STS" tika noslēgts decembrī. Decembrī tas arī beidzās. Man iedeva parakstīt jaunu līgumu, ko es izdarīju, pat neizlasot to. Martā atklāju, ka kontā vairs nav naudas. Zvanīju "STS", kuri man paziņoja, ka es tur vairs nestrādāju. Ieskatījos līgumā – tur, kur parasti bija rakstīts "no 31. decembra līdz 31. decembrim", tagad bija uzrakstīts "no 31. decembra līdz 31. janvārim".
Mans priekšnieks Vjačeslavs Murugovs, kurš līdz tam vienmēr runāja par aizrautību un mīlestību, sakot, ka ar mūsu jokiem ir uzaudzis, tagad no mums izvairījās. Mēs arī neuzstājām – nevarētu teikt, ka es tagad gribētu strādāt tādā kanālā.
Kāpēc negājāt uz opozīcijas kanālu "Doždj"?
Nezinu. Mani neaicināja. Mēs ar Mihailu un pāris draugiem centāmies izveidot interneta projektu, taču nopietni ar to pelnīt nebija iespējams. Tam bija nepieciešamāks lielāks ieguldījums, un bija skaidrs, ka neviens neriskēs ieguldīt tajā savu naudu.
Pēc jūsu iepriekšējiem darba devējiem var spriest, ka jūsu pieņemšanai darbā bijusi nepieciešama sava veida varonība.
Es ceru, ka tik traki nebija, taču, kad Dimitrijs Bogačevs pieaicināja mūs šīm lomām, es viņu brīdināju – klausies, tu labāk pakonsultējies ar kādu, visi mūs tagad nevar pieņemt. Viņš smējās un teica, ka viņam nav ar ko konsultēties. Laikam jau viņu šīs ziņas vēl nebija sasniegušas.
Vai tas viss jūs nav atturējis no cīņas turpināšanas?
Nē. Kad mūs atlaida no "STS", mēs ar Mihailu bijām kļuvuši par opozīcijas Koordinācijas padomes biedriem – mūs pierunāja Aleksejs Navaļnijs, ar kuru tad jau bijām sadraudzējušies. Mūsu uzdevums bija apvienot visu opozīciju vienā frontē un organizēt dialogu ar valdību. Tad tas likās kā pavisam normāls pasākums.
Ko jūs grasījāties piedāvāt valdībai?
Tur jau tā problēma, ka nekā konkrēta nebija. Paši nebijām politiķi, mēs vienkārši atbalstījām cilvēkus, kuriem uzticējāmies. Rezultātā neviens ar mums runāt nevēlējās. Sākās reāla cilvēku vajāšana, kuru skaitā bijām arī mēs. Nesen mēs ar Mihailu par to runājām un atzināmies viens otram – ja būtu zinājuši, kāds būs iznākums un sekas, mēs tajā nebūtu iesaistījušies. Navaļnijs vēl šodien mums par to lūdz piedošanu.
Taču tas jūs nav apturējis – jūs pat pamanījāties būt Maidanā
Tas vairāk bija tūrisma ceļojums. Mēs 2013. gada decembrī vadījām korporatīvo pasākumu Kijevā, un pēc tā devāmies skatīties, kas tieši notiek pilsētā. Redzētais mani tiešām satrauca. Tur nestāvēja jauni hipsteri un vieglprātīgas meitenes ūdeļādas kažokos, kā pie mums Bolotnoja laukumā, bet gan neapmierināti vecīši. Visur bija jūtams nepatīkams nesanitārijas un kaut kā mucās degoša aromāts. Tas nebija patīkami – iespaids bija ļoti drūms.
Kad mēs tur bijām decembrī, upuru vēl nebija. Likās, ka Maidans Ukrainai ir lieliska izeja no sliktas situācijas. Un cilvēki, kas devās uz turieni, lai pievērstu sev uzmanību, bija pelnījuši cieņu. Arī Bolotnoja laukumā mēs devāmies ar tādu pašu nolūku. Mēs kliedzām un vicinājām rokas – pamaniet mūs, mēs arī vēlamies piedalīties šajā dzīvē. Taču pasaule attīstās tā, ka cilvēki arvien mazāk spēj ietekmēt to, kas notiek viņu dzīvē.
Jūs nebaidāties par saviem bērniem – kā viņi ar to sadzīvos?
Baidos. Ir brīži, kad man vienkārši ir kauns, ka es viņus laidu pasaulē šādā laikā un vietā. Man ir spēcīga sajūta, ka zemākais punkts ir pavisam tuvu. Varbūt smieklīgi, taču mani arī tracina labās lietas, kas ar mums reizēm notiek – tās vienkārši neiederas manā vispasaules apokalipses ainā. Šī sajūta neattiecas tikai uz Krieviju, bet gan visu pasauli.
Man ir sajūta, ka vairs nav jēgas pretoties ātrajam un smagajam kritienam – uz to ir jāskatās kā uz vienīgo veidu, kā izbeigt visapkārt valdošo amorālo necilvēcību. No upuriem neizbēgt, taču, sasniedzot zemāko punktu, mēs lēnām sāksim celties, pateicoties normālām cilvēcīgām vērtībām, kuras tagad ir svarīgi nezaudēt pavisam. Tieši to es cenšos visiem pavēstīt ar sava vienīgā palikušā raidījuma "Tas ir mans bērns" palīdzību kanālā "Disney".
Vai neesat apsvēruši pamest valsti?
Mūsu bērniem tas būtu vienkārši. Par laimi mēs pašreiz varam apmaksāt vecāko bērnu mācības Anglijā. Stepans mācās universitātē un Soņja skolā. Abu mērķis ir palikt tur uz dzīvi. Es ar to esmu apmierināta – izglītība un tās tālāka izmantošana Krievijā ir ļoti neskaidra. Ja viņi gribēs atgriezties – droši.
Kas attiecas uz mani un Mihailu, tad Krievijā mums vismaz ir cerība, ka reiz kļūsim vajadzīgi – ārzemēs mēs noteikti nevienam nebūsim vajadzīgi. Mēs taču pārstāvam krievu kultūru un valodu – tādēļ esam spiesti būt patrioti. Aizbrauksim tikai tad, kad citas izvēles vairs nebūs, kad šeit kļūs pārāk bīstami.
Tagad tādas sajūtas nav?
Vienubrīd bija. Borisa Ņemcova nāve mums bija šausmīgs notikums. Atceros, kā reiz agri no rīta bijām ar Mihailu izgājuši no mājas – ielas bija tukšas, pēkšņi no kādas sētas vārtiem milzīgā ātrumā izlidoja melna mašīna. Mēs cieši piespiedāmies viens otram. Paveicās.
Taču kopumā mēs cenšamies to neņemt galvā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, ļoti palīdz joki un ironija. Ja uz mūsu situāciju paskatās no malas, tad aiziešana no televīzijas mums deva iespēju strādāt radio, tad mūziklā un beigt mēs vienmēr varēsim kā animatori kādā Turcijas viesnīcā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
